Vectēva stāsti 1.daļa

Jaunciemā  01.04.1965.

Madonas novadpētniecības muzeja direktorei b.Rudenājai.

            Šodien saņēmu Jūsu vēstuli, par kuru Jums Mīļš paldies. Esmu priecīgs, ka uzrakstītie atmiņu stāstiņi Jums patikuši. Šo atmiņu stāstiņu rakstīšanu man ierosināja dzejniece Mirdza Ķempe pagājušajā pavasarī. Tad es marta un aprīļa mēnešos uzrakstīju 56 stāstiņus. Ar to noslēdzu cikla „Vectēva stāsti” I.daļu. Tagad pamazām turpinu rakstīt „Vectēva stāsti” II.daļu. Otrai daļai paredzēti 90 stāstiņi. Uzrakstīti ir 20. Tātad 70 virsraksti vēl gaida satura. Pērn man bija liela enerģija un patika rakstīt. Tad bieži pat nevarēju mierīgi paēst, jo atmiņu tēli kā dzīvi drūzmējās ap mani un stāstījuma teikumi virknējās ātrāki, nekā spēju uzrakstīt. Ja šinī ziemā būtu bijis tāpat, tad jau sen arī nodomāto II. daļu  būtu uzrakstījis, bet enerģija apsīka... Radās pat šaubas, vai vērts vispār turpināt?

            Rakstot doma bija, sak,  varbūt kāda izdevniecība atradīs par iespējamu un vajadzīgu izdot šo ciklu grāmatā. Pagaidām vēl šīs ieceres nav realizējušās. Dzejniece gan mani rāj par slinkošanu un pavēl rakstīšanu  turpināt. Nupat saņēmu no dzejnieces vēstuli, lai izbeidzot slinkošanu, jo mednieku un makšķernieku  stāstiņus ar jūniju sākšot iespiest žurnālā „Lauku Dzīve” un par pārējo arī sākot interesēties.

            Pilns cikls „Vectēva stāsti” I .daļa sastāv no 56 stāstiņiem. Cik no viņiem dzejniece nodeva Jums, to es nezinu.

            Mans nodoms bija uzrakstīt atmiņā saglabājušos vectēva stāstus. Nobeidzot II.daļu, tas būtu padarīts. Pēc tam bija doma rakstīt savu atmiņu stāstu ciklu „Pa atmiņu ceļu”, jo nodzīvotos 60 gados ir daudz redzēts, dzirdēts un piedzīvots.

            Jūs saprotat pareizi, uzrakstītie stāstiņi nav izdoma, bet patiesi notikumi, par kuriem vectēvs bērnībā stāstīja un kuri uzrakstīti tā, kā mana atmiņa saglabājusi. Rakstot esmu centies paturēt nemainītu vectēva stāstījumu- viņa īpatno izteiksmi un stilu. Kad nobeigšu iesākto II. daļu, tad pēc pārrakstīšanas ar rakstāmmašīnu, katrā ziņā vienu komplektu nosūtīšu Jums.

            Šeit pielikšu īsas ziņas par sevi, vectēva dzīves stāstu un uz kādu laika posmu un apvidu stāsti attiecas. Pateicos par Jūsu vēstuli un par stāstiņu novērtējumu. Tie būs lielākie ierosinātāji iesākto turpināt. Visu labāko!

                                                J.Slaidiņš

Īsumā par sevi.

            Esmu dzimis 1905.gadā Cēsu apriņķa Dzērbenes pagasta Circeņu mājās kā rentnieka dēls. Mana bezrūpīgā bērnība izbeidzās 5 gadus vecam. Tad sāku parastās cūkgana  un 7 gadus vecs – govju gana gaitas. Divas vasaras karoju ar cūkām, saukdams: „Uš! Kur līdīsi!” Bet 7 vasaras vadīju govju pulku Dzērbenes muižas mežu izcirtumos. Četrpadsmit gadus vecs sāku parastās lauku darba gaitas, kuras vasaras brīvlaikā turpināju kā pamatskolas, tā vidusskolas un vēlāk studiju gados. Grūtais lauku darbs un knapā iztikšana pamudināja pievērsties lauksaimniecības zinātnei. 1927.gadā beidzu Jelgavas lauksaimniecības vidusskolu un 1935.gadā LVU Lauksaimniecības fakultāti. Vidusskolā par ļoti sekmīgu mācīšanos tiku atbrīvots no skolas naudas un piepelnījos , mācīdams mazāk apdāvinātus turīgu vecāku bērnus. Studiju laikos strādāju kā tekstilfabrikas „Jelgavas audums” pārstāvis Rīgā un apgādāju mazturīgus studentus ar fabrikas drēbēm uz 12 mēnešu nomaksu. Tā pats sev sagādāju vajadzīgos līdzekļus. Vairākas reizes tiku atbrīvots no lekciju naudas, bet 2 pēdējos semestrus saņēmu atmaksājamo stipendiju.

            1937.gadā sāku strādāt kā Lauksaimniecības Kameras Jaunpiebalgas rajona agronoms. Latvijas PSR laikā no 1946.gada  strādāju  kā padomju saimniecības Drusti galvenais agronoms un kā nodaļas pārvaldnieks. Tagad esmu pensionārs un dzīvoju Drustu pagasta Jaunciema mājās, kuras 1910.gadā radušās sadalot Auļukalna muižu. Tā staigāju pa to pašu zemi, kuru mans sencis- mana vectēva vectēvs mīdījis kā muižas dzimtcilvēks.

            Mēs saviem vecākiem bijām 4 dēli, jaunākie ir miruši, bet par mani 2 gadus jaunākais brālis Kārlis vēl šodien dzīvo tēva mājās Circeņos un ir kolhoza Dzērbene lopkopis  no pašas kolhoza dibināšanas.

            Tāds īsumā ir cikla „Vectēva stāsti” uzrakstītāja – mazdēla dzīves gājums.

Jaunciemā,                                                                                       J.Slaidiņš

02.04.1965.

Mana vectēva dzīves stāsts

            Mans vectēvs Kārlis Slaidiņš dzimis 1847.gadā Cēsu apriņķa Dzērbenes pagasta Vecmeķeļu mājās, kurās viņa tēvs dzīvojis kā barona Ļaudona rentnieks. Tanī laikā vēl gājuši muižas klaušās. Vectēvs stāstīja, ka viņa vectēvs dzimis kā Auļukalna muižas kalpa dēls. Kad viņš precējies, tad lielkungs dāvinājis uz kāzām govi (parasti dāvinājis līdzīgos gadījumos zirgu) un ielicis par saimnieku Slušu mājās. Te tad dzimis vectēva tēvs, kurš pārgājis uz Dzērbenes Vecmeķeļiem. Bijusī Auļukalna muiža 1910.gadā sadalīta saimniecībās un tās nopirkuši zemes tīkotāji. Auļukalna pagasts likvidēts, pievienojot Drustiem. Vectēva izglītība- 3 ziemas toreizējā pagasta skolā. Kad vectēvam bijuši 19 gadu, Dzērbenes pagasta Miezīšu māju saimnieku Prūsi, uz Rīgu linus vedot , nosituši tā saucamie ”burlaki”. Sieva Prūsim jau bijusi mirusi, palikušas 2 meitas- Liene -17 gadus un Marija 14 gadus veca. Lai būtu Miezīšu mājai saimnieks, barons vectēvam pavēlējis Lieni precēt un palikt tur par saimnieku. Nepaklausības gadījumā piedraudējis „nodot krievos” uz 25 gadiem, kā toreiz saukuši karadienestu un kas tiešām ildzis 25 gadus. Miezīšos vectēvs dzīvojis līdz māju izpirkšanas laikam. Te 1872.gadā dzimis mans tēvs. Tā kā vectēvam nebijis naudas, ko Miezīšus izpirkt, tad viņš kā rentnieks pārcēlies uz Dzērbenes Circeņiem. Te arī viņš nomira 1931.gadā 84 gadus vecs. Tātad vectēvam savas dzīves laikā bijušas 3 dzīves vietas Dzērbenes pagastā : Vecmeķeļi, tad Miezīši un beidzot Circeņi. Kādā gadā viņš no Miezīšiem pārcēlies uz Circeņiem, to mana atmiņā nav  fiksējusi.

            Vectēvs bijis kaislīgs mednieks un makšķernieks. Savā laikā viņš bijis 3 Dzērbenes lielkungiem par medību vadītāju. Pret līdzcilvēkiem iecietīgs, taisnīgs un izpalīdzīgs. Viņa stāsti  aptver pagājušo gadu simteni (nu jau aizpagājušo) un esošā   ( šobrīd pagājušā)  pirmo trešdaļu. Notikumu vieta – Dzērbenes pagasts . Atsevišķi stāsti par dakteriem, mācītājiem, lielkungiem un citiem, bez Dzērbenes pagasta skar arī apkārtējos pagastus – Skujenes, Nēķina, Drustu, Gatartas, Raunas un Piebalgas. Tāds īsumā mana vectēva – stāstu teicēja dzīves stāsts. Sācies tas klaušu laikos, kurus raksturo vārdi – „Pelavmaize sūra, sviedru, asins – jūra.”

02.04.1965,                                                   Mazdēls J.Slaidiņš

1.Kā es dabūju pirmo plinti

            Man tēvs bija mednieks un makšķernieks. Viņam bija plinte , pa vaļasbrīžiem viņš gāja medībās. Tēvs šāva labi. Kad es paaugos, viņš ņēma mani līdz par dzinēju un iemācīja šaut. Vecais barons bija ļoti kārs pēc medījumiem, tādēļ tēvam viņš atļāva medīt, bet iegūto medījumu lai nesot viņam uz muižu. Tēvs tā arī darīja, tomēr gluži visus zaķus un teterus uz muižu neaiznesa, jo arī pašiem tie garšoja. Bet toreiz jau putnu un zvēru bija daudz. Pietika ko nest baronam un pietika pašiem.

            Īpaši kārs barons bija pēc šnepēm (slokām) un  meža irbēm. Teterus viņš tā necienīja un pats teica, ka viena irbe esot vairāk vērta kā divi teteri. Arī maksa teteriem bija zemāka nekā irbēm. Tādēļ teterus vairāk ēdām paši, bet irbes un šnepes nesām baronam.

            Arī pats barons bija kaislīgs mednieks, bet bija tuvredzīgs, tamdēļ šāva vāji. Šaut jau šāva, dūmi vien kūpēja, bet reti kad nošāva, vairāk tikai debesis kūpināja. Saprotams, vainu grieza uz plintēm un medībās ņēma vairākas plintes līdz. Ar kuru nopūdelēja, to tai dienā vairs rokā neņēma, bet šāva ar citu. Plintes tad visas bija no gala lādējamas. Prapjus taisīja no pakulām. Pulverim saviļināja no negrieztām pakulām spaļus, cietus kā lodes, bet skrotīm taisīja no grieztam pakulām, lai skrotis labāk sadalās.

            Man ļoti patika plintes lādēt, tamdēļ tēvs mani ņēma līdz par lādētāju, kad gāja ar baronu uz šnepēm. Šnepes tad pavasara vakaros gāja kurkdamas un čiepstēdamas  cita pakaļ citai, un vakarā izšāva pa desmit līdz piecpadsmit reizes. Tad tik bija ko ieraut ar plinšu lādēšanu, jo man bija jālādē abiem – tēvam un baronam. Pirms deva savu plinti lādēt, barons noskatījās, kā es lādēju tēva plinti , bija ļoti apmierināts un teica „To puiš māk riktig to plint lādēt, es grib, lai viņ lādē man ar”. Tā es tiku no barona iecelts augstā un atbildīgā plinšu lādētāja amatā, ko līdz tam darīja suņu puisis- piķieris.

            Vienu vakaru aizbraucām uz Mello puru pēc šnepēm. Baronam bija līdz 6 plintes. Viena bija ļoti skaista ar sudraba izrotājumiem uz atslēgām un gaiļiem, ar sudraba zikti (mērķējamo graudu). Barons šo plinti izvēlējās šaušanai kā pirmo. Bija pavēss vakars un es sakūru ugunskuru, lai būtu kur sildīties un šnepes nāktu uz dūmiem pa šāvienam. Pie Mellā pura tad bija labākā šnepju vieta visā Dzērbenes mežā, jo Dzērbenes tiesā pie pašas Mellā pura malas bija jaunaudze ap 2 cilvēku garumā. Šai jaunaudzei tad šnepes gāja pāri ļoti zemu un varēja labi šaut. Nebija ilgi jāgaida, kad atskanēja pazīstamais kurgt-kurgt un pirmā šnepe nāca taisni uz ugunskuru , pie kura stāvējām mēs ar baronu, bet tēvs ar piķieri bija gabaliņu tālāk.

            Barons ar smuko plinti izšāva ar abiem stobriem, bet netrāpīja. Šnepe laidās tēvam garām, kurš to nošāva. Barons ļoti noskaitās uz skaisto plinti un teica: „Šito plint’ tik ģeld , ko vārn’ baidīt!”  un , nosviedis plinti zemē , paņēma nākošo. Es paņēmu smuko plinti un sāku pielādēt. To redzēdams, barons teica: „Ak, tu puiš, lādē to draņķ’ , nu tad tu pats šaus ar viņ’. Es to tik vien biju gaidījis un barona vārdi manās ausīs skanēja kā eņģeļa  dziesma. Lādēju smuko plinti ļoti rūpīgi. Skrotis iebēru pavairāk, jo šnepei vēl nekad nebiju šāvis. Dažas vārnas un tīruma irbes gan jau biju nošāvis lidojumā, bet uz šnepēm nebiju ne izšāvis , ne mērķējis. No tēva un barona sarunām noklausījos, ka jāmērķē priekšā , jāvelk stobri šnepei līdz  un jāizšauj , plinti neapturot šaušanas brīdī. Es vēl otru stobru nebiju pielādējis, kad divas šnepes kurgdamas nāca taisni uz  ugunskura dūmiem mums ar baronu virsū. Barons atkal izšāva , šoreiz trāpīja un pirmā šnepe krita. Lai gan man tikai labais stobrs bija pielādēts, es nenocietos un , rīkodamies pēc dzirdētām pamācībām , nomērķēju otrai šnepei  un izšāvu. Zemē gan! Pats aiz prieka gaisā uzlēcu, arī barons bija sajūsmā, vispirms par to, ka pats nošāvis, un arī par to, ka es nošāvis ar izbrāķēto plinti. „Na, puiš, pielādē man mudig to plint, tā ir fein plint, no viņ labi krīt. Bet tu takš ir ziķer! Tu nošāv to šnep ar to draņķ. Nu tas ir lab, tas ir ļoti lab, tu man būs riktig ģēģēr . Es tev šķiņķos to plint. Šauj uz man veselīb!” Tas man bija par daudz. Kā kaķis es pieskrēju baronam un nobučoju roku, pateikdamies, un nobučoju plinti uz laides par labo šāvienu.

            Tā es tiku pie pirmās plintes. Un pie kādas vēl, otras tik smukas vairs nebija visā muižā. Daudz zaķu, stirnu , teteru, irbju un medņu tā noguldīja.

2. Pirmo reizi ar makšķeri pie Raunaiša

            Sen jau man sirds dega uz makšķerēšanu, bet tēvs uzskatīja vēl par mazu un neņēma uz Raunaisi līdz, kur pats svētdienās un arī lietainās darbdienās, kad nevarēja ar sienu strādāt, gāja makšķerēt un vienmēr atgriezās ar pilnu auzu tarbu. Reizēm, kad bija labi ķēries, tēvs jau pusdienā bija ar pilnu tarbu mājās. Citreiz pārnāca ap launagu laiku, bet vienmēr ar pilnu tarbu.

            Raunaisī tad bija plauži ar, tāpat vēži. Vēlāk kā plauži, tā vēži iznīka un no tā laika kā vienu, tā otru vairs nav. Plauži iznīka kādā tur sērgā, bet vēžus nobendēja alkatīgi vēžotāji ar sazāļotām vardēm. Gribēdami iegūt lielākus lomus, viņi nodīrātās vardes, kuras sēja uz krītiņiem, aplaistīja ar terpentīnu. Vēžiem terpentīna smarža patīk, tāpat kā kaķiem balderjāņi. Uz sazāļotu ēsmu vēži nāk čupām, bet paši no terpentīna dabū slimību un iznīkst. Bet toreiz vēl plaužu un vēžu Raunaisī bija vai cik.

Kad tēvs rītā bija nodomājis iet makšķerēt, tad vakarā žagarājā pieraka sliekas mazā kulītē. Es, tēvam izpatikdams, gāju palīgā sliekas sameklēt un tikmēr dīcu apkārt, lai ņem mani līdz, kamēr tēvs beidzot teica : „Nu labi, rītā nāksi līdz. Bet , ja neizvilksi nevienas zivs, tad zini – otrreiz līdz vairs netaisies. Tagad ej agri gulēt , kā vari uzcelties, jo iesim jau trijos no mājām” . Lai gan patika pa vakariem vēl šur tur padauzīties, šoreiz gāju gulēt reizē ar vistām. Māte nobrīnījās vien, kur nu puikam tā kāre uz gulēšanu, kad citiem vakariem jādraud ar teteru kāpostiem, lai dabūtu gultā.

No rīta,  kad tēvs modināja, biju kā štiks gaisā un ar lēcienu no gultas ārā. Arī miegs, kas rītos tā mocīja, kad bija jāceļas uz ganu gaitām, ar rāvienu bija projām. Ātri saģērbos un gājām ar tēvu uz vāgūzi, kur uz bendelēm stāvēja makšķeru šķeistas. Tēvs paņēma garo , bet man iedeva īsāko šķeistu. Nu ar šķeistām pār pleciem gājām pa ceļu uz Raunaisi.

Gaismiņa tikko plaiksnījās. Arī putni vēl klusēja. Tik agri vēl nebiju cēlies un rīta agrumu redzēju pirmo reizi. Tas man bija kas jauns. Un tiešām, krēslā viss izskatījās savādāk kā dienā. Virs pļavām kā balti dūmi stāvēja migla. Mežs, caur kuru gājām, bija krēslas pilns un savādi klusēja. Vienam vis nebūtu dūšas iet cauri, jo reizēm šur tur nobrīkšķēja. „Dzi, kā zvēri bēg no mums, negrib vis, ka traucē tik agri,” tēvs teica un man it kā akmens novēlās no sirds. Sākumā domāju, ka spoki vai velni tur brīkšķina, steidzoties mājup pirms gaiļa dziesmas.

Drīz cauri mežam sāka spīdēt klajums. „Redz, kur Raunaisis miglā ietinies,” tēvs sacīja. Es atplētu acis, cik varēdams, bet neko citu neredzēju, kā lielu miglas mākoni. Tikai, kad bijām gluži klāt, es ieraudzīju ūdeni, pār kuru stāvēja migla zemu zemu. Un ūdens lauks bija liels, liels. Tikko caur miglu  otru malu  pie meža varēja saredzēt. „Ak, tad tāds tas Raunaisis!” es iesaucos pārsteigumā, jo nebiju iedomājies, ka tas tik liels. „Jā , dēls, tāds nu viņš ir,” tēvs sacīja. „Un tev jāzina, ka viņš ir mūsu dzimtas ezers, jo vectēvs negāja citur, es neeju citur un tev arī nebūs jāiet citur. Citi ir slīkoņu ezeri, bet Raunaisis nē. Nav dzirdēts, ka Raunaisī kāds būtu noslīcis. Tagad iepazīsties ar apkārtni . Lūk, tas ir Anča kalniņš, tas Berķa siliņš, tā ir līkuma nora un tās tur Vāciešu priedes.

Pret Anča kalniņu dzīvo pīles. No zivīm te vairāk  karūsas un līdakas. Pret Līkuma noru ir Zviedris (smiltis kā jūrmalā) , tur peldas paši un peldina zirgus. Uz zviedra un pret viņu dzīvo asari. Raudas vairāk pret Berķa siliņu un pret Vāciešu priedēm. Plauži kā nu kuro reiz, viņi klejo apkārt, bet visvairāk uzturas dziļumā pret raga spici, kas pret priedēm iespiežas ezerā.” Tā runāja tēvs, ar roku rādīdams uz nosauktajām vietām.

Mēs bijām piegājuši pret Anča kalniņu, jo gājām caur Stēbūkām. Otrs ceļš gāja caur Gavariem un tas piegāja pie Līkuma noras. Pret Anča kalniņu bija lieli ašķi (meldri) un doņi, te no malas nevarēja makšķeri iemest, tamdēļ gājām uz Berķa siliņa pusi. Drīz nonācām pie upes. Upes grīvā stāvēja plosts, jeb, kā tēvs to sauca, - cielītis. Tēvs nolauza dažus egles zarus un uzmeta cielītim, lai zivis, kas noraujas , izvelkot no āķa, nenospārdītos no glumajiem kokiem ezerā. Uz cielīša bija soliņš sēdēšanai un kārts stumšanai un airēšanai. Sakārtojis cielīti, tēvs paveda mani tālāk uz Berķa siliņa pusi, kur sākās paretas niedres un tur brīvos laukumiņos  varēja makšķeri iemest.

Tad tēvs izņēma  no kabatas vienu uz kociņa uztītu makšķeri ar astru auklu un priežu mizas pludiņu. Piesēja auklu pie šķeistas pāris pēdu īsāk par šķiestas garumu, tad makšķere nemurkšoties  pie iemešanas. Parādīja, kā jāuzmauc slieka uz āķa. Nostādīja pludiņu pēc dziļuma, iemeta makšķeri niedru starpā un, atdevis man šķeistu, teica: „Tagad nu uzmani pludiņu. Kamēr rausta vien, tad vēl nevelc, bet, kad pludiņu vai nu velk projām vai ūdenī, tad velc ārā. Ja nekustina, izvelc un apskati, vai āķa gals nav kails, vai slieka nav pavisam norauta. Ja āķa gals ārā, tad arī neviena zivs neņem. Reizēm gan mazās raudiņas kaitēdamās parausta, bet nieki vien ir. Plauži un asari grib, lai slieka guļ uz dibena, raudas ņem pavisam sekli iegremdētu slieku. Asari un plauži to nemīl, ja nebūs uz dibena, paraustīs gan, bet  neņems.

Ja te neķeras, tad ej gar malu tālāk apkārt ezeram. Ja gribi tikties ar asariem un ķīšiem, tad ej uz Līkuma noras zviedru, tur viņi dzīvo lielos baros.” To teicis, tēvs gāja projām uz cielīti un sāka stumties ezerā.

Es skatījos uz pludiņu acis ieplētis, bet tas gulēja mierīgi virs ūdens un neviena zivs to neraustīja. Drīz man tas apnika un es sāku skatīties apkārt. Tēvs, iebraucis gabaliņu ezerā, taisījās uz makšķerēšanu. Man  pretim debesis aiz Vāciešu priedēm bija kļuvušas asins sarkanas, jo tuvojās saules lēkts. Migla lēni cēlās uz augšu. Putni dziedāja visapkārt un dzeguzes kūkoja viena par otru skaļāk un tuvāk. Mani tā savaldzināja rīta skaistums pie ezera, ka es aizmirsu pludiņu vērot, bet skatījos apkārt un klausījos putnu dziesmās. Man bija tik labi, tik labi!

Te pēkšņi , velk man šķeistu no rokām. Nu gan satrūkstos pa krietnam. Pludiņa vairs nav virs ūdens un šķeistu velk un velk no rokām. Saņemu spēkus un ceļu šķeistu  gaisā, bet nekā. Galā ir kaut kas smags un makšķere neceļas. Daudz gudrot nav laika, un es , ne krustu metis, skrienu ar šķeistu  rokās mežā iekšā. Kaut kas turas pretī un spārdās, bet nāk līdz. Beidzot uz krasta parādās liela, plata un balta kā sudrabs  zivs. Plaudis! Un kur tad liels! Īsts dēļa gabals! Paķeru abām rokām, paceļu gaisā un rādu tēvam , saukdams: „Tēt, tēt, skaties, kas man!” Tēvs pagriežas pret mani un saka: „Tev gan ir laime! Pirmā zivs, pie tam plaudis, un tik liels! Redzams, būsi ar Raunaisi draugos!”

Noņēmu lielo plaudi no āķa un ielaidu savā ganu kulītē, kas bija plecos. Uzliku jaunu slieku un iemetu vecajā vietā, būdams pārliecībā, ka tūliņ būs atkal otrs tāds pats, bet velti. Lai gan nu uzmanīju pludiņu , neizlaizdams to ne uz mirkli no acīm, tas kā nekustējās, tā nekustējās. Un tā labu brīdi. Atkal sāka zust pacietība un jau gribēju skatīties, ko tēvs dara, kad pludiņš sāka raustīdamies grimt ūdenī. Vilku ar drebošu sirdi, sak, būs atkal plaudis, bet nekā. Iznāca neliels asarītis. Apgāju makšķerēdams apkārt visam ezeram. Izvilku gan asarus, gan raudas un ķīšus, bet plauža vairāk neviena, ne liela, ne maza.

Tomēr zivju bija diezgan , jo kulīte nāca lielajā pusē un dažas raudas un asari bija krietni prāvi, kad tēvs, savu tarbu piemakšķerējis, brauca malā.

Es biju lepns uz savu pirmo lomu, jo zināju, ka turpmāk tēvs mani ņems vienmēr līdz uz makšķerēšanu. Tā arī bija. Tēvs apskatīja manas zivis un izrādījās, ka man šoreiz bija lielākais plaudis. Tēvam bija 2 plauži  un vairāki lieli asari, bet, tāda kā manējais, viņam nebija. Tēvs bija priecīgs un sacīja: „Jā, no tevis būs makšķernieks. Bet tad nu klausies. Ja gribi ar Raunaisi būt draugos, tad, pirmkārt, nekad neaiztiec otra likumu, ne murdus, ne ūdas, ne tinas. Lai kā gribas paskatīties, kas ir iekšā, nekad necel augšā otra murdu, lai neuznāk kārdinājums izņemt zivis. Ja reiz izņemsi, visu mūžu ņemsi un būsi zaglis. Tādus Raunaisis nemīl un zivis nedod.  Otrkārt, ja satiec makšķernieku, kas pie Raunaiša ir pirmo reizi, neesi skaudīgs, bet pastāsti viņam, kur un kas labāk ķeras. Arī skaudīgus Raunaisis nemīl. Ja nebūsi ne zaglis, ne skauģis, tad būsi Raunaiša draugs visu mūžu un zivju tev netrūks.” Šo tēva mācību neesmu aizmirsis, bet izpildījis tā, kā tēvs teica, un nekad ar tukšu tarbu no Raunaiša neesmu pārnācis.

Ja satieku pie Raunaiša zēnus, kas makšķerē pirmo reizi un kuru kulītes ir tukšas, tad vienmēr iedodu kaut cik no sava loma, lai ir ko nest mājās. Kad paskatos pēc tam neveiksminieku acīs, tad tur mirdz prieka guntiņas un es zinu,arī krūtīs viņiem laimīgi pukst mazās sirdis. Tad arī pats jūtos nometis gadu nastu un esmu atkal laimīgs, kāds biju pirmo reizi ar makšķeri pie Raunaiša . Tādi mirkļi ir skaisti un svētīgi. Ne par zeltu, ne sudrabu tos nopirkt nevar, tikai iegūt Raunaiša malā ar makšķeri rokā un skaidru sirdi krūtīs.

3.Pirmais šāviens līdakām

Es tad jau dzīvoju Miezīšos. Bija pavasara sestdienas pēcpusdiena. Saimniece teica, ka neesot vairs siļķu, lai nu aizejot uz Jānīšu krogu pēc siļķēm. Toreiz Jānīšos bija krodziņš, kur bez alus un šņabja vēl tirgojās ar vajadzīgākām mantām- kā tabaku, sāli, cukuru, petroleju un siļķēm.

Kad jāiet, tad jāiet, jo saime bija liela un gaļas tai gadā pamaz. Pavasarī cūkai paputēja sivēni un tādēļ rudenī bija mazāk barokļu kaušanai. Paņēmu trauku siļķu ielikšanai un sāku iet. Biju jau gabaliņu no mājām pagājis, kad iešāvās prātā, sak, šodien tik jauka silta diena, varbūt līdakas nārsto. Nārsta laikā toreiz līdakas ķēra gan murdos (venteros) , gan dūra ar žebērkli, gan arī šāva, kam plinte bija. Pašreiz bija tas laiks, kad ezeriem malas vaļā un palu ūdeņi apkārt. Tad līdakas nāk no ezera palos un nārsto griezdamās. Tāpat biju dzirdējis, ka nārstojot vislabākie no rītiem un atkal pie vakariem. Žebērkļa man nebija, bet plinte gan, un Raunaisis gandrīz pa ceļam, jāpamet tikai neliels līkums. Tādēļ griezos atpakaļ uz  māju pēc plintes. Saimniece vēl nobrīnījās, ko es ar plinti darīšot, jo visiem zvēriem taupāmais laiks un uz rubeņiem ejot agri rītos. Es viņai saku, varbūt man gadīsies kas labāks par siļķēm un pie tam par brīvu.

Paņēmu plinti un eju uz Raunaisi. Diena tik silta un jauka, saulīte pa zemes virsu staigā. Sniegs tikpat kā nokusis, tikai ziemeļu nogāzēs vēl pa ielāpam. Līdakām vēl neesmu ne reizes šāvis, tikai dzirdējis no šāvējiem, ka  jāmērķē zemāk, nevis tieši tai vietā, kur viņas griezdamās kuļā ūdeni. Citādi skrotis no ūdens pretestības pārejot pāri , un līdakas neskartas aizbēgot ezerā.

Pieeju pie Raunaiša pret Anča kalniņu. Pali tiešām lieli. Visa līkšņa un pļava pārplūdusi. Saulīte tikko virs priežu galiem pretējā pusē un vēja nemaz. Palu ūdeņi bez vilnīša galā, rāmi kā spogulis. Apstājos malā un skatos, vai kur neviļņojas no līdaku griešanās. Nekā. Visapkārt , cik varu pārskatīt, mierīgs kā kapos. Te uzreiz taisni man pretī līkšņā netālu no atkusušās ezera malas sāk griezties. Izceļas virs ūdens aste kā lāpsta un pazūd. Nu es redzu, ka nav vairs siļķītes, bet pašas lielās līdakas, kas tur griežas. Tā kā no malas, kur stāvu, šaut patālu, tad sāku uzmanīgi iebrist palos, cik to garie zābaki atļauj. Lai gan bridu lēnītiņām un klusu, tomēr, laikam, līdakas mani manījušas un paliek mierā. Stāvu mierā arī es ar uzvilktu gaili un gaidu. Paiet labs brītiņš, tad sāk griezties atkal un virzās uz upes pusi. Nu vairs nav ko gaidīt! Nomērķēju kādu pēdu zemāk un peru virsū, tad izsviežu plinti malā un pats metos uz šāviena vietu. Skrējienā neuzskatu līkšņā plaisu un iekšā gandrīz līdz pleciem, atmetos tikai uz rokām, jo plaisa šaura. Nu gan ir dumi, sak , kā nu tikšu ārā. Te par laimi kreisā pusē mazs bērziņš. Pieķeros pie tā un izraujos no plaisas. Kā tad, līdaka, žaunas plātīdama, guļ man gandrīz pie kājām. Sagrābju to pie žaunām un atkal uz malu. Tad skrienu atpakaļ , sagrābju ar katru roku savu no lielākām un atkal uz malu. Mazākās izsviežu sviešus, jo mala nav tālu. Nu izbrienu pats un sāku lasīt pa ciņiem izsviestās līdakas un skaitīt. Un ko domā, 12 gabalas. Viena, pati māte, vislielākā, gandrīz manu garumu, 3 par viņu nedaudz mazākas un pārējās vēl mazākas.

Nogriežu uz ātru roku dūšīgu kārklu , saveru līdakas, metu bunti pār plecu un , paķēris plinti un siļķu trauku, laižos cik vien ātri varu uz mājām, jo esmu slapjš un ūdens pavasarī vēl auksts.

Ātrā gaita un svarīgais nesamais palīdzēja iesilt. Mājās saimniece rokas vien sasita, mani ieraudzīdama slapju un ar milzīgo līdaku bunti. „Ņem nu siļķes,” teicu viņai, līdaku bunti nosviezdams pagalmā, „Bet man gādā sausas drēbes un karstu groku, citādi nebūs labi.” Istabā rāvu slapjās drēbes nost. Saimniece iedeva sausu kreklu un bikses  un tad metos gultā zem deķa. Par laimi uz plīts vēl bija karsta launaga tēja. Saimniece sataisīja stipru groku un sasedza mani ar kažokiem, lai dabūtu svīst.

„Līdakas gan nosver. Visas kopā un tad katru atsevišķi , svaru pieraksti,” teicu viņai gultā gulēdams. Kad nosvēra, tad izrādījās 60 mārciņas jeb 3 podi (1 pods =20 mārciņas jeb 8 kg). Lielumā viņas bija šādas : 12 mārciņas vislielākā, tad 10.8,7,6,5,4,3,2,1 mārciņas. Interesanti, ka sākot ar  8 mārciņām, katra nākošā ir vienu mārciņu mazāka līdz 2 mārciņu svaram, kādas bija divas un viena- viena mārciņa, pati mazākā.

Sadzēries karsto groku un sasegts ar kažokiem, krietni izsvīdu un svētdienas rītā uz līdaku maltīti piecēlos vesels kā pimbers (vecu laiku naudas gabals).

Pēc tam esmu daudz līdaku noķēris, gan Raunaisī, gan Slutaisī, Asarī un Riestenī, bet nekad vairs 12 un nekad 3 podi kopsvarā. Mans pirmais šāviens līdakām tā arī palika visnelaimīgākais, jo tikko nenoslīku, un vislaimīgākais, kas deva tik daudz un tik lielas līdakas.

4. Teteru Mikus

Baznīcas grāmatā gan viņa pareizais vārds bija Mikus Seisums, bet visi viņu sauca par Teteru Miku. Tas tāpēc, ka  Mikus bija kaislīgs mednieks un  lielākais teteru šāvējs visā apkārtnē. Šāva viņš zaķus un stirnas arī, kad gadījās pa vērienam, bet uz teteriem viņam bija ķēriens kā nevienam.

Teterus Mikus šāva gandrīz cauru gadu. Pavasaros riesta vietās, vasarā jaunos, arī rudeņos un ziemās, gan ar piebraukšanu, kad viņi ēd bērzu pumpurus, gan pie bulvāniem, kā toreiz sauca mānekļus.

Pavasaros, riesta laikā, pārējie mednieki taisīja riesta vietās skuju būdas, kurās tad noslēpās jau pirms gaismiņas, kamēr teteri nav atlaidušies no naktsguļas  uz riesta vietu. Arī es pats tā medīju teterus un dažu rītu nošāvu pat 2 un 3 gaiļus. Tad jau teteru bija daudz. Dažā riesta vietā salasījās pa 15-20 gaiļu. Bieži viņi kāvās savā starpā tāpat kā mājas gaiļi  un tādās reizēs ar šāvienu krita abi iesilušie kaušļi.

Bet Mikus bija par slinku būdu taisīt un celties jau pirms gaismiņas. Tomēr viņš bija tik manīgs, ka dažu rītu nošāva 4-5 gaiļus, tātad vairāk kā tie, kas šāva no būdām. Šai ziņā viņš bija nepārspējams. Ja teteris rūca tādā vietā, kur nevarēja pielīst, Mikus rīkojās divējādi. Vispirms viņš, pats noslēpies, mēģināja atdarināt teteru šņācienus, izaicināt viņus uz cīņu. Ja gadījās vecais gailis, tas, dzirdēdams tuvumā šņācot sāncensi, ilgi nedomājot cēlās spārnos un laidās šņācēju pārmācīt. Tā daudzi cīņas kāri gaiļi paši tīšu prātu ieskrēja Mikus šāviena skrotīs un beigti bija, jo Mikus šāva labi arī lidojošu teteri.

Ja rūcējs bija jaunais gailis un uz Mikus šāvienu neskrēja kauties, tad Mikus viņam arī uz klaja līdzena lauka vai pļavas prata pielīst pa šāvienam. Mikus tad nogrieza kuplu paegli vai eglīti un, nometies pats garšļaukus zemē , lēnītiņām virzīja aizsegu sev pa priekšu, pielīdis pa šāvienam, iesprauda eglīti vai paegli zemē , izbāza plintes stobrus caur zariem un rūcēju nošāva.

Reizēm tā garšļaukus uz vēdera bija jālien pa slapju pļavu un pašam visa priekša tika slapja, bet Mikus uz to neskatījās. Slapjš gan pats tika, bet teteris rokā.

Tā reiz Mikus Jānīšu krogā nopelnīja stopu šņabja, Es vairs neatminos, kādā darīšanā man bija jāiet uz Jānīša krogu, vai pēc tabakas vai kā cita. Pavasarī, pašā teteru laikā no rīta, kad teteri rūca visās malās , ka tīri vai ausis krita ciet, netālu no kroga viens rūca klajā pļavā uz cinatas. Šāviena attālumā nebija neviena krūmiņa , ne uzkalnīša, aiz kura slēpjoties varētu pielīst, un pie tam nebija vairs krēsla, bet gaiša diena. Iegāju krogā, skatos Mikus jau priekšā sēd ar trim raunēniešiem pie galda un dzer. Sasveicinājāmies un es viņam saku: „Miku, kas tad ar tevi? Teteris rūc tepat krogus pakaļā, bet tu mierīgi dzer.” „Kur viņš rūc ?” Mikus , pielekdams no galda, prasa. „Nu , tepat pļaviņā, ap pāra simts soļu no šejienes, bet tur viņam neviens netiek klāt. Vieta galīgi klaja.” „Ak tā, neviens netiek klāt! Mikus tiek klāt visur ! Maksā stopu šņabja un teteris būs zakuskām.” Te iemaisās viens no raunēniešiem un saka: „Miezīšu saimniek, izmaksāsim ar pa visiem Mikum to pusstopu, redzēs, vai viņš zakusku dabūs.” „Lai notiek!” – es piekritu.

Mikus paķer no kakta plinti un ārā pa durvīm. Mēs visi, un krodzinieks arī ,ejam  ārā pagalmā skatīties, ko Mikus darīs un kas tur iznāks. Mikus, piegājis krogus galā un apskatījis tetera atrašanās vietu, tūliņ zināja, kas jādara, un, aiz kūts slēpdamies , rikšiem vien aizjoza uz pļavai tuvāko krūmāju, kur auga alkšņi ar eglītēm. Teteris turpināja rūkt . Šad un tad pārtrauca rūkšanu , tad nošņācās un rūca atkal.  Miku mēs vairs neredzam, jo viņš ir krūmājā. Te uzreiz klausāmies, krūmos šņāc  it kā tur būtu otrs teteris. Nu uz mata kā teteris!

Rūcējs paliek mierā. Tad palecas gaisā un nošņācas. Krūmos nošņācas pretim. Teteris atkal palecas un nošņācas, krūmos atkal atbild. Tas nu teterim par daudz. Viņš ceļas spārnos un laižas uz krūmiem kauties. Norīb šāviens un teteris kā cepure nokrīt uz pļavas, gabaliņu no krūmiem, no kuriem izskrien Mikus ar vēl kūpošu plinti, paķer teteri aiz kājām un nāk pie mums, kliegdams: „Nu, vai es nesacīju, ka Mikus tiek visur klāt  un, ja ne, tad teteris pats skrien uz Miku parunāties!”  Tā dabūjām gan izmaksāt Mikum to stopu šņabja. Krodziniece noplūca un sašmorēja teteri un tad visi to noēdām zakuskās. Un labi vien bija, jo dzerdams Mikus izklāstīja daudz gudrību, kā viņš rīkojas ar teteriem. Dažas no Mikus dzirdētās gudrības arī es vēlāk ar labām sekmēm izmantoju teteru medībās.

 Jūlijā, kad jaunie teterēni jau pieauguši, Mikus uzcēlis teteru baru un, to izklīdinājis, šāva viņus piemānīdams, atdarinot viņu svilpienus, ko viņš mācēja ar lūpām. Jaunākiem smalkāki, vecākiem rupjāki. Ziemās Mikus teterus šāva ,vai nu piebraucot ar zirgu, kad šie ēd pumpurus bērzos sēdēdami, jo no zirga un pajūga viņi nebaidās un var piebraukt pa šāvienam, vai arī ar bulvāniem.

Par bulvāniem sauca mānekļus, kuri bija šūti no ādas vai drēbes un pēc lieluma un izskata atgādināja teterus. Tēviņu bulvāni bija lielāki un melni, bet mātīšu- mazāki un pelēki, kā jau tas pie teteriem ir.   

Ar bulvāniem rīkojās šādi : bērzos, kur teteri mēdz baroties ar pumpuriem, salika kārtīs uzmauktus bulvānus, dažus melnos, dažus pelēkos, it kā tur barotos teteri, tēviņi un mātītes, kā pie īstiem teteriem notiek. Šāvējs ar plinti noslēpjas pie bulvāniem, bet otrs vai nu kājām  vai jāšus uzmeklē tuvumā esošo teteru baru , jo ziemās viņi dzīvo baros līdz riesta laikam, kad izklīst. Iztraucētais bars laižas un redzēdams, ka viņu parastā barošanās vietā jau priekšā sēd teteri un barojas, laižas klāt un sēžas bērzos, lai pamielotos arī paši. Šāvējs to vien gaida , reizēm ar vienu šāvienu nošaujot 2-3 teterus, ja sasēdušies tuvu kopā. Labs šāvējs , ceļoties ar otru stobru, arī vēl kādu nogāž un tad labā reizē krīt pat 3-4 teteri.

Bet, liekot bulvānus, arī jāzina viena gudrība, un, ja to nezin, tad teteri lido gan uz bulvāniem, bet nesēžas klāt. Ja bulvānus liek bērzos ar galvām augšā, tad neviens teteris viņiem klāt nesēžas, bet laižas garām, jo redz, ka tie neēd , bet skatās. Bet, ja bulvānus ieliek ar galvām noliektām pie pumpuriem, tad sēžas klāt, jo domā, ka tie mierīgi barojas.

Reiz Teteru Miks bija spokam šāvis. Tas noticis tā ... Miks aiznesis uz muižu nošautos jaunos teterus un krogā ietaisījis labu dūšu, nācis uz mājām, uz Meķeliem, kur viņš dzīvoja.  Krogā jau uznākusi nakts. Lai gan vēl vasara, bet bijis apmācies un tumšs. Jānāk gar kapsētu, kura ir pašā lielceļa malā. Ticis jau pret kapsētas vidu, Mikus dzird, ka kapos šņāc. Tā kā Mikus nebija no bailīgiem, apstājies un kliedzis: „Kas tur šņāc, ja neteiksi kas, es šaušu!” Kliedzis, vienreiz, kliedzis otrreiz, bet atbildes nekādas, tikai šņāc tālāk. Mikum plintē bijusi ielādēta lode. Atbildes nesaņēmis, Mikus, nekā tumsā neredzēdams, izšāvis uz trokšņa pusi. Pēc šāviena krusti vien brīkšķējuši, ka spoks aizskrējis uz mācītāja muižas pusi. Mikus, pārliecībā, ka spoku sabaidījis, gājis mierīgi uz māju un licies gulēt.

Otrā dienā noskaidrojusies patiesība. Mikus domātais spoks bijusi mācītāja rentnieka govs, kura atrāvusies no ganāmpulka un ielavījusies kapos, lai paēstos tur augošo trekno zāli. Vakarā govi izmeklējušies, bet neatraduši. Tā govs palikusi kapos pa nakti  un šņākdama ēdusi. Mikus šautā lode izgājusi govij caur pakakli zem rīkles , un govs tad arī sāpēs skrējusi uz kūti, krustus lauzdama, kas gadījušies ceļā. Govs palikusi dzīva, jo ievainojums nebijis nāvīgs.

Tāds bija Teteru Mikus. Nu jau viņš sen kapsētā, tai pašā, kur spoku šāva, un droši vien šauj teterus viņā saulē, jo stāsta, ka arī tur neesot bez darba, bet katrs strādājot to pašu, ko darījis šeit būdams.

5. Mans krusttēvs un velns

Tēva brālis Mārtiņš bija mans krusttēvs. Viņš bija precējies un abi ar sievu Līzi dzīvoja pie mums Meķeļos. Līze strādāja pie mums, bet Mārtiņš vasarās gāja dažādos peļņas darbos gan uz muižu, gan citur. Ziemās gan viņš dzīvoja mājās un kulstīja linus. Reiz rudenī saslima muižas spirta deģis un Mārtiņam bija jāiet viņa vietā, jo brūzī darbi gāja pilnā sparā. Sestdienas vakarā, atnācis nopērties pirtī un apmainīt veļu, viņš visai saimei stāstīja, kādus jokus velns ar viņu dzinis pirmajā naktī. Viņam bijis jāguļ vienam pašam pie brūža mazajā kambarītī. Kambarīti parādot , lielkungs tās savādi nosmīnējis un krusttēvs jau nodomājis, ka te kaut kas ir.

Kambarītī bijusi maza krāsniņa, galds, soliņš un laža gulēšanai, kurai kājgalī bijis vienīgais logs pret ezeru. Dienā pa brūzi nostrādājies , krusttēvs bijis noguris un miegs nācis kā ūdens. Paēdis vakariņas, izpīpējis pīpi un nopūtis sveci, licies uz lažas gulēt. Un tad tik sākušies joki. Tikko krustēvam acis gājušas ciet, viens saņēmis ar spalvainām rokām aiz kājām un vilcis no lažas nost uz logu. Te nu jāsaka, ka krusttēvs Mārtiņš bija stiprs vīrs un nebaidījās ne no velna. Krusttēvs lēcis sēdus un grābis pa tumsu vilcēju ciet, bet nekā. Saprotams, kājas uzreiz palaidis vaļā. Nu krusttēvs uzdedzis sveci un skatījies zem lažas un visur citur, bet nekur nekā nebijis. Tagad sapratis, kas par lietu un ar ko ir darīšana. Izskatījies kambarīti, bet tur nebijis nekāda sitamā.

Uzpīpējis un izdomājis šā un tā, bet pie rokas nekā nav bijis, un ko lai tumsā ārā sameklē, nopūtis sveci un licies atkal gulēt. Kamēr nomodā, viss klusu un mierīgi, bet kā tik acis gājušas ciet, tas pats joks, ar spalvainām rokām velk aiz kājām no lažas nost. Grābis atkal vilcēju ciet, bet nekā. Nu uzdedzis sveci un atstājis to degot, sak, redzēs, vai gaismā arī darīs to pašu  un tad redzēs, kas tas īsti ir.  Tagad bijis miers un varējis gulēt. Pamodies uz rīta pusi . Svece gan bijusi izdegusi, bet muižas gaiļi dziedājuši, ka trīc, un tagad arī tumsā bijis miers.

No rīta brūža puiši prasījuši, kā gulējis. Krusttēvs teicis , ka labi, un nestāstījis nekā. Vēlāk atnācis pats lielkungs un arī prasījis, kā esot gulējis, un krusttēvs arī viņam  teicis, ka labi un nestāstījis nekā. Dienā krusttēvs sameklējis krietnu malkas šķilu un pabāzis kambarītī zem lažas. Vakarā, gulēt iedams, malkas šķilu nolicis pa ķērienam, nopīpojies un nopūtis sveci, gājis pie miera. Kā tad! Līdz atkal acis gājušas ciet, draugs klāt gan, saņem ar spalvainām rokām un velk no lažas nost. Krusttēvs to tikai gaidījis, sagrābis šķilu un sviedis ar visu spēku neredzamam vilcējam. Stikli vien nošķindējuši un logs ar visiem spraišļiem ārā gan! Bet ar to arī velns bijis projām un krusttēvs varējis mierīgi gulēt.

No rīta, brūža puiši, nākdami uz darbu un redzēdami izsisto logu, jautājuši: „Ar ko tad tu, Mārtiņ, karoji, ka logs pagalam?” ”Ar velnu!” krusttēvs atbildējis. „Un vai uzvarēji?” jautājuši. –„Kā krāmu!” krusttēvs atteicis, bet pats bijis nobažījies par izsisto logu, sak, ko teiks lielkungs. Vēlāk atnācis lielkungs , un , ieraudzījis izsisto logu, nemaz nebāries, bet prasījis: „Vai tu, Mārtiņ, viņu ontlīgi pārmācīji?”- „Jā gan, lielskungs, devu , cik vien bija spēka,” Mārtiņš atbildējis. – „Un vai nu ir miers?” lielkungs prasījis, un Mārtiņš atbildējis ”Kā kapos, lielskungs!”’ ”Tas lab` , tas lab`, Mārtiņ, to log dišler ieliks jaun  uz muiž rēķin.”

Tā arī bijis. Galdnieks ielicis jaunu logu un miers bijis mājā. Varējis gulēt mierā, vairs nekādi joki nenotikuši.

Reiz Līze aizgājusi uz baznīcu un, negribēdama krēslā pa dubļiem brist, palikusi pie Mārtiņa, pārgulēt viņa kambarītī. Tā tad bija briesmas redzējusi, jo bija bailīga, kā jau meitieša cilvēks. Kamēr Mārtiņš bijis nomodā, tikmēr bijis miers. Bet, līdz ko Mārtiņš laidies miegā, tā velns Līzi ar spalvainām rokām vilcis aiz kājām no lažas nost, nemaz negaidījis, kamēr viņai  acis ciet. Gan skaitījusi tēvreizi, gan metusi krustus, bet viss velti. Tā Līzes dēļ tikai svecei degot, Mārtiņš varējis kādu brītiņu gulēt, bet tumsā  nemaz , velns tūliņ grābis Līzi aiz kājām un vilcis prom.

No tās reizes Līze, kad gāja uz baznīcu, nekad vairs pie krusttēva nepalika pa nakti, bet, lai vai kāds putenis, brida uz māju. Tā no Mārtiņa labu mācību dabūjis, velns no viņa baidījās un lika mieru, bet Līzi nerroja tāpat kā Mārtiņu pirms sitiena ar malkas šķilu.

6. Sulaiņa Kārļa pirmā nakts vecajā pilī

Toreiz Dzērbenē vēl bija vecā pils, kuru piektā gadā sociālisti nodedzināja. Un vajadzēja ar nodedzināt , jo viņa bija vai paša vella midzenis un spoku tur bija kā biezs. Man gan pašam neko negadījās piedzīvot, bet es jau tur pa naktīm nekad nepaliku. Ja bija kāda darīšana, tad tā bija dienā.

Dievs tik zina, ko pa ilgiem laikiem vecie pils iemītnieki mūsu tēviem bija nodarījuši, gan pērdami līdz asinīm, gan pavisam nobeiguši, tādēļ ar vecajā pilī naktīs gājis kā pa elli. To pats piedzīvoja un  man zināja stāstīt mūsu radinieks – sulainis Kārlis. Kad nomira vecais sulainis Miķelis, lielkungs aicināja Kārli par sulaini, un Kārlis gāja arī, jo toreiz sulainim bija laba dzīve un arī liela  vara, ja tikai mācēja ar lielkungu sadzīvot.

Par savu pirmo nakti vecajā pilī Kārlis stāstīja šādi. Pēc vakariņām, kad lielkungs aizgāja uz savu guļamistabu, arī es biju brīvs un varēju doties pie miera. Mana istaba ir koridora galā pie ieejas durvīm – pretī lielkunga guļamistabai.  Es vēl šo to padarīju un gāju gulēt. Cik ilgi biju gulējis, to nezinu, bet, pamodos, kad pie parādes durvīm piebrauca kariete un kučieris prujināja, zirgus turēdams.

Apzinādamies savu sulaiņa pienākumu, lecu no gultas ārā un apģērbies, ar sveci rokā, steidzos koridorā viesus sagaidīt. Atvēru parādes durvis, bet ne karietes, ne viesu nav. Tavu brīnumu! Skaidri dzirdēju, kā piebrauc un aptur zirgus. Nu, kad nav, nav. Gāju savā istabā atpakaļ, jo domāju, sak, laikam būšu dzirdējis sapņodams. Sāku noģērbties, lai ietu gulēt. Te dzirdu atkal, ka brauc, rati rīb un zirgi sprauslā. Velku ar steigu drēbes mugurā un ar sveci steidzos viesiem pretī. Tas pats, kas iepriekš. Viss kluss un mierīgs. Viesu nav. Nāku saīdzis atpakaļ.

Te atveras lielkunga istabas durvis un kungs man saka: „Ej , Kārli, mierīgi gulēt. Tādi viesi , kā šie – brauks visu nakti, bet viņus sagaidīt nevajag, jo paši zin ceļu uz bruņniecības zāli, kur viņi katru nakti ballē. Kad brauks īsti viesi, tad es tevi saukšu”, to pateicis, lielkungs aizvēra  savas istabas durvis. Nu tikai es sapratu, ar ko man darīšana. Ģērbos nost un likos gulēt, bet aizmigt nedabūju, jo savādie ciemiņi neļāva aizmigt. Tikko acis taisījās ciet, dzirdu – piebrauc. Es neliekos ne zinis, sak, redzēs, ko darīs. Dzirdu , atver parādes durvis un nāk iekšā. Cik noprotu, nācēji ir vairāki, jo runā gan vīrieši, gan sievietes. Protams, vāciski, ko es nesapratu toreiz. Tā runādamies un smiedamies visi aizgāja uz bruņniecības zāli, kas bija koridora gadā. Pirmajiem viesiem drīz sekoja citi un tā labu laiku, līdz visi saradās. Tad pa lielo bruņniecības zāli gāja vaļā kā jau ballē. Varēja dzirdēt, ka spēlē klavieres, dejo, dzied un dažādi trokšņo, kā jau ballē mēdz būt. Un tā visu nakti. Tikai īsi pirms gaiļu dziedāšanas savādie viesi pa koridoru trokšņodami devās uz izeju.

7. Doles Žagars

Uz rītiem  no Miezīšiem mans kaimiņš un robežnieks bija Doles saimnieks Žagars. Viņš bija liels savādnieks un visur rīkojās pēc savas modes un nevis kā to darīja citi saimnieki un vispār cilvēki. Pirmo reizi man ar viņu iznāca darīšanas zirgu dēļ. Tais laikos no pavasara zirgus naktīs jāja pieguļā gan uz meža pļavām , gan citur, kur nu katrai mājai bija parasts.  Rudeņos uz atāliem zirgus sēja. Ķēdes tad nebija un sēja kaņepāju virvēs. Virves, rasā samirkdamas un saulē karsdamas ātri kļuva nestipras un zirgi šad tad viņas pārrāva. Reiz visi mani 4 zirgi bija naktī norāvušies un sagājuši Žagara auzās , jo auzu tīrums bija pie mūsu pļavas.  No rīta puiši atnāk uz māju bez zirgiem. Zirgus Žagars noķīlājis, lai es pats ejot ar naudu izpirkt. Neko darīt. Kad jāiet, jāiet. Paņemu naudu un eju uz Dolēm. Redzu, mani zirgi stāv kā daždien arestanti, piesieti pagalmā pie kļavas. Eju istabā. Visi pašreiz  ēd brokastis. Padodu labrītu un lai Dievs svētī brokastis un prasu saimniekam, cik man par zirgiem jāmaksā.

-„Viens rublis,” Žagars atbild, „Bet ne no savas naudas, to atvelc no puiša, kas vakarā zirgus vāji piesējis.”

-„No puiša atvilkt nevaru, nav tādas lietas mūsu līgumā,” es viņam atbildu, naudu dodams.

„Kā tā? Vai tad visu skādi, ko kalpi tev izdara, tu ciet pats? Tā jau tu no Miezīšiem viens divi izputēsi. Es tā ne. Kas skādi izdara, lai skādi cieš pats. Ja nolauž arklam lemesi vai pļaujot izkapti, lai gādā jaunu no sava maka,” viņš man  paskaidro un naudu dod man atpakaļ, teikdams: „Tavas man nevajag, jo tu man neesi skādi izdarījis.” – „Bet, kaimiņ, mani zirgi jau tev ir skādi izdarījuši, paturat vien naudu.”

-„Nē, ne jau zirgi, bet sējējs ir vainīgs. Zirgi auzas vienmēr ēdīs labāk kā zāli,” viņš sauca un spiež man naudu saujā.  

-„Paldies, paldies, kaimiņ,” es saku, naudu saņemdams atpakaļ. – „Zirgus uzmanīsim , cik jau nu varēsim, lai tie netiek vaļā, un es zinu, jūs savus ar  uzmaniet labi, bet viendien divi bija tāpat mūsu auzas nogaršojuši.”

‘”Kāpēc neķīlāji?” –„Es domāju, kaimiņ, ka mums kā robežniekiem lopi un zirgi var šad un tad šo to apskādēt, un , ja mēs viens otram ķīlāsim, tad murkšķis vien būs, jo vienreiz manējie jums izdara skādi, otrreiz jūsējie – man. Labāk uzmanīsim, cik jau nu varam, un, ja nu tiešām kaut kā tikuši nedarbos, tad piecietīsim to, zinādami, ka tie nav tīši darbi, bet nelaimes gadījums,” es viņam izsaku savas domas.

-„Nu kad tā, tad tā lai notiek,” viņš saka un dod man roku. „Bet  nu, lūdzu, pie galda un nogaršo mūsu šī rīta brokastis,” viņš aicina un norāda uz brīvo vietu sev blakus. No tās reizes ne lopi, ne zirgi ķīlāti netika. Tīšām ne es, ne viņš otra tiesā nelīdām. Tā ne ar lopiem, ne citādi pārmetumu nebija un satikām kā robežnieki tīri labi, lai gan Žagars līdz savai miršanai bija un palika savādnieks visā savā rīcībā.

No viņa saimes ļaudīm tad ar dzirdēju tīri neticamas lietas par viņu kā saimnieku, bet, tā kā visi puiši un meitas stāstīja vienādi, tad taisnība vien bija. Viņa mājai, tāpat kā visām dzērbeniešu mājām, tai laikā bija divas istabas. Liela saimes istaba un saimnieka kambaris dibenā. Saimes istabā bija puišu un meitu gultas, ēdamgalds un maizes krāsns ar plīti. Saimnieku kambarī saimnieku gulta , galds un skapis. Rītos Žagars saimi cēla šādi. Saimes istabā pie griestiem karājās ilkss zvaniņš, no kura aukla caur stenderi gājusi saimnieka kambarī un beigusies ar cilpu saimnieka gultas kājgalī. Pamodies, Žagars uztaisījis pīpi un tāpat vēl gultā gulēdams, iebāzis kāju cilpā un saraustījis zvaniņu saimes istabā. Saime cēlusies augšā, saģērbusies un vasarā izgājuši pagalmā un sasēdušies uz sola pie istabas durvīm, jo bez saimnieka rīkojuma nebijis brīv neko darīt. Tad nācis ārā pats Žagars un visus izrīkojis. Papriekšu puišus, tad arī meitas. Viņam parasti bija 4 puiši, četras meitas un gans. Izrīkošana notikusi, piemēram, šādi: -„Mārtiņ un Miku, jūs ejat pēc zirgiem. Kriš un Ješka , sakārtojat arklus un aizjūdzamos, visi 4 iesiet miežu zemi maisīt lielajā kalnā. Trīne ar Līzi ies kurmju rakumus tīrīt uz garo pļavu, bet Liene ar Grietu govis slaukt un pēc brokastīm mazgās veļu. Tu, Jēci, govis laidīsi no rīta uz papuves, bet uz vakaru celmos. Tu, saimniec, brokastīs uzsildi vakara putru, bet pusdienā vārīsi biezputru, gaļu un putraimus es no klēts atnesīšu pats. Un nu, marš pie šeftes!”

Bez saimnieka rīkojuma neviens, arī saimniece , nedrīkstējuši uz savu galvu neko darīt. Kad vajadzējis pastalas lāpīt, Žagars norīkojis kādu no puišiem, kas salāpījis visiem. Tāpat viņš norīkojis kādu no meitām , lai salāpa kreklus un darba drēbes. Arī maizes cepēju viņš norīkojis no meitām.

Kad Mārtiņš ar Miku aizveduši zirgus un Krišs ar Ješku sakārtojuši spīļarklus un aizjūdzamos, tad saimnieks vēlējis: ”Uzvelkat  zirgiem sakas, ņemat arklus pār pleciem un ejam uz tīrumu.” Tīrumā  viņā ar soļiem nometis no malas zināmu gabalu un saucis: „Mārtiņ, nāc šurp un jūdz iekšā!” Tad metis tālāk un saucis šurp Miku. Tā kamēr visi četri puiši bijuši rindā nostādīti uz vagas. Tad teicis: „Sapīpēt!” Nu visi vilkuši pīpes un tabakas makus no ķešas ārā un uzpīpējuši. Arkli stāvējuši iesprausti zemē ar aizjūgtiem zirgiem priekšā. Kad beiguši pīpēt, tad Žagars pacēlis roku un, to uz leju laizdams, nokomandējis: „Aiziet!’ Nu visi puiši reizē sākuši art, bet saimnieks pats gājis uz māju.

Reiz siena laikā pie šķūņa izlaiduši lielu apārni siena žāvēšanai. Saime palikusi pie šķūņa sienu uzcirst un atpūsties, bet saimnieks aizgājis uz māju. Tai laikā pēkšņi nācis virsū pērkona negaiss. Saime, negribēdama sienu samaitāt, uz savu galvu sagrūduši apārni gubās. Tikko lielumu padarījuši, kā lietus klāt gan un nu gāž kā no spaiņa. Saime šķūnī priecājas, ka vismaz lielumu paglābuši. Skatās, nāk saimnieks pa visu lietu. Pienāk pie šķūņa un kliedz: „Kas vēlēja apārni sagubot? Tūliņ izārdīt! „Neko darīt, ārdījuši atkal laukā pa visu lietu. Lietainais laiks ieildzis un izārdītais siens šķūna priekšā sapuvis.

Ar sienu Žagaram negāja lāgā. Viņš gribēja visur būt citiem priekšā. Arī ar siena pļauju un tamdēļ bieži šķūņos sienu sabāza mīkstu un neizkaltušu, un siens sakarsa tā, ka ziemā ar lemesnīcu lauza sapelējušu kā aitu mēslus lēkšņām un lopi negribēja lāgā ēst. Tamdēļ  pavasaros Dolēm bija vājāki zirgi un govis. Bet tas Žagaru nepiespieda mainīt ierasto kārtību.

Reiz saimniece runājusi, ka derētu  kādas 10 vistas un gailis. Līdz tam vistas Dolēs neturējuši. Rudenī Žagars no tirgus atvedis 10 vistas un gaili. „Nu, še tev vistas,” viņš teicis saimniecei. Ziemā viss bijis labi. Bet pavasarī, kad apsējuši lecektis, vistas kasušas sējumus ārā. Atkal saimniece, neko ļaunu nedomādama, nosirdījusies, ka pagāna vistas izkašņājušas kāpostus. Žagaram tūliņ padoms bijis pie rokas. Otrā rītā agri viņš gulošās vistas saķēris un visas nokāvis. „Izvāri zupu, nu vairs skādi nedarīs,” viņš teicis, vistas saimniecei dodams. Saimniece tik rokas vien noplātījusi, bet, neko darīt, vistas pagalam gan.

Žagaram bija kuce, bet man suns Krancis. Auru laikā mans Krancis gāja uz Žagaru Midu meitās. Žagars reiz noskaities, ka Krancis iet bez viņa atļaujas, licis puišiem suni noķert . Noķēruši ar, Nu diviem puišiem vēlējis suni turēt, bet diviem to pērt ar rīkstēm. Pats Žagars stāvējis klāt kā tiesas kungs un komandējis: „Mārtiņ, tu! Miku,tu! Ašāk, ciešāk! Diezgan!” Bet velti pēruši, suns, muļķis, tāpat auru laikā gāja uz Žagaru Midu meitās kā gājis pirms pēršanas, jo nemācēja saimniekam atļauju paprasīt.

8. Spēka Pēteris

Viņa īstais vārds bija Pēteris Eglītis, bet tā kā viņš bija liela auguma un ļoti stiprs, tad visi viņu sauca par Spēka Pēteri. Ar šo iesauku Pēteris nodzīvoja savu mūžu un iegūlās Dzērbenes kapos.

Spēka Pēteris bija būvmanis un strādāja gan pie saimniekiem, kam bija kāda ēka ceļama, gan pie barona muižā. Muižā strādādams, viņš labi pazina baronu, tāpat lielmāti un viņu dēlu, sauktu par jauno baronu. Vecais barons, kas man iedāvināja smuko plinti, tad jau bija miris un muižu valdīja viņa dēls Haralds, ko tautā sauca par vidējo baronu. Visā visumā viņš bija labs lielskungs un , ja tikai mācēja viņu godāt un bučot roku, tad no Haralda varēja izlūgties visu.

Spēka Pēterim šī barona labsirdība bija labi zināma un viņš to bieži izmantoja gan savā , gan citu labā. Strādādams kā būvmanis, viņš jaunībā bija apstaigājis vai visu Vidzemi un daudz redzējis un dzirdējis. Tamdēļ bija ne tikai stiprs spēkā, bet arī garā. Biežā satiksme ar svešiem cilvēkiem Spēka Pēteri bija padarījusi par drošu, uzstājīgu un ļoti asprātīgu vīru ar izcilām runas spējām. Savu būvmaņa amatu viņš zināja lieliski , jo bija strādājis pie daudziem būvmeistariem, gan latviešiem , gan vāciešiem. Pateicoties savai gaišajai galvai, Pēteris no katra būvmeistara bija piesavinājies labāko. Kad viņš apkāzojās un nometās uz dzīvi Dzērbenē, tad bija savā amatā sasniedzis lielu amata prasmi un kļuvis pazīstams plašā apkārtnē. Galvenās Spēka Pētera īpašības bija viņa noteiktība un akurātība darbā. Ja Pēteris bija apņēmies ko padarīt, tad tas arī tika laikus un labi padarīts.

Dotā solījuma akurāta izpildīšana un izcili labais darbs  bija sagādājuši Spēka Pēterim labākā būvmaņa slavu un cilvēku cieņu ne tikai Dzērbenē vien. Tāpēc Pēterim bija tik daudz darba piedāvājumu, ka viņš tos nespēja veikt, lai gan strādāja ar zeļļiem, kuru skaits gadu no gada pieauga, jo Pēteris bija taisnīgs un savus darbiniekus ne tikai labi baroja, bet arī atalgoja tā, kā neviens cits būvmeistars apkārtnē.

Tā Spēka Pēteris ar gaišu galvu un labu darbu no vienkārša būvamatnieka  bija kļuvis par būvmeistaru. Strādnieki viņu tā cienīja un mīlēja, ka bija gatavi meistara dēļ vai nāvē iet. Tā kā Pēteris ne tikai  pats strādāja uz goda , bet to pašu iemācīja un prasīja arī no saviem palīgiem, tad pēdējie pēc meistara nāves paši palika par lielākiem vai mazākiem būvdarbu vadītājiem un bija tāpat iecienīti  akurātības un labā darba dēļ  kā viņu meistars. „Ko nu par to runāt, tas jau Spēka Pētera māceklis,” tā ļaudis runāja par tiem, kuriem Pēteris bija atdevis savas zināšanas un darba pieredzi.

Savu izcilo īpašību dēļ spēka Pēteris bija iecienīts ne tikai no saviem palīgiem un darba devējiem saimniekiem, bet arī no barona un lielmātes. Tais laikos barons saviem muižas kalpotājiem un rentes māju saimniekiem  ik gadus rīkoja muižā Jāņu līgošanu un savu , kā arī lielmātes un jaunā barona vārda un dzimšanas dienas svinības. Šo muižā rīkoto svinību dvēsele bija Spēka Pēteris. Te viņš prata likt lietā savas izcilās runas spējas, asprātību un apķērību.

Visu muižas svinību sākumā bija barona un lielmātes godināšana. Visi sapulcējās pils priekšā. Barons ar lielmāti un jauno baronu  iznāca uz balkona. Tad skolotāja vadībā skolēni nodziedāja kādu gadījumam piemērotu dziesmu, bet Jāņos vienkārši aplīgoja, pa priekšu pašu baronu, tad  lielmāti un pēc tam jauno baronu. Tā kā Dzērbenes barons un  lielmāte viņu labsirdības dēļ bija iemīļoti, tad pat Jānos viņus aplīgoja godīgi, kā to mēdz darīt ar labu Jāņa tēvu un Jāņa māti. Citās muižās, kur bija nelabi kungi, tad Jānos ar dabūjuši dzirdēt īstās aplīgošanas dziesmas, kurās kungu netikumi  saukti skaidrā vārdā, jo aplīgošanu nedrīkstēja ļaunā ņemt arī lielskungs, lai cik briesmīgs viņš nebijis ikdienas satiksmē.

Pēc attiecīgās dziesmas vai aplīgošanas Jāņu vakarā sekoja apsveikšanas runa, kuru visos gadījumos teica Spēka Pēteris. Arī šeit Pēteris bija tikpat nepārspējams meistars kā pie būvēm. Viņam pēc vārdiem pa kabatām nebija jāmeklējas, jo viņš bija lielisks runātājs. Katram gadījumam Pēteris prata teikt piemērotu runu , kura patika visiem klausītājiem un , saprotams, it īpaši baronam ar lielmāti, kurus viņš godināja izmeklētiem vārdiem , it kā visu klātesošo uzdevumā.

Lielmāte tiešām bija ļoti laba, mīkstsirdīga, devīga un izpalīdzīga visiem, kas bija vai nu slimības vai citas nelaimes dēļ nonākuši grūtībās. Saprotams, ka viņai tad nu Pēteris savā runā veltīja visskaistākos vārdus un ar patiesu dedzību, ka lielmātei ļoti bieži ievajadzējās mutautiņa asaru slaucīšanai. Arī pārējie meitieši bieži jo bieži pievienojās lielmātei

Arī pašam baronam Pēteris mācēja pateikt daudz labu vārdu un viņam nebija jāliekuļo, jo arī barons bija labs un devīgs un laikam tādēļ nebija bagāts. Pēc Pētera apsveikuma runas un apsveikuma tostu nodziedāšanas visi sēdās pie galdiem, kuri vienmēr bija klāti ļoti bagātīgi gan ar ēdieniem, gan dzērieniem. Priekš vīriešiem bija alus un šņabis, bet meitiešus bez tā cienāja arī ar vīnu. Īpaši daudz vīna meitieši izdzēra lielmātes vārda un dzimšanas dienās un Jāņos. No sākuma kādu laiku barons ar lielmāti ar sēdēja pie galda uz pušķotiem krēsliem un tāpat piedalījās ēšanā un iedzeršanā. Vēlāk viņi atvadījās, piekodinādami, lai līksmojas tālāk bez viņiem, un aizgāja uz savām istabām. Saprotams, īstā jautrība sākās tikai pēc barona un lielmātes aiziešanas. Tā kā ēdienu un dzērienu krājumi bija bagātīgi, tad parasti muižas svinības turpinājās pāra dienas.

Bet, jo ir , jo vajag vēl. Ēdamā jau nekad netrūka, bet reizēm pietrūka dzeramā, jo ar ēšanu ir tā, kad vīrieši iesiluši, tad par uzkošanu aizmirst, jo vai nu jādzer  un jārunājas vai jādzied, kā jau tādās reizēs notiek. Bieži gadījās , ka otrā dienā uz vakara pusi viss šņabis bija izdzerts, bet vīriešiem vēl gribās., Tad nu Spēka Pēteris ar savām runas spējām bija tas, kas mācēja no barona izspiest vēl pa spaiņam šņabja un pusmucai alus. Tad Pēteris lūdza sulaini, lai paziņo baronam ar lielmāti, ka ļaudis vēlas pateikties viņiem par mielastu. Kad barons un lielmāte iznāca uz balkona, Pēteris teica sirsnīgu pateicības runu, kurā slavēja barona devīgumu, labo sirdi, gudrību un tā tālāk. Un pēc tam atkal lielmāti, kura pēc Pētera vārdiem bija  skaistākā, gudrākā un labākā lielmāte visā Vidzemē. Pat  eņģeļa vārds lielmātei tika piešķirts.  Zināms, tas lielmāti sajūsmināja līdz asarām un viņa griezās pie barona, lai labiem ļaudīm, kas viņu tā mīļo, izsniedz vēl pa pusmucai alus. Parasti , vēl Pēterim runājot, lielmāte pati, acis slaucīdama, teica baronam: „Harald, vai tu tiešām nedzirdi, kā šie labie ļaudis mūs abus un mūsu dēlu mīļo. Dod viņiem vēl no manas puses kādu pusmucu alus.”

Tā kā barons nekad neatteica lielmātes lūgumam, tad no savas puses vēl piedeva spaini šņabja klāt, ko viņš mēdza paziņot šādi :”Mani mīļie draugi, uz mūsu labās lielmātes vēlēšanos, kuru mēs visi mīļojam, lai iet jums vēl pusmuca bairīša un no manas puses spainis brandavīna. To izdzerat uz manu un lielmātes veselību , un tad gan nobeigsim balēšanu un iesim visi uz mājām un pie darba.”

Šādam barona paziņojumam tad sekoja saucieni: „Lai dzīvo barona lielskungs! Lai dzīvo barona lielmāte! Lai dzīvo barona jaunskungs!”  Pēc suminājumiem barons ar lielmāti atkal iegāja savās istabās un ballēšana turpinājās , kamēr viss alus un šņabis bija izdzerts.

Jānos, paša barona un jaunā barona goda dienās pietika ar vienreizēju dzeramo papildinājumu. Pašas lielmātes vārda un īpaši dzimšanas dienās reizēm nācās Pēterim pateikties otru un pat trešo reizi , lai dabūtu vēl otro un trešo dzērienu papildinājumu. Tā reizēm lielmātes dzimšanas dienu svinēja trīs dienas no vietas.

Spēka Pēteris bija ne tikai labs sava amata meistars, bet arī labs iedzērājs. Izrīkojis savus palīgus, viņš šad un tad mēdza pasēdēt krogā jautru draugu pulkā. Tādi draugi Pēterim bija muižas dārznieks Dāvis un kalējs Mikus. Kādu reizi, kad Pēteris visu nakti bija pavadījis Dzērbenes krogā pie Ēversa draugu pulkā un  no rīta ap pulksten desmitiem gājis uz savu dzīvokli, lai izgulētu paģiras, jo bijis labā dūšā, nejauši muižā saticis baronu. Izbēgt vairs nevarējis un bijis gribot negribot jāsatiekas. Pēteris turējies , cik vien varēdams, lai  noslēptu baronam dzērumu, bet tomēr neizdevies. Baronam, roku bučodams, tikko neuzkritis virsū.

„Pēteri, kas ar tevi ir? Kā tu tik agri esi jau piedzēries?” Barons izvilcis savu zelta kabatas pulksteni  un, paskatījies tajā, teicis : „Pulkstenis vēl nav desmit un tu jau pilnā. Es pirmo šņabi iedzeru tikai pie pusdienas.”

„Nē , barona lielskungs, es neesmu piedzēries, bet slims.”

„Nu , labi, labi, Pēter, es redzu, ka esi slims, jo tu nevari aiziet uz savu istabu. Še tev rublis priekš zālēm , un dārznieks lai tevi aizved uz māju un no aptiekas atnes zāles.” To teicis, viņš pasaucis dārznieku, kurš šoreiz nebijis pavadījis nakti Pētera kompānijā un strādājis dārzā.

Par barona iedoto rubli dārznieks atnesis no kroga šņabi un , Pēteri ārstēdams, pats saslimis ar Pētera slimību, bet barons tā ir palicis tai pārliecībā, ka Pēteris piedzēries no rīta. Ka viņš visu nakti dzēris, to barons nevarēja iedomāties, jo mērojis viņu pie sevis.

Jautrā dūšā Pēteris bija ne tikai labs dziedātājs, bet liels visādu joku mīlētājs. Īpaši Jāņu naktīs, kad galdi bija klāti muižas parkā, Pēteris bieži vien izstrādāja kādu numuru, par ko tad runāja un smējās ilgu laiku.  Tā kādā Jāņu naktī  viņš visus piedzērušos vīriešus bija aiznesis ezermalā un noguldījis tā ar kājām ezerā, ka ūdens sniedzās līdz krūtīm. No rīta atmozdamies, vīri nevarēja vien nobrīnīties par notikušo. Beigās visi nosprieda, ka velns viņus pa nakti savilcis ezerā. Tā tas arī palika uz velna rēķina. Taisnību Pēteris pastāstīja man, bet piekodināja klusēt. Bet pats bija karsts vainas uzgriezējs šoreiz gluži nevainīgam elles lielskungam.

Tā kā muižas ballēs dūšīgi dzēra arī meitieši, tad viņi arī krietni piedzērās. Starpība bija tikai tā, ka vīri reibumu izgulēja vai nu pie galda vai galda tuvumā krūmos, bet meitieši pacentās nokļūt savās gultās.

Vienā Jāņu naktī atkal uz velna rēķina Pēteris izjokojis muižas meitiešus. Kad, piedzērušies lielmātes saldā vīna, meitieši izklīda pa savām istabām gulēt, Pēteris piedzērušos vīriešus iznēsāja pa mājām un pieguldīja gulošiem meitiešiem klāt, saprotams, ne viņu pielaulātām sievām, bet citām. Tā kalēju viņš aiznesa pie dārznieka sievas, bet dārznieku pie kalēja sievas. Tāpat galdnieku pie modernieka sievas, bet modernieku pie galdnieka sievas. Un tādā garā arī pārējos- piķieri, kučieri, staļļmeistaru un citus. Kā precētie vīri, tā puiši tika iznēsāti ar gudru ziņu nevis pie sievām un meitu draudzenēm, bet ienaidniecēm. Otrā rītā tad nu bija tracis visā muižā. Iznāca, ka visas sievas bija grēkojušas un laulību pārkāpušas, gulēdamas ar citas sievas , un pie tam savas ienaidnieces, vīru. Tāpat meitas, mostoties, iecerētā vietā ieraudzīja  savas sāncenses brūtgānu.

Cik nu patiesībā bija īsti grēkots, tas palika noslēpums, jo neviens neatzinās. Iespējams, ka grēkots nemaz nebija, jo visi bija pārāk pilni un, kad atžeibinājās, tad jau kā vīri, tā sievas redzēja, ka nav tā kā vajag.

Tad nu gan bija joki, par kuriem vēl ilgi smējās pagastā. Vīrieši kā jau vīrieši zobojās savā starpā un smējās, bet meitieši jutās kā ar ūdeni aplieti. Dārznieka Grieta citos apstākļos kalēja Kati būtu vai dzīvu apēdusi, bet nu cieta klusu, zobus sakodusi, jo pati bija gulējusi ar dārznieku. Tā kā sievas parasti bija atmodušās pirmās, tad viens otrs no vīriem bija dabūjis kārtīgu pērienu, ka apgūlies kur nevajag, lai gan tas pats nabags ilgi lauzīja galvu, kā tas varējis notikt, jo bijis galīgi pilnā.

Pēterim te bija ātri padoms rokā. Jā, nu kas gan cits tādu grēka darbu  varēja izstrādāt, ja ne velns. Tam arī visi vienbalsīgi piekrita, jo reiz jau velns bija vīrus ezerā ievilcis. Skaidrs, ka tikai velns un neviens cits varēja šādu velna darbu izdarīt.

Ko nu katrs no grēciniekiem sevī domāja, tas nav zināms. Nākošajā svētdienā visi vainīgie gājuši pie dievgalda grēkus izsūdzēt , un vecais mācītājs Keislers savā sprediķī nosvīdis ņemies velnu tiesāt par tik pārdrošu bezkaunību un nāves grēku, kādu viņš pie Dzērbenes muižas kalpiem atļāvies.

Lai otrreiz velns vairs nevarētu šādu nelietību izstrādāt, tad barons licis kalējam izkalt visām istabām no iekšas aizkrampējamus krampjus un piekodinājis sievām, lai jautrā dūšā apgulstoties, neizmirstot aizkrampēt durvis. Tad neviens netikšot iekšā bez ielaišanas un tad būšot redzams, vai nācējs ir pašas vīrs vai svešs.

Vienīgi lielmāte lāga neticējusi, ka velns vainīgs un vēlāk pratinājusi Pēteri, vai tikai šis neesot to palaidnību izdarījis. Pēteris lielmātei tad izstāstījis, ka pats bijis tā piedzēries, ka nekā nezinot. „Jā, jā , Pēter, es to ticu, ka tu ar biji dūšā, aber kāpēc velns tevi nebija aiznesis pie citas sievas? Tu tokš biji godīgi gulējis pie savējās.” Tad nu Pēteris izskaidrojis lielmātei, ka viņu sieva aizvedusi mājā un sievai piekodinājis, lai viņa ar tā saka, ja lielmāte jautā.

Tāds nu bija spēka Pēteris un tāds viņš vēl ilgi paliks dzērbeniešu atmiņā kā stiprs cilvēks, krietns būvmeistars, labs runātājs un tikpat labs iedzērājs un joku mīlētājs. Viņa bērēs tad ar piedalījās vai viss pagasts un barons ar deva savu daļu bērēm gan no ēdamā, gan dzeramā. Pētera bēres dzērām trīs dienas.

12.03.1964.

9. Mailes Vadzis

Dzīvojot Miezīšos, mans tuvākais robežnieks bija Mailes Vadzis. Viņš bija pārticis saimnieks, bet slikts kaimiņš, jo palaida pirkstus. Skaidrā prātā nē, bet, līdz ko bija iedzēris, tā nelaime vaļā, kaut kas jānozog, ja ne cits, tad kauč pātaga. Ka Vadzis ir ar gariem nagiem dzērumā, to zināja viss pagasts. Dažas reizes jau viņš bija noķerts kaimiņos pie klēts durvīm un kārtīgi nopērts, bet tas nelīdzēja. Kā tik iedzērās, tā krāmējās atkal.

Viņš bija apcēlis mācītāja Keislera veļas mazgātāju, uz kuru tad gāja meitās pēc tā laika paraduma. Reiz, iedzēries Dzērbenes krogā, Vadzis, uz māju braucot, iebraucis mācītāja muižā pie savas paziņas. Mācītājam dārzā bijusi uz šņores izkārta izmazgātā veļa , kuru tur bija sažāvusi viņa paziņa- mazgātāja. Izmeitojies, Vadzis, projām braukdams, salasījis šo veļu, atstājot  mācītāju un cienmāti tikai ar to, kas bijusi mugurā. Mācītājs par šo nedarbu  tā pārskaities, ka aizliedzis veļas mazgātājai Vadzi pieņemt, ko brūte viņam izstāstījusi nākošā reizē. Tā kā Vadzim nebija nodoma šo veļas mazgātāju precēt, tad viņš meitu piegulēja un pameta. Tā mācītāja veļas mazgātājai piedzima ārlaulības bērns, kas toreiz bija liels skandāls, īpaši tamdēļ, ka tas noticis ar mācītāja kalponi. Tā kā Vadzi jau Keislers turēja aizdomās par veļas nozagšanu un bija uz viņu dusmīgs, tad pēc ārlaulības bērna tā noskaitās, ka baznīcā no kanceles ziņojumu daļā draudzei ziņojis par šo velna nedarbu ar vārdiem:

„Mana mīļā draudze, daru jums zināmu, ka tas Ķīlis, tas Vadzis, tas elles Sirsonis ir piegulējis manu vešerieni un viņai ārlaulības bērns no šī grēkāža piedzimis.” Vadzim nu bija tāds negods, ka neviena meita ar viņu negribēja runāt, lai gan viņš bija turīgs saimnieks un pašos precību gados. Meitieši jau sprieda, ka Vadzim būs jāpaliek vecpuisī, jo arī mācītāju viņš bija tā nokaitinājis, ka baidījās braukt pātaros, ja arī kāda ārpagastniece būtu par gājēju. Baidījās tamdēļ, ka , braucot pātaros, mācītājs brūtei izstāstīs Vadža palaidnības , un tā tad atteiks.

Vadzim par laimi, Keislers nomira un atnāca jaunais mācītājs Kārlis Irbe, kurš bija pirmais mācītājs latvietis Dzērbenes draudzē.

Nu Vadzis bija sarunājis otra pušelnieka meitu Annu, kura bija ar mieru iet pie viņa par sievu. Kādā sestdienā tad abi aizbrauca pātaros, pilnā pārliecībā, ka Irbem par Vadža grēkiem nekas nav zināms. Izrādījās, ka šīs cerības bija veltīgas, jo Keislers visus grēkus bija ierakstījis baznīcas grāmatā. Tad nu Irbe visu izstāstījis brūtei paša Vadža klātbūtnē, kas par viņu rakstīts baznīcas grāmatā, un jautājis, vai viņa esot ar mieru būt par sievu zaglim un meitu piegulētājam. Vadzis aiz kauna nosarcis kā vārīts vēzis un domājis, ka nu visam beigas. Tomēr Anna pateikusi Irbem, ka iešot pie Vadža par sievu. Nu atkal Vadzis bija zirgā. Bet no šās reizes uzskatīja mācītāju Irbi par savu lielāko ienaidnieku. Nodzērām lepnas kāzas, jo Annas tēvs bija turīgs saimnieks. Vadzim māte bija mirusi, un Anna sāka saimniekot. Izrādījās, ka jaunā saimniece bija ļoti mantkārīga un skopa. Tad notika tas, ka pēc gada visi ilggadīgie kalpi no Mailēm aizgāja. Atnāca jauni kalpi, bet arī tie pēc gada gāja projām. No tā laika  Mailēs kalpi ilgāk par gadu nedzīvoja, un Anna ieguva skopules slavu. Pats Vadzis gan pēc kāzām vairs nagus nepalaida.

Tad viņiem piedzima dēls, kuru nokristīja par Jāni. Šinī laikā bija  Vadža brālēnam kāzas . Laulības notika mājās. Te Mailes Vadzis satikās ar mācītāju Irbi. Pēc salaulāšanas mācītājs palika kāzās. Pie galda Irbem pretim sēdēja Mailes Vadzis, kurš, lai gan bija dusmīgs uz mācītāju, no sākuma uzvedās godīgi. Bet, kad vēlāk iesila, iesāka ar mācītāju kašķēties un starp viņiem notika šāda vārdu pārmaiņa.

„Sakat, cienīgtēvs, kamdēļ jūs, kad mēs ar sievu bijām pātaros, viņas klātbūtnē saucāt mani par zagli un meitu piegulētāju?”- Vadzis jautāja Irbem.

„Tamdēļ, ka man kā mācītājam  ir pienākums visu, ko zinu par brūti vai brūtgānu, darīt zināmu otrai pusei. Es izpildīju tikai savu pienākumu. Kad jūsu tagadējā sieva, zinādama , kas jūs esat, tomēr ar mieru bija tapt jūsu sieva, tad es vairs iebildumus necēlu,”- Irbe paskaidroja.

„Vai tad es zogu, vai pārkāpju laulību?”- tā atkal Vadzis.

„Nē, tagad jūs nedarāt ne vienu, ne otru,” mācītājs mierīgi atbildēja. – „Nu redzat, cienīgtēvs, kā jūs mani esat nepareizi apvainojis,”- Vadzis turpināja.

„Nē, mīļais Vadzi, jo toreiz jūs tāds arī bijāt,” Irbe atbildēja. Tas nu Vadzim bija par daudz , un viņš sasarka no dusmām un mācītājam paceltā balsī uzkliedza:”Ak , tad es biju zaglis un meitu piegulētājs, paldies, cienīgtēvs, par kūkām! Bet tad nu klausāties, kas būs nākotnē- jūsu dēls būs zaglis, bet mans – mācītājs!”

„To, Vadzi, nezinu ne es , ne jūs, to zina tikai dievs,” mācītājs atbildēja un cēlās no galda, un tavs tēvs viņu aizveda uz Dzērbeni.

Gadi gāja. Vadzim auga dēls, bet Irbem meita. Vairāk bērnu nebija ne Vadzim, ne mācītājam. Vadzim dēls bija ļoti apdāvināts un sirsnīgs puisis. Ģimnāziju viņš beidza ar  zelta medāli un tiešām iestājās teoloģijas fakultātē studēt par mācītāju. Arī Irbes meita iestājās turpat.

Tālāko jau tu pats zini, bet tu nezini, ko šajā laikā darīja vecie Vadži. Anna  gadu no gada palika skopāka un skopāka. Saimei Mailēs kļuva pavisam grūti ēdiena dēļ, bet nauda bankā krājās, jo Anna Dzērbenes tirdziņā pārdeva pēdējo olu. Un kā viņa tirgojās! Ar viltus mēru un svaru, ar viltotu preci. 1919.gadā, kad trūka tabakas un papirosu, Anna tirgojās ar papirosiem, kuros tabaka bija tikai pašā galiņā, bet pārējo daļu aizņēma izkaltēti zirgu stampari. Sviestu viņa pārdeva presētu 1 mārciņas formās un vidū lika kartupeļu tūceni. Tā ilgi nevarēja turpināties. Vajadzēja nākt atmaksai, un tu to zini.

Tagad  vectēva stāstu varu nobeigt pats, jo Vadžu ģimenes traģēdija notika tai laikā, kad es jau biju vidusskolnieks. No Mailēm uz mūsu mājām atnāca kalpone Anna Šercele, kura tur dzīvoja tad, kad gāja bojā jaunais Vadzis- nākošais mācītājs. Un bojā viņš aizgāja skopās mātes dēļ. Jau kā vidusskolnieks jaunais Vadzis brīvlaikā karojis ar māti sliktās kalpu ēdināšanas dēļ. Dēlam izpatikdama, skopā Anna tad piekāpusies, kamēr dēls bijis mājās, saime paēdusi pietiekoši. Tamdēļ jauno Vadzi visi gājēju ļaudis cienījuši. Arī pie kaimiņiem viņš bija cieņā. Visi priecājās, ka jaunais mācītājs būs tiešām mācītājs vārda labākā nozīmē, bet tam nebija lemts piepildīties. Nezināmā likteņa spārni sakļāvās un apsedza topošo mācītāju.  

Notika tas tā. Bija vasaras svētki , un studenti un vidusskolnieki bijām atvaļinājumā mājās. Arī jaunais Vadzis bija atbraucis uz tēva mājām. Kaimiņos Gavaros bija divi advokāta Teikmaņa dēli. Tur jaunais Vadzis viesojies abas svētku dienas. Trešajā svētku dienā Gavaros alus izbeidzies, un draugi teikuši: „Nu, kas ir, Jāni, tu esi bagātā Mailes vienīgais dēls, vai tad tēvs svētkiem nav alu brūvējis?”

„Kā tad nav! Ir vesela muca, iesim uz manu māju,” tā jaunais Vadzis uzlūdzis draugus pie sevis. Sacīts- darīts. Visa jautrā kompānija gājusi uz Mailēm. Tēvs studentus uzņēmis kā pieklājas un nodevis visu alus mucu viņu rīcībā. Sākuši iedzert. Bet cik ilgi lai dzer alu bez uzkodām? Draugi jauno Vadzi divas dienas bija cienājuši pie bagātīgi klāta svētku galda, un viņa pienākums bija draugiem revanšēties. Tēvs savu pienākumu izpildīja – alus bija un labs alus. Vajadzēja tikai uzkožamo. Jaunais Vadzis griezās pie skopās mātes un lūdza uzkožamo. Māte apsolījās dabūt un aizgāja. Pēc brītiņa māte atgriezās un atnesa pusklaipa rupjmaizes un netīrā lupatā ievīstītu, sapelējušu biezpienu. Uzlikdama to studentiem galdā, viņa teica: „Nu tad rijat ar, ja neesat ēduši!” un gāja uz durvīm. Jaunais Vadzis no šī šausmīgā apvainojuma ieskrēja otrā istabā. Tur viņš no skapja paķēra kara šauteni un izlēca pa logu. Draugi, paredzēdami nelaimi, skrēja pagalmā, bet bija jau par vēlu. Norībēja šāviens, un jaunais Vadzis bija beigts. Kad dēlu apraka, nu gan māte cēla viņam pieminekli un dārgu sētu ap kapu, bet dzīvam žēl bija iedot pieklājīgu uzkožamo, lai pacienā draugus.

Ar to izbeidzās Mailes Vadža ģimene. Irbes meita pabeidza teoloģijas fakultāti un, tā kā Latvijā toreiz sievietēm neatļāva būt par mācītājām, tad viņa aizbrauca par misionāri.

Tā nepiepildījās vecā Vadža vārdi , un dēls nekļuva par mācītāju, jo viņu nogalināja paša miesīgās mātes skopums.

10. Mācītājs Keislers

Manā bērnībā un jaunības laikā Dzērbenes draudzes mācītājs bija vācietis Keislers. Viņš bija baronu iecelts un visā savā dzīves laikā turējās kopā ar muižniekiem, jo pats bija cēlies no Vācijas muižturiem. Sākumā viņš ļoti slikti runāja mūsu valodu, vēlāk pamazām ielauzījās mūsu mēlē un runāja diezgan labi. Kā cilvēks Keislers bija labs , un mācītājmuižas rentnieki viņa laikā dzīvoja labas dienas.

Keislera laikā vēl gatartieši stingri turējās pie savu mājas dievu pielūgšanas. Mīlakšās vēl šodien stāv neredzēti liels un resns paeglis tīruma malā , pie kura lūguši un upurējuši. Viļumos par svētu turējuši lielu kaupiņu. Šis Kaupiņš dzēris svaigu pienu un bijis izaudzis neredzēti liels. Ar Gatartas pagasta veco elku pielūdzējiem mācītājs Keislers  cīnījās visu mūžu bez panākumiem, un elkdievība gatartiešos izbeidzās tikai Keislera pēcnācēja , pirmā mūsu tautības mācītāja Kārļa Irbes laikā.

Keislera laikā Gatartas muižu valdīja barons fon Hāgemeistars. Viņš bija nedzirdēti bargs un briesmīgs lielskungs. Hāgemeistars stingri turējās pie pirmās nakts tiesībām. Visām gatartiešu jaunlaulātām sievām pirmajā naktī bija jāguļ muižā pie lielkunga. Katru svētdienu, kad  Drustu baznīcā laulāja kādu pāri no Gatartas, pie baznīcas gaidīja Hāgemeistara kučieris ar lielkunga karieti. Pēc laulībām jauno sievu iesēdināja karietē un līgavas tērpā kučieris viņu aizveda uz muižu, lai pārguļ pirmo nakti pie lielkunga. Jaunlaulātais vīrs ar kāziniekiem brauca uz mājām bez sievas. Tikai otrā dienā kučieris tāpat karietē jauno sievu, kopā ar lielkunga dāvanām, aizveda vīram uz kāzu mājām. Pirmās nakts tiesības tanī laikā piederēja visiem lielkungiem. Tās bija domātas, lai latviešus pārvācotu, jo pirmdzimtie bērni bija lielkungu uzgādāti. Lai gan šādas tiesības bija visiem lielkungiem, tomēr visi tās neizmantoja. Dzērbenes lielkungs arī šo lopību nedarīja, tāpat citi apkārtnes lielkungi, izņemot Gatartas briesmoni Hāgemeistaru. Vēl šodien Gatartas muižas tīrumi ir pilni ar ozoliem, kuri iestādīti par piemiņu šiem lielkunga gādātajiem pirmdzimtiem, lai nesajuktu viņu skaits un lielkungs varētu lepoties, kā viņš nopūlējies pagāna latviešus padarīt vāciskus ar augstdzimušo zilo asiņu piejaukšanu.

Par Gatartas Hāgemeistaru un viņa necilvēcībām ir īpašs stāsts. Šoreiz pieminu viņu īsumā sakarā ar mācītāju Keisleru, kurš tikpat nesekmīgi cīnījās ar lielkungu pirmās nakts izmantošanas dēļ kā gatartiešu elkdievības dēļ.  

Gatartiešu elkdievību un Hāgemeistara  pirmās nakts nelietības Keislers sunīja no kanceles un draudēja, ka gatartieši par savu elku pielūgšanu un viņu lielskungs par jauno sievu piesmiešanu, kas no viņa puses esot bezkaunīga maucība un laulības atklāta pārkāpšana attiecībā uz lielmāti, kuras acu priekšā viss notika, pēc nāves elles katlā vārīšoties ar viskarstāko uguni.

Tomēr mācītāja draudi neatturēja gatartiešus slepeni kalpot saviem elkiem un viņu lielkungu no necilvēcīgās jauno sievu apsmiešanas. Šī mācītāja mūža cīņa rādīja, ka viņš, būdams vācietis un muižnieka dēls, tomēr neatzina necilvēcīgās pirmās nakts tiesības , kuras latīniski sauca skaistā un daiļskanīgā vārdā „Prima nocietis”.

Mācītājs Keislers latviešu valodu gan iemācījās, bet latviešu zemnieku dzīve viņam palika nezināma līdz pat nāves stundai. Neticami, bet tas tā bija, ka mācītājs līdz miršanai neatšķīra uz lauka augošo labību.

Tā kā toreiz galvenais naudas avots bija lini, tad viņa rentnieks, kurš zināja, ka Keislers nepazīst labību, katru gadu uz it kā nepaaugušu linu rēķina panāca rentes samazināšanu, jo vissliktāki  izaugušo labību rādīja mācītājam par liniem. Vienu gadu tās bija auzas, otru gadu- mieži un trešajā gadā – paši lini.

Cilvēkam ar augstāko izglītību šāda Keislera labību nepazīšana tiešām neizprotama, bet tā nu tas bija, un nomira viņš šinī lietā tikpat muļķis, kāds bija draudzē ienākot , un visā mūžā , dzīvodams starp zemniekiem , neiemācījās atšķirt labības, ko prot katrs mūsu cūkgans.

Vasarās Keislers bieži brauca uz savu dzimteni Vāciju ciemā. Kad atgriezās, tad draudzei no kanceles stāstīja, cik tur gudri puikas esot.

„Mana mīļā draudze, es tev gribu pastāstīt, cik ārzemēs gudri puikas ir. Es eju pa ceļu. Tur gar ceļa malām aug ābeles, kā mums te alkšņi. Redzu, stāv viens puika un skatās ābolos. Es viņam prasu: vai tu puisīt bez palēkšanās vari noraut ābolu? Un ko domājat , ko puika man atbild? Viņš saka, bet vai tu ,kungs, bez saliekšanās vari iepūst man dibenā.”

Citreiz viņš no Vācijas atvedis ausaino ziemas cepuri un kancelē to rādīja draudzei. „Mana mīļā draudze, skatāties kādu labu lietu es no ārzemēm atvedu. To meistaru nevar noslavēt, kas šādu cepuri izgudrojis. Kad tie siltie vēji pūš, tad ļipiņas uz augšu, bet , kad tie aukstie, tad ļipiņas uz zemi.” Tā stāstīdams, viņš lika sev galvā ausaini gan ar uzceltām ausīm, kuras viņš sauca par ļipiņām, gan ar nolaistām ausīm. Šo ausaini visi atzina par labu ,un skroderi gāja pie Keislera , lai izpētītu, kā šāda cepure šujama. Īsā laikā visiem draudzes vīriem ziemās bija zaķādu ausaines, kādas tās ir vēl šodien. Tā kaut ko labu tiešām Keislers atveda mums no savām ārzemēm.

Keislers, lai gan augsti mācīts vīrs, ticēja spokiem. Tanīs laikos ziemassvētku sestdienas vakarā Dzērbenes baznīcā dedzināja eglīti, bet pirmo svētku dienā noturēja dievvārdus pie vakarā nodedzinātas eglītes, bet otros svētkos dievvārdus turēja Drustu baznīcā. Reiz rentnieks Mednis pirmo svētku vakarā ieraudzījis, no staļļa nākdams, ka baznīca gaiša, un gājis stāstīt mācītājam. Keislers ar iznācis pagalmā. Kā tad, baznīca gaiša, visi logi gaiši, it kā iekšā degtu eglīte, kura tur stāvējusi, kā iepriekšējā vakarā nodedzināta. „Baznīcā ir ielauzušies zagļi,” teicis mācītājs. „Es uzvilkšu kažoku, bet tu iededzini lukturi un iesim skatīties.”

Tā arī darījuši un pa taisno ceļu gājuši uz baznīcu, kuras logi arvien vēl bijuši gaiši. Kad pienākuši pie baznīcas kalniņa un sākuši tur uzkāpt, gaišums logos pēkšņi nodzisis. „Tu, Medni, ej gar šo pusi, bet es iešu gar viņu pusi, tā mēs zagli noķersim,” teicis Keislers  rentniekam.

Nu gājuši katrs gar savu pusi baznīcai apkārt. Keislers gājis gar ģērbkambara galu, bet Mednis ar lukturi gar galveno durvju galu. Pie vakara snidzis svaigs sniegs un visas iepriekšējās pēdas bijušas apsnigušas. Mednis nonācis pie galvenām durvīm, bet sniegā ne peles tecējuma. Otrā pusē satikušies ar Keisleru, un Mednis stāstījis, ka pie galvenām durvīm pēdu nav. Nu abi ar lukturi gājuši uz ģērbkambara durvīm. Arī te tāpat pēdu nebijis, tikai mācītāja pēdas.

„Ai, Medni, Medni, mēs slikti izdarījām, tie nav bijuši zagļi, bet gari. Viņi ir dedzinājuši eglīti , un vecais mācītājs tiem ir teicis sprediķi, bet mēs iztraucējām. Nu mums labi nebūs. Iesim ar steigu uz māju , varbūt viņi vēl nav dievvārdus beiguši un, kad mēs aiziesim, dedzinās eglīti no jauna.” Tā runājis Keislers un abi steidzīgi gājuši atpakaļ uz māju, jo palūkojuši, ka galvenās durvis un ģērbkambara durvis kā aizslēgtas, tā arī ciet bijušas.

Keisleram tiešām nebijis labi. Nākošos ziemassvētkus viņš vairs nepiedzīvojis, jo rudenī nomiris.

11. Gatartas lielkungs Hāgemeistars

Ja tiešām ir debesis un elle un aizkapa dzīve, kā to draudzei manā laikā mācīja vecais mācītājs Keislers un kā to māca vēl tagadējie mācītāji, tad Gatartas briesmonim Hāgemeistaram  tiešām jāvārās elles katlā uz viskarstākās uguns, kā to,viņam dzīvam esot, pareģoja vecais mācītājs. Otra tāda briesmoņa savā laikā nedzirdēju daudzinām nekur citur mūsu Vidzemē. Ilgi vēl varenās Gatartas muižas ēkas un akmens verstes stabi Gatartas muižas robežās būs šī briesmīgā Cēsu apriņķa toreizējā ceļu pārzinātāja – bruģu kunga varmācību liecinieki. Ilgi vēl Gatartas muižas laukos zaļos ozoli, mēmie liecinieki tam necilvēcīgajam pazemojumam un asarām , ko izraudāja Gatartas jaunlaulātās sievas, kad viņas no baznīcas līgavas tērpā lielkunga karietē vai kamanās veda uz Gatartas pili, lai riebeklis lielkungs laupītu viņu nevainību. Kāpēc slaveno kultūras nesēju, jeb, kā viņi paši sevi godāja „kulturträgen”, pēcteči noklusē, kādus lopu darbus viņu senči atļāvušies pret latviešiem ar savām „Prima nocietis” tiesībām. Ne jau par velti, ne bez pamata visa latviešu tauta – kā saimnieki, tā kalpi, fabriku strādnieki un skolotie latvieši 1905.gadā sacēlās pret gadsimtu varmācību. Ne jau par velti visā Latvijā dega muižu pilis -  verdzības sargātāju cietokšņi un verdzinātāju melno kraukļu ligzdas, kā to pareizi teica 1905.gada cīnītāji – revolucionāri sociālisti. Žēl, ka revolucionāri, kuri pie Kokneses saņēma bēgošos muižniekus  , vieglprātīgi noticēja šo cilvēku „goda vārdam” , ka par sacelšanos un muižu dedzināšanu nekādas atriebības no viņu puses nebūšot, lai tikai ļaujot godīgi aizbraukt uz Vāciju, no kurienes vairs atpakaļ neatgriezīšoties. Revolucionāri noticēja un atlaida dzīvus, lai brauc uz savu „fāterlandi”. Bet kā notika patiesībā?

Līdz ar ķeizara atsūtītiem soda ekspedīcijas kazakiem atgriezās visi aizbēgušie baroni un paši kopā ar  kazakiem kā traki asinssuņi jādelēja pa visām mājām , ķerdami revolucionārus, kurus vai nu nošāva , kā to izdarīja ar skolotāju Šīronu un Šūmeisteru pie Drustu baznīcas , ar Riekstiņu pie Dzērbenes vītoliem, bet Peleksi un citiem – pie Šovītes eglītēm , vai arī pēra līdz nesamaņai. Pat nošauto mājas nodedzināja. Un cik gan  tika ieslodzīti cietumos vai aizvesti uz Sibīriju gan izsūtīšanā, gan katorgā. Nekad , tu, mazdēls, to nedrīksti aizmirst un neviens latvietis to nedrīkst aizmirst!

Bet nu es noklīdu no stāsta par Gatartas Hāgemeistaru. Kā jau stāstīju, viņš  toreiz bija Cēsu apriņķa bruģu kungs un pārzināja ceļus. Bez tam viņš bija arī Vidzemes landrāts un pārstāvēja visu Vidzemes muižniecību kā landtāgā , tā pie gubernatora. Lai dieviņš žēlo tos zemniekus, kurus nobendēja šis suņpurnis gan kā bruģu kungs, gan kā landrāts.

Katru gadu pirms siena laika Hāgemeistars kā bruģu kungs pārbaudīdams apbraukāja visus apriņķa ceļus. Viņa uzdevums bija pārbaudīt – vai ceļi  nograntēti un vai ceļmalu grāvji iztīrīti. Šis ceļu pārbaudes laiks bija šausmu laiks! Tad neviens nezināja , kurš pēc šīs pārbaudes paliks dzīvs un kurš izies ar veselu ādu. Kad bruģu kungs brauca ceļus pārbaudīt, tad visiem ceļu labotājiem  bija jābūt pie sava ceļa gabala  robežas mietiņa pretējā galā , no kuras puses brauca bruģa kungs. Ja , pārbaudot labotāja gabalu, kaut kas  Hāgemeistaram nebija pa prātam, viņš vainīgo uz vietas sodīja pašrocīgi ar kančaku. Daudzi no sitiena pa galvu tā arī palika asinīs guļot uz ceļa, daži no sitiena palika kropli uz mūžu vai vājprātīgi no bailēm un redzētām briesmām. Trakākais bija tas, ka Hāgemeistara zvērībām ceļu  pārbaudes laikā bija pakļauti visi Cēsu apriņķa zemnieki un nebija neviena lielkunga, lai viņš pats būtu cik labs būdams, kurš varētu savus ļaudis aizstāvēt  pret šī zvēra varmācībām. Kādas briesmas  no Hāgemeistara piedzīvoja Cēsu apriņķa zemnieki, to zina pastāstīt vēl šodien ceļmalās augošie vecie simtgadējie koki. Diemžēl, šie koki zina gan daudz, bet tie klusē.

Cik briesmīgs viņš bija kā bruģu kungs, tikpat asinskārīgs bija kā Vidzemes landrāts. Uz mūžiem mūsu vēsturē ierakstīta  ar cietēju asinīm šausmīgā Bebru dumpja apspiešana, lielākā asinspirts, ko sarīkoja Vidzemes landrāts Hāgemeistars, kurš vadīja zvērīgo dumpja apspiešanu. Gadsimti nāks un aizies , bet Bebru dumpja mocekļu asinis, asaras un vaimanas kliegs pret debesīm pēc atmaksas, pēc atriebības. Un vai tam latvietim, kurš neredzēs un nedzirdēs šo mocekļu asinis un vaimanas! Labāk, lai tāds nebūtu dzimis un audzis uz mūsu zemes un zem mūsu saules. To likteņa vēji aizpūtīs kā pelavas no latviešu zemes, un vēsture izspļaus no tautas skaita.

Tikpat  briesmīgs varmāka Hāgemeistars bija arī kā savas dzimtmuižas Gatartas valdnieks. Cik gatartiešu lepnās muižas mūra  ēkas ceļot  un akmeņus vedot apgūlās Drustu kapos, to zina tikai šie kapi, bet arī tie ir mēmi, ar smilgām apauguši un klusē.

Savā varmācībā viņš nogājis tik tālu, ka paziņojis, ka aizliedz dzimumsakarus visiem, izņemot tikai gaili un kuili, Tā tas turpinājies  jau labu laiku, kad kādās godības, kad Gatartā bijuši sapulcējušies vai visi Vidzemes muižnieki, nebēdīgā un asprātīgā modere viesu klātbūtnē gājusi lielkungam prasīt , kas apleks vēršos esošo govi. Tas nu bijis kas nedzirdēts , jo modere runājusi skaidrā latviešu valodā, ko visi viesi sapratuši , un nu visiem atklājies, kāds Hāgemeistars nelietis. Kundzes un freilenes , dzirdot šo neticamo ziņu no moderes mutes, lekušas kliegdamas no galda un bēgušas projām. Kungi arī apstulbuši. To redzēdams, Hāgemeistars zvēriskās dusmās kliedzis moderei, ka nu viņš atceļot šo aizliegumu. Tomēr lieliskā balle izjukusi , un kungi aizbraukuši. Pēc tam vairs apkārtējie muižnieki uz ballēm Gatartā nebraukuši, tikai uz Hāgemeistara berēm.

Nākot vecākam, Hāgemeistaram laikam tiešām bija bailes no mācītāja Keislera draudiem , un viņš pirms nāves kļuva atkal tikpat neiedomājami labs, cik briesmīgs bija savas varenības laikā.

Varenības laikā reiz viņš  uz mācītāju Keisleru aizvedis jauno pāri pātaros pretēji ierastajai kārtībai, jo bija jābūt līdz arī abu vecākiem. Kad mācītājs jaunajam pārim jautājis, kur ir viņu vecāki, Hāgemeistars , kurš bijis klāt, lēcis gaisā savos suņādas zābakos un kliedzis: „Es pats ir tēvs, es pats ir māte!”

Jaunībā un spēka gados Hāgemeistars jaunlaulātās sievas paturējis visu nakti un tikai otrā rītā viņas kučieris aizvedis karietē vai kamanās uz kāzu māju kopā ar lielkunga dāvanām, no kurām vislielākā bijusi redzama tikai pēc 9 mēnešiem.

Vēlāk vairs kučieris uz baznīcu pēc jaunlaulātām sievām  nebraucis , bet jaunie vīri tās paši, no baznīcas braucot, ieveduši muižā, lai lielkungs iemācot sievas pienākumus, un paši pagaidījuši, kamēr Hāgemeistars  to izdara, un tad veduši sievas projām uz kāzu māju.

Mans paziņa Bernāts zināja stāstīt, ka viņam izdevies bērnībā noklausīties divu vecenīšu sarunu par viesošanos pilī pēc laulībām, abas viena otrai atzinušās, ka bijis liels kauns un arī bailes, vai tikai izdarīšot lielkungam pa prātam, tika zemā stāvoklī Hāgemeistars bija novedis savu dzimtļaužu meitiešus.

Vēl tagad Gatartas muižas laukos zaļo ozoli, kurus dārznieks iestādījis gan rudeņos, gan pavasaros pēc lielkunga uzdotā skaita , vietās, kuras norādījis, iespraužot savu spieķi. Šie ozoli tad bijuši viņa pirmdzimto dzīvie liecinieki, jo katram pirmdzimtam iestādīts ozols. Saskaitot ozolus, varējis zināt, cik bērnu viņam bijis.

Uz gatartiešu pirmdzimto zilo asiņu piejaukumu norādīja viņu līkie lielkungu deguni un izlaidība dzimumu satiksmē. Kā īsti sava tēva bērni, gatartiešu pirmdzimtie bija lieli jauktavnieki un jaucās gan ar citu sievām, gan laulātie ar meitām un puišiem. Vēlāk, vecumā , gan vairs jaunlaulātās sievas uz muižu nebija jāved, jo tad Hāgemeistars baidījās no elles katla. Arī noķīlājot zāļotājas vai ogotājas, ar meitiešu maksu vairs nebija jāizpērkas, kā tas bija jaunības un spēka gados, kad viņš šādās reizēs pat vecas sievas nebrāķēja. Tanī laikā, kad Hāgemeistars bija kļuvis labs, iekrita māju izpirkšana. Te nu viņš saviem gatartiešiem parādījās kā īsts tēvs un pārdeva mājas uz pusi lētāk, kā apkārtējie muižnieki. Šinī laikā viņš katru svētdienu gāja baznīcā un, iedams pa eju, glaudīja tuvumā esošos un teica: „Mani bērni, mani mīļie bērni!”

Šinī laikā reiz Hāgemeistars, sarģērbies skrandās, lai viņu nepazīst, staigājis pa Gatartas ceļiem un apjautājies satiktajiem, ko viņi sakot par Gatartas veco lielkungu. Tā ejot viņš sastapis guļot  grāvī lielāko Gatartas dzērāju Kļaviņu. Hāgemeistars viņu modinājis, bikstot ar nūju. Dzērājs atvēris acis un ar visām dzēruma žeibām (paģirām) pazinis maskējušos lielkungu. Uz Hāgemeistara jautājumu: „Ko tu, mīļais dēls, (tāds Kļaviņš tiešām bijis)  vari teikt par veco Gatartas lielkungu?” Kļaviņš, apķēris jautājuma nozīmi, teicis: „Tas bija zelta lielkungs, lai viņš dzīvo vēl 100 gadus! Tik laba kunga nav bijis visā Cēsu kreisē (apriņķī) un vairs nebūs.” „Paldies, paldies, mīļais dēls, par labiem vārdiem, „teicis Hāgemeistars un iedevis Kļaviņam 10 rubļus zeltā, sacīdams: „Tos tu, dēls, nodzer uz vecā lielkunga veselību.” Tālākā ceļā šinī  izlūka gājienā Hāgemeistars saticis ganu meitenīti, kura viņu nav pazinusi. Šis nevainīgais bērns , nepazīdams briesmoni veca nabaga skrandās, tad viņam pateikusi taisnību un uz Hāgemeistara jautājumu: „Mīļā meitiņ,(viņa nebijusi Hāgemeistara meita) ko tu , bērns, vari teikt par veco Gatartas lielkungu?”- atbildējusi: „To suņpurni, to slepkavu un ļaužu bendi, ja es viņu satiktu, norīdītu saviem suņiem, lai saplosa gabalu gabalos!”  To  dzirdot, vecais nelietis aizvilcies tālāk tiešām kā sums ar nolaistu asti un neteicis vairāk ne vārda.

Juzdams nāves tuvumu, Hāgemeistars, vēl dzīvs būdams, saviem gatartiešiem sarīkojis pirmās bēres. Zālē stāvējis tukšs zārks, ap kuru degušas sveces, kā tam jābūt. Izvadīšanas ceremonija notikusi kā patiesībā ar dziesmām un runām, jo lielkungs gribējis dzirdēt un redzēt, kā viņu izvadīs. Pēc ceremonijas viņš teicis: „Mani mīļie, kad es būšu īsti nomiris, tad jūs mani izvadāt justument  ( tieši tā), kā šodien. Arī runām jābūt tādām pašām.” Pēc tam bēres ar paša piedalīšanos dzēruši vai visu nedēļu. Vai viņu pa īstam apraka tāpat, to zina tikai dievs.

Beidzot manā atmiņā atplaiksnī glezna no tālās bērnības. Mēs ar tēvu un Šilinsku Pēteri  braucām mājās no Drustu gadatirgus.Tēvs ar Pēteri bija labās dūšās. Pret Gatartas lielkunga kapu, braucot gar Drustu kapsētu, tēvs apturēja zirgu, iedeva man grožus un teica, lai pieturot, viņi ar Pēteri iešot padzirdīt Gatartas asinssuņa čūskas, kas guļot uz viņa kapakmeņa ( tie domāti zalkši, kas uz Hāgemeistara kapakmeņa   redzami vēl šodien). To teikdami, viņi ar Pēteri izkāpa no ratiem un iegāja pie lielkunga kapa. Es redzēju, kā viņi lielkunga čūskas dzirdīja ne ar alu, ne šņabi, bet ar to, kas no šiem dzērieniem paliek, kad viņi atstāj organismu. Tad viņi smiedamies atgriezās un teica:” Nu čūskas ir padzērušās, lai nu guļ mierīgas. Diezgan mūsu brāļu asinis izdzērās savā laikā.” Tā kā ne tēvs, ne Šilinsku Pēteris nebija bezdievji vai huligāni, ne arī tā pārdzērušies, ka nezināja, ko dara, tad es sapratu, cik briesmīgs ir bijis Hāgemeistars savā dzīvē, kad vēlāk viņa verdzināto zemnieku pēcteči nebaidījās no grēka un apgānīja viņa kapa akmeni dziļā naidā un nicināšanā. Un pareizi vien tas bija. Citas godināšanas šis asinssuns nav pelnījis.

12. Mācītājs Irbe

Pēc mācītāja Keislera nāves Dzērbenes- Drustu draudzei par mācītāju atnāca Kārlis Irbe. Viņa dzimtene bija Kurzeme, mācītāja zināšanas ieguvis Tērbatas augstskolā. Viņš bija pirmais latvietis pēc garas vācu tautības priekšgājēju rindas.Līdz ar mācītāja Irbes atnākšanu Dzērbenē sāka pūst svaigāki vēji.

Viņš bija liela auguma, plecīgs un izskatīgs cilvēks ar spēcīgu balsi. Svētrunas teica īsas, kodolīgas, un, pats galvenais, skaidrā latviešu valodā. Tā pēc ilgiem gadsimtiem dzērbenieši varēja noklausīties, ka Dievu pielūdz vienkārši un latviski. Ja vecā mācītāja laikā , īpaši viņa dzīves pēdējos gados, parastās svētdienās baznīca bija patukša, tad tagad vienmēr bija pilna, un cilvēki stāvēja ejā kājās, jo sēdvietas visus nevarēja uzņemt. Visiem patika mācītāja vienkāršība un latviskums. Savās svētrunās ņemtos Bībeles vārdus viņš izskaidroja ar piemērotiem notikumiem no ikdienas dzīves tā , ka visi saprata.

Tā drīz mācītājs Irbe ieguva laba mācītāj slavu un viņu klausīties sāka nākt  daudz apkārtējo draudžu cilvēki, kuriem vēl bija vācu tautības mācītāji. Vecā Keislera laikā pēcpusdienās notika vācu dievvārdi , uz kuriem ieradās muižnieku ģimenes. Irbe vācu dievvārdus neturēja, jo Dievs ļoti labi saprotot latviski un latviešu zemē dzīvojošiem esot jāprot šīs tautas valoda.

Keislers pēc vācu dievvārdiem vienmēr viesojās muižā pie barona. Irbe atmeta reizē vācu dievvārdus un mācītāja viesošanos muižā, kas mums visiem ļoti patika, jo ar to mācītājs parādīja, ka viņš nav atkarīgs no muižas, bet ir īsts savas draudzes kalps.

Arī Drustos , kur dievkalpojumi notika pāra svētdienās, pēc dievkalpojumiem Keislers  pusdienoja muižā pie lielkunga. Irbe te ar ieveda jaunu kārtību un pusdienoja pie draudzes skolas skolotāja un ērģelnieka Ķibera vai pie skrīvera Mellupa.

Šāda mācītāja Irbes nostāja ļoti patika vienkāršiem ļaudīm, bet nepatika muižniekiem. Lai gan visi lielkungi un viņu ģimenes locekļi  runāja un saprata latviski, tomēr uz dievvārdiem latviešu valodā negāja. Visos svētkos un šad tad arī parastās svētdienās muižnieku ģimenes brauca uz Cēsīm, kur mācītājs Fīrups noturēja dievvārdus vāciski. Tā plaisa starp muižniekiem un zemniekiem palika lielāka arī Dieva pielūgšanas ziņā. 

Agrāk mirušos muižniekus vai viņu ģimenes locekļus aprokot apstāvēja draudzes mācītājs, tikai runu teica vācu valodā. Tagad viņi šādos gadījumos veda no Cēsīm savu Fīrupu. Bet, tā kā bez vietējā mācītāja piedalīšanās nevarēja aprakt, tad gribot negribot bija jāaicina arī Irbe.

Fīrups runāja vāciski un uzskaitīja visus titulus, ko nomirējs ieguvis, un visus amatus, ko ieņēmis. Irbe runāja latviski bez titulu un amatu pieminēšanas, kā viņš to darīja pie vienkāršo cilvēku kapiem. Īpaši savā runā uzsvērdams, ka aizgājušo ticības brāli pavada viņa darbi. Bet ne tie darbi, kas vispār darīti viņa mūžā, bet tikai tie, kas darījuši labu saviem līdzcilvēkiem.

„Un pastarā tiesā neprasīs, cik pasaulīgas mantas, gudrības slavas vai goda ieguvis aizgājējs, bet gan Kristus jautās, cik reizes tu esi izsalkušus pabarojis, izslāpušus padzirdījis un kailus apģērbis. Cik reizes tu esi iepriecinājis bēdās un izmisumā esošos un sniedzis viņiem mierinājumu, jo tikai tos darbus  , ko tu esi darījis maniem mazākiem brāļiem, tu esi man darījis, un tikai tie, sverot tava dzīves gājuma vērtību, tiks novietoti kā atsvari pretējā svaru kausā taviem grēkiem un pārkāpumiem.”

Muižniekiem gan ļoti nepatika šādās mācītāja runas, bet bija jāklausās un viņi klausījās, lai gan saīgušās un skābās sejas liecināja, cik grūti tas viņiem nākas.

Vecais mācītājs izbraucienos pa draudzi un braucieniem uz Drustu baznīcu lietoja divjūgu karieti ar kučieti uz bukas, tāpat kā lielkungs, bet Irbe brauca atsperu ratos bez kučiera viens pats.  Kad satika kājnieku, lūdza sēsties blakus. Tā reiz, braucot uz Drustiem, viņš mani, no medībām nākot, atveda līdz mājai. Sarunā es viņam jautāju, vai ir liels grēks svētdienās iet uz medībām, un viņš atbildēja: „Ejot medībās tev nav citu domu, kā tikai iegūt medījumu, tamdēļ arī grēka nav ne domās, ne darbos. Daudz grēcīgāki ir tie baznīcā gājēji, kuri iet citus apskatīt un sevi parādīt un nedzird svētrunu. Tādi, mājās atgriezušies, sīki zinās izstāstīt, kā tas vai tā ģērbušies, bet, ko runājis mācītājs, to nezinās pateikt ne vārda, vai teiks vispārīgi – runāja labi , vai slikti.”

Vēlāk kļuva zināms, ka mācītājs , studēdams Tērbatā, sastāvējis latviešu korporācijā Letonija un vairākkārtīgi cīnījies ar muižnieku dēliem gan ar rapieri, gan ar pistolēm, un , pateicoties savam  milzu spēkam un izmaņai, savus pretiniekus vienmēr smagi pārmācījis un ieguvis izcila duelanta slavu. Tamdēļ vācieši visur griezuši Irbem ceļu un baidījušies viņa kā paša velna.

Par iemeslu tam bijusi muižnieku dēlu neiecietība pret latviešu studentiem. Tautā jau sen klīda runas , ka izcilus spējīgos latviešus muižnieku dēli divkaujās vai pat ar saindētu dzērienu aizraida uz viņu sauli, lai tikai ilgāki varētu paturēt tautu tumsā, bez saviem garīgiem  vadoņiem no pašu vidus.

Runāja, ka Irbe Tērbatā tik zvērīgi kāvies ar muižnieku dēliem , ka viņi, īsi pirms studiju beigšanas, zemiskā kārtā divkaujās nomaitājuši divus ļoti spējīgus viņa draugus- brāļus Šmitus no Lodes bijušās pusmuižiņas Skujenes draudzē, kuru Šmitu tēvs bijis nopircis.

Sācies tas tā. Kad Irbes draugi brāļi Šmiti bijuši nomaitāti, Irbe nozvērējies draugus atriebt. Lai to izdarītu, Irbe aizrautīgi un centīgi trenējies paukošanā pie labākiem Tērbatas meistariem šinī mākslā, kā arī šaušanā ar pistolēm. Tā Irbe ieguvis izcilas iemaņas un lielus panākumus abos ieroču veidos. Kad juties stiprs, tad meklējis iemeslu izprovocēt vāciešus. Tos laikus vācieši kā laukos tā pilsētās svinējuši 1. maiju kā ziedoņa atnākšanas svētkus. Arī Tērbatā vācu studentu korporācijas svinējušas Domkalnā  1.maija sagaidīšanu un iekūrušas ugunskuru , ap kuru tad sēdējuši dzerdami un dziedādami. Irbe, labi alus sadzēries, tīšām piegājis pie šī ugunskura un ar personīgo sprici sācis to apdzēst. Nu vācu studenti brukuši Irbem virsū, lai to pārmācītu par bezkaunību un pārdrošību. Bet viņi nepazinuši šī latviešu milža spēku, un arī to, ka Irbe uguni dzēš ar tīšu nolūku, lai viņam uzbrūk. Izcēlies kautiņš un dažos mirkļos ap ugunskuru vārtījušies kunkstēdami un vaidēdami Irbes stiprās dūres notriektie vācu korporāciju studenti. Saprotams, to vidū bijuši arī Šmitu nodevīgie nomaitātāji.

Skaidrs, ka otrā dienā Irbi izaicinājuši visi pie ugunskura cietušie vācu korporeļi un sākušās divkaujas uz dzīvību un nāvi. Nu noderējušas Irbes treniņos iegūtās iemaņas un milzu spēks. Rezultātā Irbe smagi atriebis savus draugus, jo divus vainīgos divkaujā nošāvis un desmit sakapājis ar savu rapieri, padarīdams kroplus uz mūžu. Tā bijusi Lāčplēša cīņa ar melno bruņinieku , un šoreiz Lāčplēsis uzvarējis tik spīdoši, ka pārējie viņa izaicinātāji lielās bailēs atteikušies no divkaujas kā gļēvuļi. Pēc šīs uzvaras visi no Irbes baidījušies un bēguši pa gabalu vai kļuvuši laipni padevīgi.

Ar to arī izbeidzies vācu zemiskais latviešu studentu nomaitāšanas laikmets un tā Irbe ar rapieri un pistolēm izkarojis sev un pārējiem latviešiem iespēju mierīgi studēt Tērbatas universitātē. Saprotams, divkaujas strap latviešiem un vāciešiem jau vēl notikušas, bet ne vairs uz dzīvību un nāvi, kā tas bijis Irbem. Pats Irbe pēc šī briesmīgā slaktiņa vairs ne rapieri, ne pistoles rokās neņēmis, bet nodevies cītīgi studijām, lai ātrāk beigtu augstskolu un kļūtu par mācītāju.

Runājot iesvētības mācībā, Irbe noliedzis spoku esamību un cīnījies pret māņticību kā arī pret kalpošanu veciem elkiem, kā to vēl darījuši gatartieši Mīlakšās un Viļumos.

Vēlāk Irbe tomēr bija spiests atzīt, ka spoki pastāv, jo divas reizes pats redzējis un dzirdējis spokus. Pirmo reizi viņš vasaras dienvidū viens pats iegājis visvecajāk kapsētā, kur guļ dzimtļaudis savos siles zārkos un dzimtkungi zem marmora krustiem un pieminekļiem. Pie mācītāja Keislera kapa ar muguru pret Irbi stāvēja cilvēks melnās drēbēs. Irbe teicis: „Ja tu esi cilvēks, tad runā, bet , ja gars, tad dievs ar tevi un dievs ar mani!” Tikko šos vārdus pateicis, acis samirkšķinājušās un , kad atvērušās, stāvētāja vairs nebijis.

Otrreiz Irbe makšķerējis pie šīs vecās kapsētas esošā  ezerā, kuru arī sauc par Kapsētas ezeru. Makšķerējis no malas kapsētas pusē. Arī tuvojies dienvidus. Zivis vairs neķērušās un gribējis iet jau mājās. Te uzreiz dzird, kapos dzied, it kā apglabājot līķi. Toreiz bez mācītāja klātbūtnes vai atļaujas līķus apglabāt nedrīkstēja, tamdēļ Irbe pārtraucis makšķerēšanu un gājis kapos skatīties , kas tur notiek. Dziesma skanējusi no kapos esošā „kaulu kambara”. Te jāpastāsta, ka visvecajā Dzērbenes kapsētā ap vidu ir no laukakmeņu mūra celts pagrabs, kurā glabājušies zārki ar veco dzimtkungu atliekām – kauliem. Šos zārkus jau zelta meklētāji bijuši izvandījuši, vai ko atraduši ar, tas nav nevienam zināms. Irbe tuvojies šim „kaulu  kambarim” un dziesma kļuvusi tik skaļa, ka varējis pat vārdus saprast. Dziedājuši dziesmu „Dievs, kungs ir mūsu stiprā pils” vācu valodā. Vēl vairāk tuvojoties „kaulu kambarim” dziesma sākusi apklust, it kā iegrimt pazemē un, kad Irbe piegājis gluži klāt, tad apklususi pavisam.

Par šiem diviem gadījumiem viņš vēlāk stāstījis iesvētāmiem bērniem un teicis: „Lūk, man tas parādījās tamdēļ, ka es neticēju spokiem. Stāvētājs laikam bija vecais mācītājs, un dziedātāji „kaulu kambarī”- apglabātie. Tagad es jums saku, jo es pats to piedzīvoju gaišā dienas laikā un skaidrā prātā.”

Par Irbes lielo spēku man stāstīja viņa rentnieks Mednis un mans paziņa Slušu Lesiņš. Mednim bijušās uz lapām saliktas izkaltētas siena gubas, tā saucamās apārņa gubas, kuras bijušās jāpieved pie šķūņa un jāsabāž tur. Tikko sienu salikuši gubās, pēkšņi tuvojies pērkona negaiss, kādi mēdz uznākt  siena laikā ap siena nobāžamo laiku, tas ir ap launaga laiku – pulksten  pieciem pēcpusdienā. Viņš pats vedis gubas pie šķūņa un pats arī dakšojis šķūnī. Bijis redzams, ka nespēs nobāzt pirms lietus. Te redz, nāk mācītājs, kreklos izmeties un tieši uz viņu. „Kā klājas, Medņa tēv?” viņš pienācis vaicā. „Slikti, cienīgtēvs, siens sauss kā cukurs, bet vai dieviņš palīdzēs pirms lietus dabūt šķūnī?”.

„Dieviņš  tev, Medņa tēv, nepalīdzēs, bet mācītājs gan. Dod man dakšas , bet pats rauj gubas šurp mērkaķa ātrumā, ja tad varēsim, tad varēsim dabūt šķūnī.” Man bija tikko pievesta guba. Bet es vēl nepaspēju zirgu izjūgt, kad ar divām dakšām lielā guba bija šķūnī. Un tā arī visas pārējās. Kā tik pievedu, mācītājs dur dakšās un paceļ pusgubas uzreiz, tad ar otru reizi atlikumu. Tā kā 3 apārņu gubas iet 2 birkavu vezumā, tad vezumu viņš sacēla ar 6 reizēm jeb uzreiz cēla kā spalviņu 3 1/3 puda. Tad es redzēju, cik stiprs ir Irbe. Skaidrs , ka sienu sabāzām bez lietus , un viņš smējās: „Redzi nu, Medņa tēv, tu gaidīji palīdzību no dieviņa, bet palīdzēja mācītājs.”

Lesiņš stāstīja, kā viņam iznācis redzēt, cik stiprs ir mācītājs. Braucis viņš no Nēķina dzirnavām ar miltu vezumu uz māju. Bijis svētdienas rīts, jo samalis naktī. Nogriežot no lielceļa mājas ceļā, drusku kļūdījies un rati ar vienas puses riteņiem ieslīdējuši grāvī, jo bijis šķīdonis un zeme izmirkusi.

„Stāvu es pie vezuma un bēdājos, sak, ko nu darīt? Domāju, būs jāizjūdz zirgs ārā un jāizmet maisi gribot negribot dubļos un tad jāmēģina ratus dabūt no grāvja uz ceļa. Tā domājot, skatos, brauc mācītājs uz Drustu baznīcu. Piebrauc man klāt : „Labrīt Lesiņa tēv, ko tu svētrītā brauc vezumu grāvī? Nokavēsi vēl dievvārdus!”

„Tā nu, cienīgtēvs, ir iznācis , nogriežot kļūdījos un rati ieslīdēja grāvī, kaut nu dieviņš nebūtu tik bargi sodījis un palīdzētu izkļūt no nelaimes,” es atbildēju.

„Ne dieviņš tev iegāza vezumu grāvī, ne izcels. Iegāzi tu pats ar savu neuzmanību, bet izcels mācītājs ar savu spēku. Nāc šurp un pieturi manu zirgu, jo viņš ir tramīgs un nestāvēs, un, kad es celšu vezumu, tad padzen savu, lai izvelk uz ceļa, bet , kad es celšu, tad stenēt gan tev jāpalīdz, lai labāki izklausās. To smiedamies pateicis, mācītājs pieķērās ratiem un pacēla manu vezumu  tik viegli kā čemodānu, es tikai paspēju zirgu padzīt un vezums bija uz ceļa.

„Kā tu , Lesiņtēv, nepalīdzēji stenēt, kā bija norunāts? „Otrreiz gan vairs nebrauc grāvī, jo man nebūs vaļas izcelt, jāsteidzas uz baznīcu.” To teicis, viņš kāpa savos ratos. Es vēl paspēju paldies pateikt,  un Irbe aizbrauca. Bet kas viņām bija par spēku, ja neredzētu pats, neticētu, ja man to stāstītu.

Tad nāca 1905.gads jeb trakais gads, kā to vēlāk sauca. Tu piedzimi augustā – pašā rudzu pļaujas laikā, bet oktobrī gaidīja melno sotņu, kura apkaujot visus, kā lielos, tā mazos.  Tad sabēgām ar visiem lopiem silā pie ezeriņa. Arī tu , lakatos ievīstīts, dzīvoji mežā. Tad sākās mītiņi. Vēlāk dedzināja muižas, izsita monopolus un izlaida zemē alus brūžus.

Citās draudzēs mītiņus turēja baznīcās. Mācītājiem piespieda gājienā nest sarkano karogu. Dzērbenes mācītājam Irbem  un baznīcai lika mieru, jo zināja, kurā pusē ir mācītājs. Zināms, mācītājs nekur atklāti dalību neņēma. Arī svētrunās nerunāja ne par , ne pret revolūciju, un visi saprata, kā tā viņam jāuzvedas.

Vēlāk dzirdēju, ka Riekstiņš, kurš izbēga uz ārzemēm, slēpies mācītāja muižā  un Irbe iedevis prāvu summu bēgšanai. Brāli viņam noķēra un nošāva pie vītola, kurš stāv krustceļos, kur Drustu ceļš uznāk uz Dzērbenes – Nēķina ceļa. Drustos nošāva Šūmeisteru un skolotāju Šīronu. Viņus nošāva pie Drustu baznīcas, kur arī apraka.

Pirmoreiz Šīronu meklējot, kazakiem līdz gāja arī uradņiks Rasiņš. Viņš Šīronu pazina personīgi. Satikuši Šironu uz ceļa netālu no Auļukalna. Rasiņš izlicies Šīronu nepazīstam un prasījis viņam latviski, vai viņš nezinot, kur ir skolotājs Šīrons, jo jājot  viņu saķert nošaušanai. Širons teicis, ka nezinot, bet, kad aizgājuši, tad aizbēdzis.

Rasiņu pašu neilgi pēc tam nošāva aiz pārskatīšanās Gatartas uradņika vietā  pie Drustu baznīcas, jo šāvējs nepazinis ne šaušanai nolemto nelietīgo Gatartas uradņiku , ne labo Rasiņu, bet pie baznīcas ieraudzījis cilvēku formā un šāvis nost. Tā revolucionāriem simpatizējošais Rasiņš, kas pirmoreiz izglāba Šīronu, pats krita no revolucionāra lodes.

Šīronu vēlāk saķēra Raunā  un, pie sedliem piesietu atvilka pie Drustu baznīcas, kur nošāva un arī apraka blakus Šūmeistaram.

Pēc 1905.gada Irbe aizgāja uz Rīgu par ticības mācības skolotāju ģimnāzijā. Tavs tēvs ar Irbi bija lieli draugi. Katru svētdienu pēc dievvārdiem viņš gāja ar mācītāju aprunāties un apspriesties, jo rakstīja avīzē „Balss”. Ko Irbe atzina ziņot atklātībai, to tēvs ziņoja un parakstījās „Mežmalietis”. Kad vecajās avīzēs atrodi dziesmiņas vai rakstus ar šādu parakstu, tad zini, tie nāk no tava tēva spalvas ar Irbes gudrību.

Pasaules kara laikā, kad Rīgā evakuēja uz Krieviju fabrikas un skolas, Irbe aizgāja savai skolai līdz uz Maskavu.

Tik tālu vectēva stāsts par mācītāju Irbi. Tālāko pieredzēju es pats.

Neatceros skaidri, vai tas bija 1921. vai 1922. gadā, kad mācītājs Irbe atgriezās no Krievijas Latvijas republikā un bija ieradies Dzērbenē teikt svētrunu savā pirmajā darba vietā. Mēs visi bijām baznīcā. Tad es pirmo reizi pats redzēju mācītāju Kārli Irbi un dzirdēju viņa runu, kuru atceros vēl šodien. Viņš paklibodams ienāca altārī. Jā, augumā viņš bija liels un plecīgs, tādā augumā varēja iemājot milzu spēks. Pakliboja tāpēc, ka Maskavā kritis un pārlauzis kāju. Mati ap deniņiem jau bija sudraboti, balss skanēja dobji un spēcīgi, kad viņš teica svētrunu turpat no altāra, jo kancelē nekāpa, laikam lauztā kāja traucēja kāpt pa kāpnēm.

„Mīļie dzērbenieši! Kad es pēc ilgiem un grūtiem pārdzīvojumu gadiem atkal dzirdu mīļā zvana skaņas, man liekas, ka gadu rinda atkāpjas no manis un es esmu atkal jaunais mācītājs, kas stājas jūsu priekšā ar pirmo sprediķi. Bet es zinu, ka daudzu toreiz pazīstamu un mīļu seju vairs nav starp jums un velti būtu tās meklēt. Es noliecu savu galvu to aizgājušo veco dzērbeniešu piemiņai, kādi bija Puniņu tēvs un citi, kuri man daudz palīdzēja ar padomu un sirsnīgu vārdu kā jaunam iesācējam. Tāpat mana pateicība visiem jums dzērbeniešiem, kuri  šodien tik kuplā skaitā esat sanākuši mani satikt un redzēt.

Mēs šķīrāmies baigā laikā, kad pēc 1905.gada notikumiem trakoja cara kazaki mūsu pašu muižnieku apdzirdīti un sakūdīti, kad arī tu, mīļā Dzērbene, biji pārvērsta par moku kambari un asinspirti. Mana sirds asiņoja no sāpēm, to visu redzot, un šodien es jums pasaku, ka es no jums aizgāju tamdēļ, ka nespēju palīdzēt, bet noskatīties klusu ciešot es nevarēju.

Nu man ir tas prieks apsveikt jūs , mīļie dzērbenieši, kā brīvus ļaudis brīvā Latvijā! Tagad vairs Melnais Bruņinieks nekad negāzīs Lāčplēsi Daugavas dzelmē, kā to skaisti ir parādījis mūsu lielais Rainis.

Šeit Jums varu atzīties, ka arī es jaunībā kā students Tērbatā cīnījos ar Melnā Bruņinieka pēctečiem, lai gan šī cīņa ir smilšu graudiņš jūrmalā, salīdzinot ar to, ko izcīnīja 1919.gadā mazumā un vāji apbruņotie latviešu karavīri pret dzelzī kaltiem Goltca – Bermonta bandītiem. Kas tad bija par spēka avotu šiem latvju dēliem, kuri sakāva vācus pie Cēsīm un vēlāk pie Rīgas un iztrieca kā suņus no mūsu zemes. Viens spēka avots bija dzimtenes mīlestība. Mīlestība uz šo zemi, kas ir mūsu svēts mantojums no sentēviem, kuri devuši viņai Latvijas vārdu. Otrs spēka avots bija gadsimtu naids pret apspiedējiem un varmākām, kuru mēs bijām iezīduši  ar pirmo malku piena no mātes krūtīm. Un lūk, dzimtenes mīlestība un gadsimtu naids bija tie , kas deva spēku uzvarēt, jo viņi katru karavīru padarīja par neuzvaramu varoni, padarīja par Lāčplēsi, kuru ordenis tagad grezno daudzu varoņu krūtis.

Un nav varas pasaulē, kas spētu mums mūsu zemi atņemt un mūs pašus atkal vergu ķēdēs sakalt. Var nākt kari nākotnē, var iet kari pāri mūsu tēvzemei, jo mēs esam uz kara ceļa. Var valdīt pār mums svešas varas, bet tikai uz laiku.

Kas brīvības saulē sildījies, tas stāvus mirs, bet nekad ceļos nedzīvos!

Un kas tad ir dzimtenes mīlestība, kas pāri laikam un telpai velk uz dzimteni? Es pats esmu garus gadus pavadījis svešumā un varu teikt, ka nevienu vakaru acis neizvēru un nevienu rītu neatvēru – nedomājot par dzimteni. Šis spēks nāk no tā, ka gadu tūkstošos, kamēr latvieši dzīvo šai zemē, nav neviena smilšu graudiņa uz šīs zemes, kuru nebūtu minušas latviešu kājas vai slacījuši viņu sviedri un asinis.

Lūk, šie sviedri, asinis un latviešu pēdas ir tas spēks, kas velk mūs visus šurp uz Gaujas, Daugavas un Ventas krastiem! Ja arī laiki mīsies un svešas varas un karogi plandīs pār mūsu zemi, tad ziniet vienu, tiem nebūs ilga mūža. Vienīgais un mūžīgais karogs mūsu zemē ir arājs baltā linu kreklā, saules apmirdzēts tīrumā pie arkla balstiem! Tas dzīvos šai zemē saules mūžu! Varas un laikmeti var mainīties, bet viņš nemainīsies nekad.

Un nu , lūgsim Mūžīgo, lai viņš mūs visus vada tā, lai mēs ar savu darbu , ar savām domām un sirdīm kalpotu mūsu brīvai tēvzemei. Āmen!”

Šie Irbes svētrunas vārdi kā ugunīgas bultas lidoja uz klausītāju sirdīm un es jutu un sapratu, ka Irbe ir liels latvietis.

Otrreiz es ar mācītāju Irbi tikos Rīgā 1926.gada pavasarī , kad viņš jau bija bīskaps. Es biju pabeidzis Jelgavas lauksaimniecības vidusskolas III. klasi. Dzirdēju, ka Irbes jaundibinātajā Teoloģiskajā institūtā uzņemot it kā ar nepilnu vidusskolas izglītību. Uz māju braucot vasaras brīvlaikā, Rīgā esot, aizgāju pie Irbes aprunāties. Stādījos viņam priekšā, ka esmu viņa jaunības drauga dēls no Dzērbenes. Bīskaps mani laipni lūdza apsēsties un uzklausīja manu vajadzību. Tad viņš teica: „Mīļais bērns, katrai ēkai slīpumu nosaka viņas pamati. Jo lielāku ēku grib uzcelt, jo dziļāki un stiprāki pamati viņai jāliek. Tas pats sakāms par izglītības ēku. Te pamats ir pamata un vidusskola, bet augstskola ir pati ēka. Tamdēļ pabeidz pilnībā vidusskolu. Ja tu pēc vidusskolas beigšanas ar diplomu rokā nākošā gadā ieradīsies pie manis un teiksi, ka tu vēl sajūti aicinājumu garīdznieka amatam, tad es tevi ar prieku uzņemšu Teoloģiskajā institūtā, kas man padots.”

Tad viņš apjautājās par maniem piederīgiem, par vectēvu, tēvu un brāļiem. Jautāja, vai tēvs vēl rakstot avīzēs, vai vectēvs ejot uz medībām. Tad vēl jautāja par daudziem dzērbeniešiem un pēc tam mani atlaida ar vislabākajiem novēlējumiem,šķiroties es viņam noskūpstīju roku, vienīgo vīrieša roku, ko esmu skūpstījis savā mūžā. Un es viņu skūpstīju ne kā bīskapa, bet gan kā izcila liela latvieša roku.

Pēdējo reizi redzēju Irbi zārkā , jo biju deleģēts no Dzērbenes sabiedrības nolikt vainagu uz viņa kapa un aiznest pēdējos sveicienus no viņa pirmās darba vietas. Uzliekot vainagu, es teicu apmēram šā: „Mīļais bīskapa tēvs, esmu nācis no tavas pirmās darba vietas Dzērbenes nest tev pateicību par to svētīgo darbu, ko tu esi veicis savā laikā Dzērbenē. Kā students es esmu nācis nest tev pateicību arī par to darbu, ko tu veici Tērbatā. Dziļā pateicībā noliecu savu galvu tava kapa priekšā par tavu latvisko mūža gājumu. Tauta mūžu mūžos glabās tavu gaišo piemiņu, un nu kā pēdējo sveicienu no Dzērbenes , lūdzu, pieņem šo lauku ziedu vainagu, ko tev sūta dzērbenieši , kā savam mīļajam mācītājam un audzinātājam. Dusi saldi brīvās dzimtenes smiltīs, dzimtenes – kuru tu tik karsti mīlēji visu mūžu.”

15.03.1964.

13.Viršu dzimta

Ar Viršu dzimtu es iepazinos , kad viņi turēja Jānīšu krogu un bodi. Uz Jānīšu krogu gājām svētdienās parunāties un izdzert pa glāzei alus. Jānīšu bode bija tuvākā un tur varēja dabūt nepieciešamās preces kā siļķes, sāli, tabaku, petroleju un citas. Cik ilgi jau Viršu dzimta bija Jānīšu krogā nodzīvojusi, to es nezinu, jo , kad es aizgāju uz Miezīšiem, tad viņi tur jau bija.

Arnolds Virsis apprecēja bagātu sievu, un saimniecība sāka uzplaukt. Tad nejauši notika pastnieka pēkšņa pazušana. Sāka klīst runas, ka pastnieka pazušanai sakars ar Viršu dzimtu. Galvenais bijis tas, ka pazudušais pastnieks nesis lielāku naudas summu uz Cēsīm un pazudis ar visu naudu. Visa meklēšana palika bez sekmēm, jo neatrada ne pastnieku pašu, ne naudu. Pēc kāda laika Virsis nopirka no Drustu muižas tai piederošo Buļu pusmuižu un Viršu dzimta pārcēlās no Jānīškroga uz Buļiem. Tāpat kā Jānīškrogā , arī Buļos Virsis atvēra krodziņu un bodi.

Zemi viņš izrentēja, bet pats tirgojās bodē un krodziņā. Reiz pie Arnolda Virša par rentnieku aizgāja mans paziņa Lapiņu Mārcis. Viņš man parādīja savu nomas līgumu. Tas nu gan bija līgums, tādu es redzēju pirmo reizi, un mans nomas līgums ar Dzērbenes baronu Ļaudonu tā priekšā nobāla kā mēness saules staros. Kas tikai tur nebija un , galvenais, visur kā dieva rīkste pār rentnieka galvu  karājās „Gruntnieka gribēšana”. Vispirms jau interesants bija līguma sākums, jeb galva. Te melns uz balta ar paša Arnolda Virša roku bija rakstīts „Rentes līgums starp Buļu pusmuižas gruntnieku  Arnoldu Virsi  rentnieku Mārci Lapiņu.” Kā iesms acīs dūrās lepnais „Buļu pusmuižas gruntnieks” . Un tad sekoja noteikumu panti , piemēram:

11.pants – ar gruntnieka gribēšanu rentniekam ir brīv turēt 8 vistas un 9.gaili, kāpēc tieši 8 vistas un ne 9 vistas un 10.gaili, lūk, tāda ir bijusi gruntnieka gribēšana, lai rentnieks jūt, ka gruntnieka gribēšana stāv pāri viņa gribai.

15.pants – papuvei mēsli jāizmēž un papuve jāapar līdz Jāņiem, bet papuves maisīšana un rudzu sēšana jāizdara pēc gruntnieka gribēšanas.

16.pants – siena pļaušana un labības pļaušana jāuzsāk pēc gruntnieka gribēšanas

20.pants- pēc bodes mantām uz Cēsīm jābrauc pēc gruntnieka gribēšanas.

Un tā tālāk ar gruntnieka gribēšanu vai pēc gruntnieka gribēšanas. Galu galā iznāca tā, ka tikai savas dabiskās vajadzības rentnieks varēja izdarīt pats ar savu gribu. Mēs, lasot šo līgumu, abi ar Mārci smējām, sak, vēl Virsim vajadzēja ierakstīt pantu: „Siena un labības pļaušanas laikā rentniekam ar sievu kopā gulēt atļauts tikai pēc gruntnieka gribēšanas,”  tad nomas līgums būtu pati pilnīgākā dzimtkunga – briesmīgā Gatartas Hāgemeistara rīcības kopija.

Ne par velti darba cilvēki šāda veida „gruntniekus” sauca par pelēkiem baroniem  un dibināti teica, ka viņi ļaunāki savā varas kārē  par īstajiem baroniem.

Tik tālu vectēva stāsts par Buļu gruntnieku Arnoldu Virsi. Tālāko pieredzēju pats ar savām acīm. Ar Arnoldu Virsi iepazinos, kad biju precējies un dzīvoju pie sievas tēva Drustu Jaunciemā. Pie sievas tēva atnāca īrē pensionārs Niklāss , kurš mana vectēva laikā bijis Dzērbenē pie barona par ķieģeļnieku un zvejnieku muižas vajadzībām. Arī vēl tad Niklāss mīlēja aiziet uz netālo Auļukalna ezeru un pamakšķerēt kādu zivi. Niklāss, kā ilggadīgs barona zvejnieks, mācēja daudz un dažādu zivju makšķerēšanas paņēmienu, kurus viņš man kā īsts vecu laiku cilvēks bez kādas skaudības iemācīja, un bieži abi gājām uz Auļukalna ezeru.

Auļukalna ezeru toreiz no Zemkopības ministrijas nomāja Arnolds Virsis. Viņam bija prāvs vads, ar ko zvejoja pavasaros un rudeņos, bet vasarā līņus un karūsas ķēra ar murdiem un tinām(metamais tīkls, kurā zivis ieiet un satinas).

Makšķerēt no krasta Virsis nevarēja aizliegt, bet no laivas makšķerējot un it īpaši ar līdaku makšķeri , vajadzēja Virša atļaujas. Reiz vecais Niklāss bez šādas atļaujas iekrita nelaimē un tika sodīts. Tas notika pavasarī, kā saka , pēdējā ledū, kad ezeram malas jau bija atkusušas un uz ledus varēja uziet tikai pa laipu. No piedzīvojumiem Niklāss zināja , ka šinī laikā labi ķeras pie makšķeres raudas. Makšķerēšanai zem ledus Niklāss jau rudenī  pieraka sliekas un glabāja viņas kastiņā zemes , un kastiņu kūtī, lai nesasalst.

Bija jauka un silta svētdiena. Niklāss aicināja arī mani sev līdz, lai iemācītos, kā raudas jāmakšķerē pavasaros zem ledus, ko es vēl nekad nebiju darījis. Es jau sataisījos uz līdziešanu, bet mums iebrauca ciemiņi, un tā Niklāss aizgāja viens pats. Ap pusdienas laiku viņš pārnāca bez zivīm un bēdīgs stāstīja, ka kritis Virša nagos: „Raudas ķērušās ļoti labi, jo biju uztrāpījis lielo raudu baru. Biju jau izvilcis kādas trīsdesmit. Te, ne lūgts, ne saukts, Virsis klāt. Ja būtu mazākas  raudas un ne tik daudz, kā tas bijis citiem makšķerniekiem, tad jau nebūtu tik traki.” Bet Niklāsam kā uz nelaimi visas raudas  kā viena ap mārciņu smagas un tik daudz, spārdījušās čupā pie āliņģa uz ledus kā uz izstādi. Kā Virsis ieraudzījis bagāto lomu, tūliņ nosarcis kā vēzis. „Ar kādu atļauju tu zvejo manā ezerā?” Virsis bargi jautājis. „Es jau, Virša tēv, nezvejoju, tikai makšķerēju,” Niklāss godbijīgi atbildējis.

„No kurienes tev tik daudz lielo raudu, ka tu nezvejo, te jau būs vairāk kā pods. Man reizēm ar tiklu nav tāds loms,” Virsis sācis uztraukties. Redzams, palicis skaudīgs, ka Niklāsam tik lieliski ķēries pie makšķeres.

„Tas tik šoreiz pirmo reizi man ir, nekad vēl tādas nav ķērušās,” Niklāss taisnojies.”  „Tu man miglu pūt acīs, es zinu, ka tu man vienmēr pulka zivju no ezera aiznes. Tā tā lieta neiet. Ei, jūs, nākat šurp !” Virsis saucis netālu esošos makšķerniekus. Tie ar pienākuši. „Būsiet liecinieki, kā Niklāss bez manas atļaujas zvejo,” Virsis teicis. Pienācēji klusējuši, lai paši nekristu ķibelē, jo arī viņiem nebijis Virša atļaujas.

„Nu, saki, Niklās, liecinieku klātbūtnē, vai tev ir mana atļauja zvejot, vai nav?” Virsis stingri prasījis.

„Atvainošanu, es nezvejoju, bet makšķerēju , un tam nekāda atļauja nav vajadzīga, jo šis nav tavs dīķis, bet valsts ezers!” Niklāss pateicis.

Tas nu bija Virsim kā uguns pakulās. „Jūs dzirdat, ka viņam nav manas atļaujas zvejot ! Jūs dzirdat, kā viņš rupju muti  brūķē  pret  mani! Uz pēdām prom no ezera! Bet nelikumīgi zvejotās zivis ir manas!” Virsis kliedzis. Niklāsam nekas cits neatlicis, kā iet mājās, atstājot izmakšķerētās zivis Virsim.

Visi domājām, ka ar to lieta cauri. Bet tā nebija vis, Virsis iesūdzēja Niklāsu miertiesā. Piesauktie liecinieki, Virsim iztapdami, noliecināja , un Niklāss dabūja samaksāt par patvarīgu zveju 10 latus soda.

Tā kā Niklāss Latvijas Republikas laikā bija strādājis par mežsargu, tad saņēma 20 latu pensijas mēnesī. Nu caur Virša skaudību puse no mēneša pensijas bija pagalam, un par makšķerēšanu, kas  bija ar likumu atļauta visos valsts ūdeņos. Tā vēl uz veco Niklāsu iedarbojās kādreizējā Buļu pusmuižas gruntnieka gribēšana.

Arnoldam Virsim bija dēls Kārlis un meita Lulla. Dēls Kārlis bija mācījies būvniecību un uzcēla tēvam īstu pili , ar tornīšiem un jumta pārlaidumiem. No ārpuses Buļu māja bija nokrāsota un pils, kas pils! Iekšas izbūve gan nekad netika galīgi nobeigta, jo daudz istabas stāvēja bez grīdām. Apdzīvojamas bija tikai dažas.

Dēls Kārlis ar tēvu nesatika, un viņam no Buļu pusmuižas atdalīja zemes gabalu , kur viņš uzbūvēja vajadzīgās ēkas un saimniekoja atsevišķi. Viņam bija bites un prāvs ābeļu dārzs. Ar saimniekošanu lāga neveicās. Bet lielības jaunajam Virsim, kā ļaudis viņu sauca , bija kā sunim blusu. Pēc viņa stāstīšanas, viņš neko citu neēda, kā medu un ābolkūkas, bet  ūdens vietā dzēra tikai vīnu.

Toreiz valdība saimniekiem audzināšanā deva  patversmes bērnus un maksāja 20 latus mēnesī par bērnu uzturēšanu un apkopšanu. Tauta šos bērnus sauca par „bekona bērniem”. Tad bekonu krīzes dēļ neatmaksājās audzēt, jo bija lēti, bet bērnus turēt bija izdevīgi. Jaunais Virsis bija pagasta valdei pieprasījis divus patversmes bērnus audzināšanai. Pagasta valde, pazīdama Virša vājo saimniekošanu, negribēja viņam bērnus dot. Bet Virsis atkal sācis lielīties ar medu un ābolkūkām, ka cita gan viņam tik daudz  ko ēst dot neesot, bet medu un ābolkūkas lai ēdot vai 6 reizes dienā. „Nu, lai tad baro ar ar medu un ābolkūkām,” teicis pagasta valdes loceklis Lauris. Tā Viršu Kārlim iedevuši divus patversmes bērnus. Tomēr ilgi viņus Virsis nedabūjis barot ar medu un ābolkūkām. Inspektors Kļaviņš, pārbaudot bērnus, atradis, ka tie novārguši un nekopti – netīri, bērnus Virsim noņēma un atdeva citam, kas baroja vienkārši , bez medus un ābolkūkām, bet baroja kā pienākas un arī apkopa kā bērnus, ne kā bekonus.

Rudeņos Viršu Kārlim bija posts ar labības kulšanu, jo pie viņa negribēja iet ne kūlēji, ne arī kuļmašīnu vadītāji. Kūlēji negāja sliktās ēšanas dēļ un kuļmašīnu vadītāji – mazā kūlēju skaita dēļ, jo vienmēr iznāca nīkšana, ne kulšana. Parasti vajadzīgo 18-20 kūlēju vietā Virsim nebija vairāk par pusi. Tad iznāca tā, ka augšā devējam bija vēl maisi jārausta un jāapmaina un tā tālāk.

Tamdēļ kuļmašīna bieži gāja pustukša vai galīgi tukša, cilvēki nogura, jo nebija, kas apmaina, bet, kur bija nolikts, tur bija jāstrādā. Tā kulšana ieilga, lai gan nieku vien izkūla.

 Par kulšanu pie Viršu Kārļa man stāstīja robežnieks Veļķis: „Kad tu zinātu, kā es pie jaunā Virša kulšanā izēdos medu ar ābolkūkām un izdzēros vīnu,” viņš stāstīja un viltīgi smīnēja. „Viendien mani pienotavā satika jaunais Virsis un pielipa kā dadzis.” „Vai tu negribi izēsties medu ar ābolkūkām un vīnu izdzerties, nu nāc uz kulšanu, tad redzēsi, kā es kūlējus cienāju,” Virsis man vārdoja zobus. „Domāju, vaļa man ir, aiziešu ar, gabals jau nenokritīs. Apsolījos un aizgāju ar. Bijām desmit kūlēji. Mani norīkoja pie iekšā laišanas. Saprotams, nomainītāju nebija ne man, ne citiem, tad nu kūlām ar, kā agrākie muižas kalpi. Agrāk smējās, ka muižas kalpi strādājuši tik lēni, ka labi bijis jāieskatās, lai redzētu, ka tie tiešām vēl dzīvi cilvēki. Tādi muižas kalpi bijām arī mēs, īpaši uz kulšanas beigām vakarā, jo bijām patiesībā noguruši līdz beidzamajam. Beidzot, paldies dievam, satumsa. Labi gan, ka rudenī tik īsa diena! Nu gājām mājā. Nomazgājāmies un tad lūdza otrā istabā pie galda. Galds jau gan bija klāts kā pie kungiem. Trauki stāvēja kā godības. Šķīvji, naži , dakšiņas un katram 3 glāzes: alum, šņabim un vīnam. Uz neliela šķīvja katram viena ābolkūka un uz stikla trauciņa viena karote medus. Ienesa lepnu terīni ar šķidru putru un uz lēzenā šķīvja nomizotas zaļās siļķes. Nezinu, kam īsti bija domāti lepnie naži un dakšiņas ar sudraba spalām, jo gaļas nebija. Vai nu siļķēm vai ābolkūkām bija domāti šie skaistie rīki? Es paņēmu siļķi pirkstos un piekodu pie putras. Kad pastrēbu putru, apsmērēju ābolkūku ar medu un, paņēmis rokā, apēdu kā vilks zemeņogu. Nu mani interesēja, sak, kā nu ies ar tām trim glāzēm. Lai nu ēšana šā vai tā, bet dzeršana gan laikam būs, lai lej vai biksēs, kā mēdz teikt. Kā tad, ienāk pats ar šņabja pudeli un pielej glāzītes, apstaigājot visus, redzu – pudele tukša gan!

„Nu , tad lai izkož putekļus,” saka pats Kārlis  un paceļ glāzīti pret mums. Sak, lai tad iet ar! Un visi iedzeram. Kārlis ar tukšo pudeli iziet. Pēc brīža ienāk ar prāvu vīna pudeli , jo vīna glāzes krietni lielas, un sāk tās pieliet, bet, tiek līdz pusei un pudele tukša. Atnes otru, un nu visiem glāzes pilnas gan! „Tagad nobaudīsim manu ražojumu, kuram 10 gadu no brūvēšanas dienas,” saka Virsis, „tādu vis nedabū pat godos baudīt.”

„Kur nu godos, tur jau plunckā tikai to pirkto, un tas esot ogu sula ar spirtu,” es piebalsoju, glāzi paņemdams. Virsis apstaigāja visus saskandinādams. Tad visi dzeram uz brūvera  veselību.

„Nu , lūdzu, uzkožat ābolkūku ar medu,”  Virsis saka, bet man nekā, es jau savu apēdis. Kam vēl ir, tie nu ēd, bet es meklēju pīpējamos. Virsis atkal iziet un nāk atpakaļ ar skaistu stikla kannu, kurā brūns šķidrums. Nu sāk pieliet alus glāzes. Dzēriens lejot puto ar. Redzams, paša brūvēts alus.

„Tagad gan baudīsiet kaut ko izcilu, tas nav vis miežalus, bet gan tīrs medalus,” Virsis lepni saka. „Vai , tas nu gan būs dzēriens,” tā mēs cits caur citu sakām, „tādu gan esam tikai dzirdējuši, bet ne reizes baudījuši.” Medalu izdzeram garšodami pa vienam sīkam malciņam.

„Jā, tas nu gan ir dzēriens, to var mirdams vēl baudīt,” es saku lielīdams  un cerēdams, ka to nu dzersim, cik vien līdīs, bet biju maldījies. Virsis vairāk pēc dzeramiem negāja, bet pateicās par dūšīgu strādāšanu un lūdza rītā nākt agrāk , lai varot pabeigt.

Atvadījāmies un gājām mājās, bet , pagalmā šķiroties, vienojāmies rītā vairs nenākt, lai arī citi izbauda „labo kūlēju cienāšanu”.

Tā Veļķis  pie jaunā Virša izēdies kulšanā ābolkūkas ar medu un izdzēries desmit gadus vecu vīnu un medalu, bet, kādas šiem dzērieniem paģiras, to diemžēl nedabūjis izbaudīt.

Kad ienāca Padomju vara, jaunais Virsis pārcēlās uz Rīgu. Dzirdējām, ka strādājot pie būvēm. Pie būvēm viņam tiešām bija zināšanas un ķēriens, to pierādīja tēvam uzceltā pils Buļos. Vai arī Rīgā Virsis ēd medu ar ābolkūkām, to zina tikai viņš pats, jo Drustos nav vairs gadiem redzēts un neviens drustēnietis viņu Rīgā sen nav saticis, tā ka nezin, vai ir vēl dzīvs, jeb jau miris.

Meita Lulla bija vecāku mīlule un Buļu pusmuižas nākošā īpašniece. Viņu, kā jau bagātu iegātnīšu, apprecēja Dzērbenes- Drustu draudzes ērģeļnieks  un vietējā pūtēju orķestra diriģents Teodors Veiklis. Tomēr izrādījās, ka bijušā rentnieka dēlam nebija pa ceļam ar bagāto pusmuižnieci, un viņi drīz izšķīrās.

Tēvs Arnolds nomira un Lulla ar māti sāka saimniekot Buļos. Ar saimniecību gāja pavisam bēdīgi , jo krietni puiši un meitas pie Buļu gruntniecēm nedzīvoja nekārtīgās saimniekošanas un vājās ēdināšanas dēļ. Tad nu sitās ar mēnešniekiem vai dienas strādniekiem, un , jo tālāk, jo ļaunāk.  Pavasaros govis bija tik vājas un mēsliem apaugušas, ka vēl ap Jāņiem nebija veco kūlu nometušas. Braucot starp sējas laika beigām un siena laika sākumu ekskursijās, pārējās Drustu saimnieces, ekskursijas braucējas, redzēdamas šos Buļu izvārgušos lopiņus, viena otrai bikstīja sānos un teica: „Skaties, skaties, kādas Lullai govis! Tās nu gan nedod vairāk piena par kazu.” Un tā bija ar, jo pienotavā Lulla nodeva mazāk piena kā Auļukalna jaunsaimnieki no 4-5 slaucamām govīm. Tā nu viņas abas ķepurojās arī ar saviem 30 ha pēc Padomju varas ienākšanas.

Tanī laikā Lulla izlikās tik mazturīga, ka, braucot uz Dzērbenes muižu toreizējās meža talkās, braucot garām Jaunciemam, nāca pie manas sievas – sovhoza strādnieces, lūgt biezpienu aizdaram, jo visas govis ziemā esot ciet.

1949.gadā viņa negāja kolhozā „Gaisma”, bet nodeva zemi ar saimniecības ēkām padomju saimniecībai „Drusti”, pati palika vasarās par jaunlopu ganu. Buļos viņas dzīvoja abas ar veco māti. Šad un tad Lulla pieņēma uz kādām dienām malkas sagatavošanai gadījuma cilvēkus. Bieži tādus, kas slapstījās bez pierakstīšanās. Tautā runāja, ka Lulla tikai tēlojot nabadzību, jo staigāja netīra, salāpītās, netīrās drēbēs un izskatījās nabadzīgāka par visnabadzīgāko vāciešu evakuēto krievu, kuri strādāja sovhozā, jo viņu mājas Krievijā karā bija nopostītas. Runāja, ka 1941.gadā viņa savākusi visas bijušā ministru prezidenta Bļodnieka drēbes un dārglietas, kuru pašu ar ģimeni pārvietoja.

1950.gada sākumā apkārtni aplidoja  uztraucoša vēsts: Lulla ar māti aplaupīšanas nolūkā noslepkavotas ar cirvi. Sākās slepkavas meklēšana. Vainīgo atrada. Izrādījās, ka viņš ir no tiem, kas slapstījās bez pierakstīšanās, bijušais Vlasovietis. Viņš uz diviem lāgiem dzīvojis Buļos, palīdzēdams dažādos darbos. Saklausījies ļaužu valodas par Lullas bagātību, tad arī izdarījis zvērīgo slepkavību.  Šādas un tādas drēbes bija paņēmis, bet naudu un dārglietas nedabūjis. Vēlāk miliči bija kādā slepenā skapja atvilktnē  atraduši kastiņu ar zelta cara naudu – 5 un 10 rubļu gabalos 15 000 rubļu kopvērtībā. Tā kā toreiz par 10 rubļu zelta maksāja Rīgā melnajā tirgū 500 rubļus vecā naudā, tad atrastā zelta vērtība iznāca 7 500 000 rubļu.

Ļaudis runāja dažādi. Bija arī tādi, kas atcerējās kādreiz  pazudušo pastnieku, kurš pārnakšņojis Jānīškrogā un pazudis bez vēsts ar lielu naudu. Bija, kas runāja, ka zelts esot no kroga un bodes turēšanas laikiem, bet citi to uzskatīja par Bļodnieka īpašumu. Kam bija taisnība, to zina tikai noslepkavotās- māte un meita.

Tagad Buļos ir tikai bijušo ēku pamati, pašas ēkas līdz pēdējai aizgājušas bojā, jo pēc slepkavības tur neviens sovhoza strādnieks negribēja dzīvot  un ēkas noplēsa. Kā jaunā, tā vecā Virša dārzos stāv kroplas ābeles ar aplauzītiem zariem, turpat nīkuļo upeņu un jāņogu krūmi. Bet bijušās pusmuižas pagalmā pie dīķa sēro vientuļš liels rožu krūms...Tā aiziet pasaules godība. Tagad Drustos vairs nav Buļu pusmuižas, nav Viršu dzimtas, un, stāvot pie bijušo Buļu drupām , nāk prātā vecā dziesma:

Ko palīdz manta, slava, gods,

Ko pasaul`s greznība.

Ar to neviens nav aplaimots-

Tā zūd kā putekļi.

16.03.1964.

14. Vizināšanās ar velnu

Nedēļu pēc nejaukā Gatartas lielkunga Hāgemeistara  apglabāšanas Drustu lielkungam radusies vajadzība laist  steidzīgu ziņu Dzērbenes baronam. Tanīs laikos vēl nebija ne pasta, ne telefona, tamdēļ svarīgas un steidzīgas ziņas no muižas uz muižu nesa uzticami kalpotāji, vai nu sulaiņi, piķieri vai staļļmeistaru palīgi.

Šoreiz ziņas nešana bija uzticēta dārzniekam Krauklim. Tā kā ziņa bija steidzīga, tad jānes bija tūliņ, lai gan jau bija vakars un sāka satumst. Kamēr Krauklis saģērbies ceļam, bijusi jau bieza tumsa, kāda mēdz būt rudenī, tai saucamā veļu laikā starp Miķeļiem un Mārtiņiem. Kad Krauklis pagājis garām kapsētai un tuvojies Dukuļu silam, satumsis tā, ka ceļu tikko varējis nojaust. Pēkšņi dzird aiz muguras braucam ātrā gaitā. Spriežot pēc trokšņa, tuvojusies kariete. Lai nesabrauktu un neapšļāktu dubļiem, Krauklis pievirzījies pie paša grāvja. Kad kariete bijusi Krauklim blakus, uzreiz kļuvis gaišāks , un iekšā sēdošais kungs , melnā mētelī ar cilindri galvā un cigāru zobos, uzsaucis kučierim: „Apturi!”

„Kur tev jāiet?” kungs jautājis Krauklim. Tagad Krauklis ieraudzījis, ka kungam savādi spīdošas acis un viņam kļuvis pavisam ērmoti ap dūšu.

„Uz Dzērbenes muižu, lielkungs,” viņš teicis.

„Nu, tad pa ceļam. Sēdies pie kučiera, mēs tevi aizvedīsim,” kungs laipni sacījis. Kučieris pavirzījies uz vienu malu bukai, un Krauklis piesēdies blakus.

„Brauc lēnāk, Šķilter, man gribas ar ciemiņu parunāties,” teicis svešais kungs.

„Labi, kungs,” kučieris atbildējis. Nu Krauklim palicis pavisam jocīgi, jo kučiera balss bijusi uz mata kā gadu atpakaļ mirušā vagara Šķiltera balss.

„Vai tu neesi no Drustu muižas?” svešais kungs jautājis. „Tā gan, lielskungs, esmu Drustu lielkunga dārznieks,” Krauklis atbildējis.

„Nu, vai tavs kungs tikpat kārs uz vīnogām kā jaunībā?” svešais jautājis. Krauklis atcerējies vecā dārznieka Vīksnas stāstu, ka jaunībā arī Drustu lielkungs šad un tad gribējis pamīlināties ar dzimtļaužu smukākām meitenēm vai muižas kalpu sievām un barojis viņas ar vīnogām.

„Ko nu vairs, lielskungs, cik nu viņi ar lielmāti divi vien var apēst, agrāk gan daudz vīnogu vajadzējis mana priekšgājēja Vīksnas laikā,” Krauklis pastāstījis.

„Jā, jā, atceros gluži labi. Agrāk arī viņam šad un tad sakarsa asinis un vajadzēja smuku vīnogu ēdāju, kamēr vēl lielmātes nebija. Nu jau laikam sabijies no mācītāja Keislera, tas jau arī kā vecs muļķis mūžīgi baida ar elles katliem, it kā ellē tik vien kā katli būtu, arī tur ir smukas meitas, it īpaši  tādas, kas ar lielkungiem dzīvodamas bērnus dabūja un tos nomušīja. Keislers domājās gudrs esot, bet par elli gan nekā nezin. Redzi, kā Gatartas lielskungs izpriecājās ar visām Keislera jaunlaulātām sievām. Nu var mierīgi pacierēt un atcerēties skaisto jaunību,” svešais  kungs stāstījis un pēc tam gardi nosmējies.

„Jā, lielskungs, par to jau dzird trakas lietas, runā, cik ozolu Gatartas muižas tīrumos, tik esot lielkungam bērnu. Melš, ka lielkungs vedis smalku grāmatu par bērniem un rudeņos un pavasaros- stādāmā laikā pavēlējis dārzniekam Dzenītim tik un tik ozolu iestādīt. Tā man vecais Vīksna stāstīja,” Krauklis paskaidrojis.

„Jā, Kraukli, vecam Vīksnam taisnība, jo viņš bija goda vīrs un melus mutē neņēma. Tamdēļ arī viņš pie manis nekalpo,” svešais sacījis.

Krauklim tirpas vien pārskrējušas, vispirms par to, kā svešais zina, ka sauc par Kraukli, un otrkārt, Vīksna sen miris, ko te var runāt par kalpošanu. Tā runājot bijuši jau pie Auļukalna muižas.

„Klausies, Kraukli, ko es tev teikšu, Auļukalna muiža būs pirmā, kas pazaudēs muižas vārdu, jo viņas zemi un mežu sadalīs 14 gabalos un 1914. gadā par muižu vairs nesauks, bet zemi nopirks zemnieki un cels jaunas mājas, gan vecās vietās, kur agrāk mājas bija , gan pilnīgi jaunās, kur bija meži.”

Nu Krauklim bijis skaidrs, ar kādu kungu ir darīšana, bet nelicies to ne zinis un ieinteresējies, kas vēl būs uz priekšu savādāks, vai visas muižas būs pagalam un kādēļ, tāpēc vaicājis:

„Jums, lielskungs, laikam zināms kā tas, kas bijis, tā arī tas, kas būs?”

„Pareizi , Kraukli, un es teikšu, jums zemniekiem uz priekšu ies arvien labāk, bet lielkungiem sliktāk. Līdz ar to arī man ies sliktāk, jo mani kalpi samazināsies. Visi lielkungi, ar ļoti maz izņēmumiem, pārnāca pie manis. No jūsu ļaudīm tikai kungu rokas puiši, galvenā kārtā vagari un daži sulaiņi. No meitiešiem istabmeitas un ķēkšas, saprotams, viņām pie manis darba netrūkst, jo man daudz ķēķu un daudz istabu, 1914.gadā ķeizari sāks karot, bet pēc kara nebūs ne muižu ne lielkungu. Tad būs kungi no jūsu vidus, bet tie pie manis nenāks tik labprātīgi un tādā skaitā, kā nāca lielkungi, it īpaši agrāk, kad saucās par krustnešiem  un iekaroja jūsu zemi.”

Tā runājot, bijuši jau cauri Dzērbenes silam, garām kapsētai  un pret Augsto kalnu, kur ceļš griežas ar līkumu uz mācītāja muižu, bet pār upīti iet laipa un kājceliņš taisni uz Dzērbenes- Nēķena ceļu. Pret kājceliņu kungs teicis kučierim: „Apturi, Šķilter, tu jau , Kraukli, iesi taisni , bet man darīšanas mācītāja muižā un pēc tam Nēķena brūzī. Tātad mums jāšķiras.”

„Paldies, paldies, labais lielskungs, nu gan izvizinājos jūsu karietē un kur tad ātri atbraucām,” teicis Krauklis.

„Nepateicies man, bet ej pateicies zirgiem, kas tevi atvilka pa visiem dubļiem,” svešais kungs teicis.

Krauklis vēl šaubījies, vai iet vai ne pie zirgiem, jo no pakaļām viņi bijuši kā jau kungu zirgi, abi meli un ar renēm pa muguru aiz liela branguma.

„Ej, ej, Kraukli, man nav daudz laika kavēties!” mudinājis svešais.

Krauklis gājis ar un sastindzis no bailēm, jo vienam zirgam bijusi trakā Gatartas Hāgemeistara galva, otram – nejaukā Raunas lielkunga galva.

„Nu, redzi, Kraukli, cik lepni zirgi ir tevi izvizinājuši, bet nu gan ej savu ceļu, jo man ļoti jāsteidzas!’

Krauklis stāvējis kā sastindzis, bet kariete aizripojusi uz mācītāja muižu. Atžilbis no bailēm, Krauklis sameklējis laipu, jo migla bijusi kā pašķīrusies un spīdējis neliels jaunā mēneša sirpis. Ne krusta metis, devies pa celiņu un tad pa lielceļu gar krogu uz muižu prom. Nodevis atnesto ziņu lielkungam, kas vēl lasījis kādu grāmatu lielas vaska sveces gaismā, un gājis uz amata brāli- dārznieku Kurmi pārnakšņot.

Par savu braucienu izstāstījis Kurmim, kas, stāstu noklausījies, teicis: „ Tevi izvizinājis pats velns un nu ir skaidrs,  ka šonakt kā mācītājmuižā, tā brūzī notiks kāda nelaime.” Tā arī bijis. Mācītāja muižā meita bija padarījusi sev galu, pārgriežot ar izkapti rīkli, bet Nēķena brūzī piedzēries brūža puisis iekritis uz galvas verdošā misas katlā  un arī bijis beigts. Lūk, kādas steidzamas darīšanas velnam tai vakarā bijušas Dzērbenē un Nēķenā.

Kad 1910.gadā mērnieks Ķuze sāka sadalīt Agrār bankas īpašumā pārgājušo Auļukalna muižu, vectēvs teica: „Redziet nu, kā velns Krauklim toreiz teicis patiesību- Auļukalna muiža nu ir pagalam.”

1914.gadā tiešām sākās karš un pēc kara 1920. gadā Latvijā vairs nebija ne muižu, ne muižnieku, bet drīz sākās agrārā reforma un muižas sadalīja jaunsaimniecībās, kuras ieguva bezzemnieki- vispirms karavīri, tad rentnieki, graudnieki un citi zemes tīkotāji. Nu piepildījās kalpu un bezzemnieku mūža sapnis, ko sapņoja gadsimtus ilgi, ejot kungu klaušās, viņu senči, kurus darbdienās pēra pie muižas stallīša, bet  svētdienās pēc dievvārdiem baznīcas priekšā visai draudzei par biedinājumu,

16.03.1964.

16. Mežsargs Stīpnieks

            Reiz Ķetās par mežsargu atnāca malēnietis Stīpnieks. Viņš runāja savā izloksnē, kura izklausījās ļoti smieklīga. Daudz vārdu viņš izrunāja stiepti gari un tas izklausījās ļoti savādi. Tā „lapsu” viņš izrunāja „lāpsa” , „kaķi”- „kāķis” , un tā tālāk. Nekāds lielais mednieks viņš nebija, bet bisi nēsāja un šo to arī nošāva. Tā kā barons bija ļoti kārs pēc meža irbēm, tad tās Stīpnieks nošāva visvairāk. Ar svilpīti piesaukt mežirbes viņš nemācēja, bet bija ļoti acīgs, ar lielisku redzi. Kad iztraucētā mežirbe laidās prom, Stīpnieks noskatījās, kur viņa iesēžas, piezagās klāt un nošāva.

            Ģimenē viņam bija sieva un puika, tāds ap 6 gadi. Reiz šis puika bija sakaitinājis muižas mūrniekmeistaru  Švalbi, kurš sevi dēvēja par cunftīgu meistera kungu un, būdams vācietis, ļoti lepojās un lielījās ar savu amata māku. Stīpniekam ievajadzējies jaunu plīti. Dabūjis no muižas atļauju jauno plīti uzmūrēt, un, atvedis vajadzīgos ķieģeļus un mūrējamos mālus, Stīpnieks kādu dienu no muižas atvedis arī mūrniekmeistaru Švalbi . Parādījis meistaram, kurā vietā grib, lai plīti uzmūrē, un pats aizgājis steidzamās darīšanās uz mežu pie grāvjračiem, kas strādājuši, rokot lielu grāvi caur Riesteņa purvu.  Sieva bijusi nodarbināta dažādos mājas darbos. Tā istabā bijuši tikai Švalbe un puika. Švalbe sanesis ķieģeļus, samīcījis mālus un sācis mūrēt. Puika grozījies apkārt un skatījies, kā meistars strādā. Plīts bijusi jau uzmūrēta un Švalbe to sācis apmest. Te puika ne no šā , ne no tā  sācis pie sevis skaitīt : „da sist šeist, tā spelte ir greiza”, vienreiz, pēc brītiņa – otrreiz.

Švalbe sācis ausīties. Bet, kad puika vēl noskaitījis trešo reiz, meistars saskaities pa nopietnam un sācis plīti atmūrēt. Pēc brītiņa plīts bijusi atmūrēta. Švalbe iznesis ķieģeļus ārā un sakrāvis strēķī tur pat, kur bijuši, bet pats paķēris savu amatrīku kulīti  un prom uz muižu. Stīpnieks, atnācis no meža, brīnās: „kas tad tas, ķieģeļi ar svaigiem māliem aplipuši sakrauti vecā vietā, bet istabā, kur jābūt plītij, tikai mālu lekšas un  ķieģeļu drumslas.

Puika noklusējis savu vainu, bet teicis, ka meistars pa priekšu uzmūrējis plīti, bet tūliņ ar steigu atkal atmūrējis, iznesis ķieģeļus un ar rikšiem prom uz muižu.

Stīpnieks sajūdzis zirgus un braucis uz muižu raudzīt , kas meistaram noticis. Braucot gar krogu, dzirdējis, ka Švalbe pa iekšu kliedz kā kaujams. Piesējis zirgu pie slitas un gājis krogā. Kā tad, Švalbe stāvējis pie letes un krodziniekam apvainojies stāstījis, kā puika viņu, cunftīgu meistaru cūkojis.

Nu tikai Stīpnieks sapratis, ka puika vainīgs. Gājis pie Švalbes, mēģinājis nomierināt un pierunāt, lai brauc līdz un uzmūrē plīti. Pat puiku solījies nopērt meistara acu priekšā, bet viss bijis velti.Švalbe bijis tā apvainojies, ka tikai kliedzis: „Und tād sūd man šimpēs, ka to plīt ir greiz! Man, gruntig cunfmeister kung!”

Tā Stīpniekam nelīdzējušas ne zāles, ne plāksteris, un bijis jāmeklē cits mūrnieks, jo Švalbe uz Ķetām vairs līdz nebraucis ne lūdzams, ne saucams.

Stīpnieks šad un tad mīlējis iedzert, par ko sieva viņu vienmēr bārusi. Reiz ar muižas kalēju abi krietni iedzēruši. Stīpnieks žēlojies draugam, ka  nu atkal no sievas bāriens būs kā likts.

Kalējs bija asprātīgs un uz visādiem jokiem. Viņš Stīpniekam prasījis, vai viņa sievai neesot kādas bēdas, kurās viņi varētu iepriecināt. Stīpnieks pastāstīja, ka sieva ļoti bēdājoties, kad nonīkstot  kāds jērs vai sivēns un sakot, ka nekā nežēlotu, ja satiktu tik gudru cilvēku, kurš izstāstītu , kas jādara, lai neviens lopiņš nenonīktu.

Kalējam uzreiz padoms bijis rokā. „Ko tad Tu bēdā par bārienu! Tad jau Tu esi no viņa vaļā kā no vakarējās dienas. Saki sievai, ka satiki tādu gudru cilvēku un viņš Tev stāstīja, kas jādara, lai neviens lops nenonīktu.”

„Jā, bet es jau nezinu, kas jādara, lai lopi nenīktu,”Stīpnieks sacījis draugam. 

„Esi gan Tu neapķērīgs! Ja grib, lai neviens nenonīkst, tad nevajaga neviena turēt.” „Jā, jā , tas gan ir pareizi. Tā es sievai izstāstīšu,” Stīpnieks priecājies un uz to joku iedzēruši vēl.

Mājās Stīpnieks pārnācis krietnā štīmē . Sieva kā parasti sākusi skaitīt sievu pātarus. Bet Stīpnieks teicis: „Nu gan Tu ,sieviņ, mani bar nevietā. Tu vinmēr saki, ka nekā nežēlotu, ja satiktu gudru cilvēku, kurš zina, kas jādara, lai neviens lops nenonīktu”. Sieva pārstājusi bārties un jautājusi: „Vai Tu , vīriņ, patiesi tādu satiki?”

„Jā, satiku gan, bet par savu gudrību viņš prasīja, lai izpērku pudeli šņabja,”Stīpnieks atbildējis.

 „Tas nekas, tas nekas, vīriņ, ka tik gudrība rokā. Nu, teic, nu ,kāda tad tā ir?”

„Gudrais cilvēks teica- kur cilvēki, tur miroņi, bet , kur lopi, tur sprāgoņas. Ja sprāgoņu negribot, tad lai neviena lopa neturot.”

Sieva muti vien ieplētusi par tādu gudrību, bet bet bārties vairs nebārusies, jo laikam sapratusi, ka pareizi vien ir.

Mežsargs Stīpnieks nekad desas ēdot nelietoja sinepes. Reiz Dzērbenes krogā Spēka Pēteris, kurš bija meistars uz visādiem stiķiem un niķiem, iesilušajiem puišiem bija iestāstījis, ka mežsargu vajagot panerrot. Stīpnieks nekad nelietojot sinepes un droši vien nezinot, kāda tām garša. Viņš Stīpniekam dzirdot stāstīšot, ka Raunas krogā nupat nobendēts mežsargs, kam malu mednieki – briežu šāvēji krogā iereibušam iesmērējuši ģifti mutē. Kad stāstu beidzot, lai tad pēc laiciņa pieejot no aizmugures pie mežsarga, saņemot viņa galvu plaukstās tā, ka plaukstas aizsedz acis. Lai paliec galvu atpakaļ , bet otrs ar karoti lai iesmērē viņam sinepes mutē.

Lai sinepes būtu vēl stiprākas, tām pielējuši spirtu klāt. Kā Spēka Pēteris izmācījis, tā arī izdarījuši. Spēka Pēteris pēc brītiņa skaļi, lai visi dzird, sācis stāstīt, ka šodien dzirdējis trakas lietas.Raunas krogā esot noģiftēts mežsargs Kārkls. Esot briesmīgi sargājis no malu medniekiem lielkunga briežus un nu esot pats pa galam.

Malu mednieki Kārklam krogā dzerot ar varu iesmērējuši mutē lapsu ģifti un mežsargs bijis uz vietas beigts.

Stīpnieks, to dzirdot, palicis gluži jocīgs, jo bieži iedzēris lielījies, ka savu apgaitu tā asargājot, ka viņa tiesai malu mednieki ejot apkārt ar līkumu. Pēc Spēka Pētera stāsta visi sākuši dzert un trokšņot kā jau krogā.

Te uzreiz atskanējis briesmīgs Stīpnieka bļāviens malēniešu izloksnē: „Gifts mutē, ģifts mutē, gādājiet nu par sievu un bērnu!” Nu bijuši visiem tādi smiekli, ka kaļķi sākuši birt no griestiem. Stīpnieks tiešām sinepju garšu nepazinis un no tiesas domājis, ka viņu grib noģiftēt. Par šo joku ilgi smējās, Stīpnieku atcerēdamies.

Otrreiz mežsargs Stīpnieks  bijis briesmās uz māju nākot tumšā rudens naktī. Par šīm briesmām viņš pats stāstīja šādi: „Man laimējās nošaut četras mežirbes. Aiznesu uz muižu baronam. Lielskungs bija ļoti priecīgs, jo ilgi neesot ēdis gardo mežirbes cepeti un man iedeva 2 rubļus. Sak, tā nu ir nauda, ko sieva nezina. Tādēļ iegāju krogā iedzert. Gadījās mežsargs Pelnis ar un tad sadzērāmies krietni. Uznāca tumsa un tāda, ka neredz ne acī durams. Nāku pa ceļu uz mājām. Viss klusu un mierīgi. Bet kā tiku kapsētai pret bērkambari, dzirdu,viens nāk uz mani, kājas pa ķieģeļu klonu sisdams-klap, klap! Es apstājos un sastingstu no bailēm. Nu ir spoks! Un nāk taisni uz mani, kājas sisdams šoreiz jau uz lielceļa. Man ir tā, ja grieztu – asinis netecētu. Pienāk klāt un piegrūz pie rokas ragus, arī bārdu jūtu. Skaidrs, ka pats velns klāt. Domāju, būšu beigts no bailēm. Par laimi iemurkšinājās. Nu kā zvīņas nokrita no acīm. Aptaustu, kā tad, krodzinieka āzis. Tas pats, kam Laumanis- zārku meistars nokrāsojis zeltītus ragus. Redz, cik tālu atnācis no kroga uz kapsētas bērkambari! Man dzērums no bailēm bija kā ar roku atņemts. Mājās pārgāju gluži skaidrā un sieva brīnījās, ko tik ilgi muižā darījis, ka krogā nebijis.

Tā klājās Stīpniekam, kad viņš bija par mežsargu Ķetās. Drīz pēc tikšanās ar velnu pie kapsētas viņš aizgāja uz savu pusi atpakaļ un viņa vietā uz Ķetām atnāca mežsargs Zaķītis.

16.03.1964.

 17. Muļķa Ješka un Lācis.

Manos puikas gados Dzērbenes meži bija daudz daudz lielāki kā tagad , jo tad kokus pārdošanai neizcirta, tikai malkai un būvēm. Arī zvēru tad šais mežos bija kā biezs. Vilki skraidīja apkārt kā suņi. Šad un tad uzklīda pat lāči.

Atceros, ka reiz labības pļaujas laikā kalpi, no muižas klaušām pārnākuši, stāstīja, ka lācis sācis postīt muižas auzu lauku pie Lielā sila, kurā apmeties uz dzīvi.

Lielkungs esot izsolījis 10 rubļus sudrabā, lai lāci nomaitājot, bet neviens neesot pieteicies. Kurš gan iešot galu meklēt 10 rubļu dēļ, lai gan tā toreiz bija liela nauda un naudas vajadzība bija visiem.

Otrā vakarā, no darba pārnākuši, kalpi stāstīja, ka Muļķa Ješka esot pieteicies lielkungam lāci nomaitāt. Lielkungs gan no sākuma negribējis atļaut, jo domājis, ka lācis muļķi pašu saplosīšot. Kad lielkungs Ješkam jautājis, kā viņš to izdarīšot, Ješka atbildējis:

„To, liellskungs, atļaujiet tikai man zināt. Ja to visi zinās, tad jau katrs mācēs un gribēs lāci nokaut.”

Tā kā lācis katru nakti postīja auzas un Muļķa Ješka , kuram nebija ne tēva, ne mātes, nekāds krietnais strādnieks nebija, tad lielkungs beidzot atļāvis, lai Ješka iet ar lāci maitāt. Jāsaka, ka muļķa Ješka nebija dzērbenietis, bet gan atklīdis no Krievijas pierobežas.

Kā jau dieva dots cilvēciņš, kam gluži viss nav  mājās, muļķa Ješka nekāds slavējamais strādnieks nebija. Tamdēļ, kad viņš parādījās dzērbeniešos, neviens lāgā negribēja pieņemt un sākumā viņš klaiņoja no mājas uz māju. Arī mūsmājā viņš bija kādu laiciņu. Manam tēvam jau tā bija liela saime un tad Ješku pie sevis paņēma Skraustu saimnieks Riekstiņš.

Kad lielkungs atļāva Muļķa Ješkam iet ar lāci karot, viņš lielkungam lūdzis, lai atbrīvojot todien no darba un lai vagars dodot visu, kas viņam būšot vajadzīgs. Lielskungs bijis ar mieru. Un tad Ješka pieprasījis vagaram cirvi, stipru virvi un izkapti.

Dabūjis vajadzīgos kara rīkus, Muļķa Ješka aizgāja uz auzu tīrumu pie Lielā sila, kurā lācis  ik nakti barojies , braucīdams auzas ar savām ķepām.

Vakarā pārnākuši, klaušinieki to visu stāstīja mājiniekiem un teica, ka visi muižas darbinieki esot pārliecināti, ka lācis Ješku saplosīšot, jo Ješka neesot nekāds stiprais un pie tam vēl muļķis.

Tikai mans tēvs tam nepiekrita. Viņš teica: „Vai Jūs visi esat aizmirsuši sakāmvārdu – Mazs cinītis  lielu vezumu apgāž. Man liekas, ka Ješka lāci nomaitās, jo arī muļķim ir sava gudrība un bieži vien tāda, ka gudrie var pamācīties. Es to esmu pieredzējis un nekad nevienu neturu par tik muļķu, ka viņš nekā nezina un neprot.Vai tad aizmirsuši esat muļķa Grietu? Vērpt un adīt viņa gan nemācēja, bet kurš mācēja tādas vīzes nopīt kā Grieta?”

„Jā, jā- tā esot gan, varot iznākt, ka Ješka zinot, kā ar lāci jācīnās, jo viņš esot no Krievzemes puses un tur, kā dzirdot, lāču esot kā suņu,” tā sprieda mājinieki vakariņas ēdot.

No rīta klaušinieki atkal aizgāja uz muižu, bet mēs mājinieki nevarējām vien vakara sagaidīt, lai dzirdētu, kas ar Muļķa Ješku noticis.

Kad ieraudzīju klaušiniekus no sila iznākam, laidos skriešus viņiem pretī un, degdams ziņkārībā, jautāju : „Nu, kas tad ir ar Ješku un lāci?”

„Ješka dzīvs, bet lācis beigts!” Mārtiņš teica.

Manam tēvam bija taisnība. Muļķa Ješka savā dzimtajā pusē bija redzējis, kā lāčus maitā. Viņš pie auzu tīruma noskatījis lielu kārklu krūmu. Šo kārklu krūmu Ješka ar virvi savilcis kopā un satinis tam virvi apkārt, atstājot caurumu, lai pats var ielīst vidū. Izkaptis toreiz bija šejienes kalēju kaltas, vēlāk, kad sāka lietot pirktās, tās tā arī sauca – par še kaltām. Šādai še kaltai izkaptij Ješka tad notecinājis asu galu kā cūku kaujamam dūcim un tad iesējis taisnā stiprā kārtī.

Tā Ješka iztaisījis duramo šķēpu un vakarā, bruņojies ar šo šķēpu, ielīdis ar virvi notītajā kārklu krūmā. Neilgi pēc saules rieta lācis iznācis no sila un sācis auzas braucīt un ēst čāpstinādams.

Ješka ierūcies pa lācu modei. Lācis pārstājis ēst un klausījies. Ješka ierūcies otrreiz. Nu lācis arī atrūcis dusmīgi pretī.

Ješka atkal ierūcies, arī dusmīgi. Tad lācis nācis uz krūmu. Ješka , viņu kaitinādams, rūcis vēl.

Lācis pienācis pie krūma, pacēlies divkājās un apkampis satīto krūmu ar ķepām, lai saspiestu. Ješka to tikai gaidījis un savu paštaisīto šķēpu iegrūdis lācim krūtīs. Atskanējis briesmīgs lāča rēciens , aiz lielām sāpēm lācis nogāzies zemē  , nospārdījies un beigts bijis. Esot gan milzu tēviņš, laikam ļoti vecs.

Lielkungs Muļķa Ješkam iedevis apsolītos 10 sudraba rubļus un atļāvis trīs dienas nenākt darbā, bet krietni atpūsties pēc tāda varoņdarba.

Tā manam tēvam bija taisnība, un Ješka, kurš citādi bija muļķis, lāča maitāšanā izrādījies gudrāks par gudrajiem.

17.03.1964.

18. Medības

Manā mūžā Dzērbenes mežos ir nomedīti divi lāči. Vienu manos puikas gados ar izkapti nodūra Muļķa Ješka, bet otru nošāva vecais Prūsis ar savu vienstobreni.

Es jau biju pieaudzis un dzīvoju Miezīšos, kad vienu rudeni sēņotāji pie Riesteņa ezeriņa bija ieraudzījuši lielu lāci, kurš mierīgi ēdis brūklenes. Par redzēto tūliņ ziņojuši Ķetu mežsargam Ozolam. Viņš steidzies uz muižu un izstāstījis lielkungam.

Muižā tai laikā bija klaušinieki no visām mājām. Pēc darba vagars sapulcinājis visus klaušiniekus un pats lielkungs pavēlējis, lai pasakot saimniekiem, ka rītā ar gaismiņu jāierodas Ķetās no katras mājas trim cilvēkiem. Saimniekiem kā medniekiem un diviem kalpiem kā dzinējiem.Kam ir pašiem bises, lai pielādē ar lodi un ņem līdz, bet, kam nav, tam izdos pielādētas muižas bises.

Man vēl toreiz bija lielkunga dāvinātā smukā bise. Pielādēju abus stobrus ar lodi un , paņēmis līdz divus puišus kā dzinējus, ierados vajadzīgajā laikā Ķetās.

Salasījušies kādi piesdesmit ar bisēm un kāds simts dzinēju.Daži dzinēji bija no izkaptīm iztaisījuši tādus pat šķēpus kā toreiz Muļķa Ješka.

Starp dzinējiem bija arī daži meitieši no tādām mājām, kur nav bijis divu puišu priekš dzinējiem. Pats lielkungs izrīkoja mežsargus, daļu pie dzinējiem un daļu pie medniekiem.

Uz desmit dzinējiem bija viens ar bisi un viens vai vairāki ar no izkapts taisītiem šķēpiem. Mežsargam Ozolam bija jāvada mednieki, bet Runcim -dzinēji.

Iepreikšējā apspriedē vienojāmies, ka lācim no Riesteņa ezera jāiet uz Gaviltu kalnu, tas ir – uz meža centru, tamdēļ medniekiem jānostājas gar Zaļupi, bet dzinējiem jāsāk no Āžu mugurām. Dzinējiem līdz aizgāja arī piķieris ar 10 muižas dzinējsuņiem.

Saprotams, es biju pie medniekiem, jo lielskungs pie dzinējiem ar bisēm iedalīja tādus, kas nebija ieguvuši izveicīga šāvēja slavu. Labākiem šāvējiem bija jāiet pie medniekiem.

Par dzīšanas uzsākšanas signālu bija sarunāts šāviens, kas bija jāizšauj dzinēju vadonim  mežsargam Runcim.

Diena bija jauka  un saulaina, kādas mēdz būt labības pļaušanas laikā septembra mēnesī. Mežā jau valdīja parastais rudens klusums, tikai retumis to pārtrauca irbju vai zīlīšu svilpītes.

Mežsargs Ozols izstādīja medniekus un mēs sākām gaidīt ar uzvilktiem gaiļiem. Drīz atskanēja norunātais Runča šāviens – signāls, ka dzinēju līnija iesākusi virzīties uz priekšu.

Nezinu, kā bija ap dūšu citiem medniekiem, bet man gan bailes nebija, jo mana bise ar lodi šāva apbrīnojami labi. Es to biju izmēģinājis. Uz simts soļiem  reiz noliku vecu mucu uz pļavas un šāvu ar labo stobru. Iešāvu mucai tieši spundes caurumā, kur tiku mērķējis.

Nodomāju , sak, ja lācis nāks man virsū, šaušu viņam tieši pieres vidū , bet , ja ies sāniski garām, tad krūtīs aiz priekšpleciem, lai trāpa sirdī. Tā domājot, klausos, suņi sāk dzīt. Vēl gan nevar zināt, vai dzen lāci, jo toreiz ap Riesteņa ezeru dzīvoja daudz stirnu, briežu , zaķu, lapsu un vilku. Lielie dzinējsuņi tādā barā dzina visus uzskaitītos radījumus, arī vilki negrieza ceļu, ja tikai gadījās ceļā.

Drīz atskanēja šāviens dzinēju virzienā, domāju, laikam lācis sities atpakaļ  un kāds pie dzinējiem esošais mednieks to nošāvis. Bet nekā. Suņu dzīšana pārgāja cīņas riešanā, kas raksturīga, kad pretinieks uzsāk ar suņiem cīņu. Tad uzreiz atskanēja meitiešu baiļu kliedzieni un vaimanas, kurām drīz pārskanēja šāviens un tad palika viss klusu.

Taures skaņas vēstīja medību beigas un pulcēšanos. Mēs, mednieki, devāmis turp, kur taurēja pulcēšanos. Kad piegājām notikumu vietai, dzinēju ielenkts gulēja nošauts lācis un netālu no viņa Ķirkumu Mīle, kas bija dzinējos. Izrādījās, ka Mīle nav beigta, bet noģībusi no bailēm.

Runcis stāstīja lielkungam, kā viss noticis. Netālu no tās vietas, kur vakar sēņotāji bija lāci redzējuši brūklenes ēdot, viņš novietojies uz guļu pie nolauztas priedes galotnes eglīšu biezoknī, kur suņi viņu uzcēluši.

Sākumā lācis tiešām bēdzis mednieku virzienā līdz jaunizraktajam grāvim, bet tad sities atpakaļ , dzinējs Pārums izšāvis, bet netrāpījis. Suņi brukuši virsū. Divus drošākos suņus, kuri pieskrējuši viņam klāt, lācis nositis. Tad skrējis pie Ķirkumu Mīles. Piecēlies divkājās, saķēris Mīli ķepās un griezis pret suņiem. Mīle kliegusi. Suņi apmulsuši, redzēdami lāča ķepās cilvēku. Tuvumā esošais Ābele baidījies šaut, ka netrāpa Mīlei. Par laimi pieskrējis no sāniem vecais Prūsis un iešāvis lācim krūtīs.

Lācis izsviedis Mīli no ķepām un tūliņ arī pats kritis.

Meitieši noņēmās ar Mīli. Lēja viņai šņabi mutē un ar spirtu rīvēja pieri. Par laimi Kalniņam bija līdz pudelīte ar ožamo spirtu. Pielika to Mīlei pie deguna un drīz viņa sāka atmosties. Ievainota Mīle nebija, tikai ļoti pārbijusies.

Galu galā viss bija beidzies laimīgi. Kad lāci uzšķērda, tad redzēja, ka lode bija caur ribu starpu iegājusi krūtīs un izgājusi caur sirdi, otrā pusē pārsitusi ribu, tomēr palikusi zem ādas.

Tā vecais Prūsis dabūja piemiņai laimīgo lodi. Izšāvis viņš bija no 10 soļu attāluma.

Lāci aizveda uz muižu, bet medniekiem un dzinējiem lielkungs krogā deva lāča bēres. Divas alus mucas un šānbja enkuru lika uz steķiem un lustējās no pusdienām cauru nakti līdz rītam. Tai dienā muižas darbos nebija jāiet.

Lielkungam sabrauca apkārtējie kungi lāci skatīties un viņi savukārt ballēja pa pili.Arī Ķirkumu Mīlei nekas ļauns nebija lēcies. Visas bailes bija izsaukušas tikai ģīboni, bet prātu nebija aptumšojušas un arī citas vainas nekādas nebija.

Vecais Prūsis par lāča nošaušanu no lielkunga dabūja 10 rubļus naudas, mārciņu pulvera un 5 mārciņas skrošu.

Tādas bija medības, kad nošāva pēdējo lāci Dzērbenes mežos. Pēc tam lāči nav vairs medīti, bet vilki gan pēc pēdējā nošaušanas vēl šad un tad parādījās caurejot, bet uz dzīvi vairs nenometās, lai gan manos puikas gados to bija daudz. Pa vakariem, īpaši mēneša naktīs rudeņos un ziemās gaudoja tā, ka baigi kļuva klausoties.

17.03.1964.

19. Vecais Prūsis

Par veco viņu sauca tamdēļ, ka dēls bija jau pieaudzis un to tad savukārt sauca par jauno Prūsi, jo vārdi abiem bija vienādi. Abiem bija Pēteris vārdā.

Vecais Prūsis iznāca man tuva rada, jo ar manu sievu bija brāļu bērni.

Dzīvoja viņš par saimnieku netālu no Miezīšiem, tādās pat muižas rentes mājās Jānīšos, blakus Jānīškrogam, kur krogoja un bodē toreiz tirgojās Arnolda Virša tēvs.

Jaunam Prūsim zemes darbi nepatika un vēlāk, kad vecais Prūsis izputēja no Jānīšiem, jaunais sāka grāvrača gaitas un par grāvraci nostrādāja visu mūžu.

Vecais Prūsis no Jānīšiem izputēja dēla dēļ. Jaunajam Pēterim lauku darbi nepatika un viņš tos strādāja pavirši. Reiz gadījās noskatīties, kā jaunais Prūsis ara. Te nu bija , kā saka, godīgam sunim jāsmejas. Ara viņš toreiz Ozolkalnā pie Jānīšu mājas. Par Ozolkalnu šo tīrumu sauca tādēļ, ka pašā kalnā ir liels ozols, kas stāv vēl šodien. Kalns ir liels un stāvs, nogāzes tik stāvas kā ēku jumti. Jaunais Prūsis ara kalnam apkārt, velēnu metot uz leju. Uz leju no tāda stāvuma velēna labi veļas un apklāj ar svaigi uzarto zemi divu vagu platumu. Tomēr kārtīgs arājs to neņem vērā , bet ar kā pienākas- vagu vagā.

Jaunais Prūsis izmantoja šo labo velēnas apvēršanos un ara pārvagām, tas ir, ar apvērstu zemi apklājot kā arto, tā nearto vagu. Zināms, tā aršana veicās divreiz ātrāk, bet neartā vagā paliek nenogrieztas nezāļu saknītes un pati zeme neuzirdināta.

Šādi uzartā laukā labība izaug nevienāda- strīpaina. Uzartā vagā aug liela un tīra, bet neartā – maza un nezāļaina.

Kad es sievas rada dēlam  aizrādīju, ka viņš ar nepareizi, jaunais Prūsis tikai atmeta ar roku.Saprotams, tā saimniekojot agri vai vēlu vecam Prūsim no mājas bija jāizput un izputēja ar!

Es vēl aukcionā nopirku dažas lietas un labāko zirgu.

Pēc izputēšanas no Jānīšiem vecais Prūsis kādu laiku, kamēr bija aukcionā ieņemtās naudas pārpalikums pēc parādu samaksas , dzīvoja turpat pie jaunā saimnieka kā īrnieks, jo sieva viņam bija mirusi, bet jaunais Prūsis sāka iet par grāvraci.

Drīz arī vecais Prūsis lieko naudas kapeiku nodzīvoja, jo mīlēja šad un tad drusku iedzert, tā kā bija jāiet pie saimniekiem par kalpu.

Pieradis kā saimnieks brīvāki padzīvot, vecais Prūsis kalpa dzīvi sāka izjust kā smagu slogu un visu vainu uzvēla saimniekam pie kura dzīvoja. Tā maz pamazām bijušais saimnieks, nonācis kalpa kārtā, palika par saimnieku nīdēju un sarunā kā esošo, tā bijušos saimniekus lamāja par utu izēdām un utubungām.

Vajadzēja tik ieprasīties: „Kāds nu, Prūšu tēv, Tev ir  jaunais saimnieks?”, kad tūdaļ sākās parastais vārdu birums: „Kāds ir?  Gnīda viņš ir, utubunga un utu izēda! Tas viņš ir, nevis saimnieks Kalpus viņš dzen kā vadžus sienā , bet pats tik noslaistās gan pa krogu, gan pa muižu. Un tad gaisā vien skatās, gaisā vien lūr. Laiks viņam vienmēr uz lietu taisās. Vienmēr kalpiem jāierauj, lai nesalīst siens, lai nesalīst labība. Līst jau ar viņam bieži, īpaši , kad atnāk no kroga alu pietempies, bet gan tikai tur, kur pats stāv. Kalpu nopelnītasi alus tad līst no resnā vēdera ārā!”

Tā vecais Prūsis mēdza godāt savus saimniekus, bieži nevainīgus, godīgus cilvēkus. Ka nepelnīti lāsti skar pašu lādētāju, to es pieredzēju pie sava rada gabala vecā Prūša, kad viņš Ķirkumos nomira.

Man kā radiniekam palaida ziņu, lai ejot palīgā iezārkot. „Nākat, Miezīšu saimniek, es jums parādīšu neticamas lietas,” teica Ķirkumu saimniece , pievedusi mani pie nomirēja gultas, pacēla segu, kas bija pārklāta pāri mirušajam.

Tad es redzēju briesmas, kādas ne iedomāties nevarēju. Vecais Prūsis bija viss aplipis ar utīm, pat viss ģīmis bija kā ar bruņām. Saimniece stāstīja, ka vēl dzīvam esot, visādi izmocījusies, jo žēl bijis noskatīties, kā  dzīvu cilvēku utis stāvu ēdušas nost. Gan mazgājuši ar stipru sārmu, gan tabakas smalkumus purinājuši kreklā un uz palaga, bet viss bijis velti.  Otrā dienā atkal  viss bijis aplipis ar utīm. Licies, ka utis viņam no ādas pa visām porām līdušas laukā.

Skats bija atbaidošs un riebīgs. Ne man, ne mājniekiem dūša neatļāva mironi no utīm atbrīvot un tad iezārkojām tāpat kā bija, ar visu nelaimi.

No tās reizes redzēju, ka nepelnīti lāsti debesīs nekāpj, bet lādot novēlētais piemeklē pašu netaisno lādētāju.

Ar to vēl nebija viss. Pirms bērēm tai naktī sāka trakot nepieredzēts sniegputenis. Uz ceļiem sadzina kupenas kā mājas. Arī visu bēru dienu trakoja.

Ko gan tad neizmocījāmies, kamēr dabūjām kapsētā. No Ķirkumiem gar Raunaisi ceļš gāja pa mežu, tur nekas. Bet līdz ko izbraucām uz lielceļa, tā vairs nekā tikt uz priekšu. Sniegs zirgiem līdz vēderam, kupenās vēl dziļāks. Vai desmit reizes gāzāmies ar visu zārku, kamēr tikām Dzērbenes silā, kur kupenu nebija.

Arī kapsētā bija jābrien līdz vēderam pa sniegu. Kaps bija pieputināts un to dabūjām tīrīt. Tikai, kad aprakām, laiks, kā ar roku apturēts, nostājās un palika mierīgs.

Mājās braucot visi runāja, ka vecais Prūsis tiešām ir bijis ļauns un netaisns cilvēks. Tik ļauns, ka ne tikai miršana, bet arī bēru diena viņam bijusi tāda, kā nevienam.

18.03.1964.

 20. Grāvracis Prūsis

            Kad tēvs izputēja no Jānīšiem, jaunais Prūsis sāka strādāt vasarās par grāvraci, bet ziemās ķēra seskus un kulstīja linus. Tā kā viņš pats bija cēlies no saimnieku kārtas, tad apprecēja Piparu saimnieka Dukāta meitu. Sievas māte gan no sākuma bija Prūsi brāķējusi, bet sievas tēvs savu otro pusi nomierinājis, teikdams: „Šodien nav, bet rīt var būt, jo saimnieku zortes ir un paliks.”

            Tad Piparu mamma ar vairs nepretojusies meitas laulībām ar grāvraci Prūsi. Piparu tēva vēlēšanās gan nekad nepiepildījās, jo Prūsis saimnieku godā nekad netika un nekāroja tikt. Bet Prūša sieva pie grāvrača redzēja daudz labākas dienas nekā tolaiku saimnieces. Grāvracis labi nopelnīja un sievu nekur darbā nelaida. Pat īres naudu samaksāja naudā un nelika vis sievai kalpot dienas, kā to citi amatnieki no savām sievām prasīja.

            Grāvrača Prūša sieva tikai baroja sivēnu  vasarās, apkopa savu dārziņu , izvārīja un aiznesa pašam ēst, ja viņam darbs iekrita tuvumā.

            Vasarā, kad kādreiz tuvumā pietrūka grāvju ko rakt, Prūsis, rokas pūtinādams, nodarbojās ar zveju Raunaisī, kura tuvumā mēdza dzīvot, gan Gavaros, gan Vāciešos, gan Stēbūkās.

            Raunaisī viņš lika murdus, bet līdakas ķēra ar uidām vai velci. Lai nodrošinātu sev un sievai vecuma dienas, Prūsis zivis pārdeva Raunā un iegūto naudu kopā ar nopelnīto par grāvju rakšanu, seskādām un linu kulstīšanu nolika bankā.

Pēc pasaules kara cara nauda kļuva bezvērtīga un tā Prūsim viss krājums, kas bija bankā, gāja pazušanā. Bet tā jau nebija Prūsim vien, tā izgāja visiem, kas kara laikā lika bankā, domādami pēc kara lielas lietas darīt.

Vēlāk Vinters nodibināja kara laikā cietušo partiju, izkaulēja no toreizējās valdības kaut cik naudas un izmaksāja rokpeļņiem un mazturīgiem dažus desmitus latu ,lai viņi balso par Vintera cietušo partiju. Arī Prūsis kaut cik saņēma.

Deputāts Vinters vēlētājiem apgalvoja, ka sakarā ar miera līgumu, Padomju Krievija Latvijas Republikai aprēķinātos kara postījumus samaksājusi zeltā.Valdība zeltu nolikusi valsts bankas pagrabos lata segumam, bet faktiskos cietējus aizmirsusi.  Jādomā. Ka Vinteram bija taisnība, jo kamdēļ tad valdība deva viņam naudu, lai drusku atlīdzinātu mazturīgiem.

Pēc kara grāvracim Prūsim darba bija vairāk nekā spēja veikt, jo sāka pļavas grāvot un drenēt gan vecie , gan jaunie saimnieki.

Dzīvodams Līdačos, grāvracis pie Grīnvalda bija iemācījies ermoņikas spēlēt  un Smiltenes meistaram Krēsliņam pasūtīja, lai uztaisa speciāli viņam lielākas un spēcīgākas kā parastās.

Māju ballītēs viņš tagad par samaksu gāja par muzikantu. Lai gan Prūsis mācēja tikai pāra polkas, vienu valsi , reinlenderi un gailīti, tomēr skaitījās par lielu muzikantu, jo ermoņikas skanēja stiprāk kā citiem.

Tik tālu par grāvraci Prūsi vectēva stāsts. Tālāko varu turpināt pats.

Kad mēs puikas bijām tik lieli, ka sākām apmeklēt māju ballītes kaimiņos, arī es iepazinos ar Prūsi, kurš spēlēja ermoņikas. Viņš jau tad bija krietni pāri pusmūžam, bet vēl žirgts un spēcīgs. Grāvracis patiešām spēlēja nedaudz vecās dejas, bet jaunas neprata un arī nekad neiemācījās.

Kad jaunieši viņam lūdz, lai uzspēlē šīberi, kas toreiz bija modē, tad Prūsis mēdza teikt:: „Es tādu draņķi nespēlēju. Tā nav nekāda dancošana, bet neglīta stumdīšanās. Ja gribat lēni un smuki dancot, tad es spēlēšu valceri, bet, ja ātrāki un lustīgāki, tad polku.”

Tāda parasti bija grāvrača atbilde jauno deju tīkotājiem. Bez svētku dienām mājas ballītes rīkoja vēl vārda dienās un iesaucamos izvadot, kā arī iesvētīšanas dienās. Šādās ballītēs tad apmierinājās ar Prūsi kā muzikantu. Kāzās grāvraci Prūsi vairs kā muzikantu neņēma jauno deju neprašanas dēļ.

Tā kā šādās ballītēs neiztrūkstoši bija pašdarītais alus, arī vīns un pat pirktais degvīns, tad muzikants netika aizmirsts.

Prūsis iedzēra labprāt, lai gan krogā nekad negāja un par naudu dzeramo nepirka, izņemot degvīnu, kuru tad uzlēja vai nu deviņvīru spēkam vai baldriānu saknēm un tad pa glāzītei lietoja zāļu vietā.

To un vēl daudz citu grāvrača Prūša īpatnību iepazinu, kad viņš pārnāca uz dzīvi Jaunciemā, kur tad nodzīvoja sešus gadus, jo darbs bija uz vietas, grāvojot un drenējot Jaunciema purva pļavas.

Lai gan par naudas krāšanu un glabāšanu bankā grāvracis Prūsis bija pēc pasaules kara dabūjis smagu mācību, cara naudai kļūstot nederīgai, tomēr krāšana un glabāšana bankā turpinājās.

Vaļas laikos vasarā un ziemās vēl nodarbojās ar zveju un zivis tāpat kā agrāk pārdeva . Ziemās linus vairs netīrija un nebija ar vairs ko kulstīt, jo linus nesēja. Dzīvodams Jaunciemā, Prūsis ziemās ķera seskus, izlikdams lamatas pie siena šķūņiem, un gāja uz apkārtnes ezeriem, kur ķēra līdakas ar uidām un bļitkoja asarus.

Uz māju ballītēm par muzikantu gāja labprāt, ja tikai aicināja. Īpaši mīlēja jaunkareivju izvadīšanas, jo tur bez norunātās samaksas iereibušie puiši maksājot paši par pasūtītām dejām vai dziesmām.

Atceros kādu jaunkareivju izvadīšanas balli kaimiņos, kurā Prūsis bija ļoti sajūsmināts par lielo peļņu, bet kura galu galā izrādījās „čiks”! Kara dienstā bija jāiet četriem apkārtnes jauniešiem un viņi rīkoja kopēju atvadīšanās balli. Iecienītais jauniešu muzikants Lācītis , kurš ar ermoņikām spēlēja arī visas jaunās dejas, bija saslimis, tamdēļ bija jāiztiek ar Prūsi, šai ballē bija arī pienotavas vadītāja palīgs Alfons, ļoti jautrs puisis, liels joku mīlētājs. Viņš nu uzmetās Prūsim par lielu draugu , cienāja ar dzeramiem, sēdās bieži blakus, skatījās un sauca par tēvu. Bet , pats galvenais, ļoti bieži pasūtīja dejas un, visiem redzot, par katru pasūtīto deju vai dziesmu maksāja vienu latu. Prūsis bija sajūsmā par lielo peļņu un spēlēja, pats līdzi dziedādams. Šāda veida spēlēšanu Prūsis atzina par augstāko muzikanta mākslu un vēlāk, atstāstot, mēdza teikt, : „Tur nu gan es spēlēju! Visus dančus un dziesmas, lukur, pats ar ģīmi līdz!”

Līdzdziedāšanu viņš pēc savas modes sauca par līdzspēlēšanu ar ģīmi, bet nevis ar muti, kas būtu saprotamāki.

Zināms, Alfons tad par latu arī vienmēr pasūtīja, lai ar ģīmi līdzi spēlē. Prūsis sajūsminājies par lielo peļņu un krietni iereibis no uzcienāšanas gan ar alu , gan šņabi, tad arī rāva ermoņikas no visa spēka polkas spēlejot un divdomīgus tekstus līdz dziedot, kas ieskurbušiem jauniešiem tad nu bijis īsti pa prātam, ko uzjautrināties izsmejoties.

Jautrība bija jo lielāka tāpēc, jo visiem klātesošajiem bija zināmas Alfona izdarības, izņemot pašu Prūsi. Alfons par pasūtītajām dejām un dziesmām visu vakaru maksāja ar vienu un to pašu latu. Notika tas tā. Alfons iedeva latu un pasūtīja deju vai dziesmu. Prūsis saņemto latu iebāza vestes kabatā  un sāka izpildīt pieprasīto.

Kad Prūsis beidza, Alfons, viņu cienādams, piesēdās blakus.   Sauca par tēvu un, glaudīdams viņu, nemanot iedoto latu no vestes kabatas izņēma, lai pēc brītiņa to pašu dotu atpakaļ.

Tikai otrā dienā, izgulējis paģiras, Prūsis, gribēdams saskaitīt lielo peļņu, atklāja, ka kabatā tikai viens lats, kur viņš bija domājis vismaz desmit. Tad nu gan Alfons, kuru balles vakarā aiz prieka par peļņu cēla vai debesīs, dabūja dzirdēt pretējo.

„Lukur, kaupīc (krupis), kas to būtu domājis, ka viņš tāds blēdis! Un es, lukur, visu vakaru ar ģīmi līdzi spēlēju! Un tas viss par vienu latu! Es viņu otrreiz , smurguli, izmācīšu! Tāpēc , lukur, man apkārt vien trinās kā utains sivēns! Prūša tēv, Prūša tēv! Redzi nu, saimniek, kādi tagadējie jaunie ir! Blēži un žuliki viņi ir! Un es spēles un ģīmi tā deldēju!”

Tā vēl ilgi Prūsis errojās, ka Alfons viņu apmānījis, lai gan patiesībā aizgājēji, kuri bija četri, katrs bija viņam samaksājis par spēlēšanu divi lati  un kopā ar Alfona iedoto iznāca deviņi, ieskaitot ēšanu un dzeršanu, kas nāca pa virsu.

Pēc šī joka , spēlēdams māju ballītēs, Prūsis vairs neviena sev klāt nelaida skaustīties, arī izvairījās stingrāk iedzert, bet, ja kāds par pasūtīto deju vai dziesmu maksāja, tad naudu nolika rūpīgi makā un tad tikai izpildīja pasūtīto.

Lai gan Prūsis visu mūžu bija strādājis kā grāvracis un nopelnījis grāvrača Prūša vai vienkārši grāvu Prūša nosaukumu, kuru lika iekalt savā piemineklī, kas vēl tagad redzams Dzērbenes kapsētā ar uzrakstu „Grāvrača Prūša ģimenes kapi” un kur viņi atdusas abi ar sievu, tomēr taisnības labad jāpastāsta, ka pareizi pēc kultūrtehniķa nospraustu grāvi un drenu izrakt neprata, kamēr to neiemācīja rīkoties ar krustiņiem un līmeņrādi.

Nomira gan viņš kā īsts grāvracis un drenu licējs ar pilnīgām zināšanām šai darbā. Bet tas man kā agronomam bija viņam jāiemāca, lai viņa darbs tiešām būtu labs un atbilstu modernās meliorācijas prasībām.

Te nu jāsaka, ka Prūsis sākumā nebija pateicīgs skolnieks, ilgus gadus strādādams par grāvraci, viņš sevi iedomājās visu zinot  un savu darbu atzina par nevainojamu.

Tādēļ jārīkojas bija diplomātiski un ar lielu taktu, lai veco vīru neapvainotu, bet paŗliecinātu, cik liela un svarīga nozīme ir vaļējo grāvju sienu slīpumam attiecībā pret dziļumu , lai šie sāni neiebruktu. Kāpēc minerālaugsnēs sāniem jābūt slīpākiem kā kūdrā un tā tālāk.

Īpaši grūti bija pārliecināt, ka jālieto krustiņi un aukla, kā arī īpašs dziļuma mērītājs kā vaļējiem grāvjiem, tā drenām un it sevišķi māla cauruļu drenām. No sākuma Prūsis vienkārši pastāvēja uz to, ka ūdens pats parādot, vai grāvis izrakts pareizi vai nepareizi. Viņš mēdza teikt::  „Lukur, ūdens jau pats rāda, vai ir pareizi. Ja viņš tek, tad ir pareizi, ja kur aizķeras, tad tur jārok dziļāki.”

Daļēji tas ir pareizi pie vaļējiem grāvjiem, kurus rokot ūdens tek rakšanas laikā, kas ne vienmēr notiek. Bieži, rokot sausā laikā, ūdens grāvī nav. Es viņam teicu, ka rokot, kur ūdens netek, būtu jānes grāvī ūdens ar nēšiem, jālej iekšā un jāskatās, kā tek. Tas būtu smags darbs, bet līmeņojot ar līmeņrādi un krustiņu, šis darbs atkrīt.

Vaļējo grāvi var izlabot, ja būtu kur nepareizi, īpaši pārrakumos, kur jārokas cauri paaugstinājumam, bet drenām pielaistās kļūdas nevar izlabot, jo tās pēc kastiņu vai cauruļu ielikšanas jāaizber cieti. Te kļuda redzama tikai  slapjā laikā, kad vai nu ūdens netek, vai tek maz un drenas apkārtne slapja.

Beidzot Prūsis man piekrita un es viņu iemācīju pareizi noteikt  un izrakt grāvju un drenu dziļumu. Pēc tam viņš bija izcilus labs sava darba pratējs un darītājs, jo bija ļoti akurāts.

Tagad viņu pelnīti slavēja visi darba devēji un pats darbs vēl slavē šodien, jo pirms 30 un vairāk gadiem Prūša liktās drenas darbojas. Redzēdams nodrenēto un pārarto purva pļavu lieliskās ražas, Prūsis palika par jaunās zinātnes piekritēju , dedzīgu aizstāvi  un propagandētāju.

Tā viņš no Slušu Vadža nolīga uz 6 gadiem apmēram 0.5 ha lielu pļavas gabalu lielceļa malā, kuru izdrenēja un mēsloja pēc maniem norādījumiem un ieguva daudz laba siena savai kazai.

Ceļa braucēji un gājēji , kas redzēja iepriekš nedrenēto pļaviņu un tagadējo kultivēto, kur auga timotiņš, auzenes, ziedēja bastarda un baltais āboliņš kopā ar vanagzirnīšiem un dedestiņām, varēja uzskatāmi pārliecināties par pļavu kultivēšanas milzīgo nozīmi un vērtību.

Tagad grāvracis Prūsis slavēja saimniekus pļavu drenētājus, bet pēla tos, kas to nedarīja, bet saimniekoja pa vecam un grīšļu pļavās  mocījās pļaujot un grābjot ar rokām. Par tādiem Prūsis mēdza teikt : „Viņš, lukur,  ir par vecu, par nolaidīgu un par dumu. Ilgi viņš tā neklunkurēs, bet izputēs no mājas kā rīta migla.”

Tā strādājot, taupīgi dzīvojot un krājot, Prūsim atkal bankā bija iekrājušies daži tūkstoši latu. Tad 1940.gadā ienāca Padomju vara. Sakarā ar rūpnīcu, namu, zemes un tirdzniecības uzņēmumu nacionalizāciju, nacionalizēja arī ieguldījumus bankā, kas pārsniedz 1000 latus.

Tā kā Prūsim bija vairāk, tad šo vairāk par atļauto viņš pazaudēja. Tā pārmaiņas viņam otrreiz atnesa zaudējumus sakarā ar bankā noguldīto naudu. Saprotams, ka iedomātie vainīgie no sarūgtinātā grāvrača dabūja līdzīgu svētību, kā toreiz Alfons.

Palikušo tūkstoti Prūsis uz pēdām izņēma no bankas un glabāja mājās pie sevis. Tā kā šis tūkstotis bija iemainīts rubļos, tad, vāciešiem iebrūkot, kad 10 rubļiem noteica 1 markas vērtību, viņš pazaudēja trešo reizi.

Okupācijas laikā strādādams, viņš krāja markas un 1944.gada rudenī, kad padomju vara atgriezās un vācu markas kļuva nevērtīgas, Prūsis pazaudēja ceturto reizi, un nu visu, jo visa viņa nauda bija vācu markās.

Tad Prūsis galīgi zaudēja uzticību naudai, bet, ja vēl ko darīja, maz jau vairs ko varēja, tad tikai par samaksu produktos.

Pēc šīm pēdējām nelaimēm man ar Prūsi vairs neiznāca satikties un runāties , es nezinu, kādi bija viņa pēdējie uzskati par naudas krāšanu, jo viņš drīz nomira. Apglabāja viņu Dzērbenes kapos, kur jau gaidīja kapa vieta ar uzcelto pieminekli.

Sieva pec bērēm aizgāja pie krustmeitas uz Dzērbeni, kur pēc dažiem gadiem sekoja savam dzīves draugam , un tagad viņi abi atdusas Dzērbenes kapos, zem dzīviem esot uzceltā pieminekļa, uz kura lasāms ”Grāvrača Prūša ģimenes kapi”.

Nobeidzot stāstu par grāvraci Prūsi, atcerējos, ka zvejā un sesku ķeršanā viņš nerīkojās pēc mana vectēva prāta, jo bija skaudīgs un savus piedzīvojumus un dzīvē iegūto māku slēpa no citiem, arī no manis, lai gan satikām ļoti labi.

Viņam bija pēdējā laikā arī dubultacu tina, kuru lika gan Raunaisī, gan Auļukalna ezerā un citur. Arī naktīs viņš dzina šinī tinā zivis. Kā venādi, tā otrādi, ar tinu Prūsis prata rīkoties un dabūja labus lomus, bet kā viņš rīkojās, to nerādīja, jo mani nekad līdzi neaicināja un nestāstīja.

Uz jautājumu, vai tinu vienmēr liek ezerā vienādi, kā pavasaros, tā vasarās un rudeņos, viņš gudri atbildēja : „Nē, lukur, pavasarī jāliek citādi un vasarā un rudenī citādi.” Bet , kā īsti, to nestāstīja. Tikai vēlāk es pats atradu, ka pavasaros tina jāliek paralēli krastam, jo tad zivis nāk uz malu nārstot un baroties. Vasarā jāliek no malas ezerā, bet rudeņos atkal paralēli malai, jo tad nāk no zālēm ārā un pulcējas dziļumos ziemošanai. To Prūsis zināja , jo teica, ka katrreiz jārīkojas citādi, bet nestāstīja.

21.Zaķu vaktēšana (Zaķu medības uz gaidi)

Manā laikā ziemās galvenais zaķu medīšanas veids bija vaktēšana naktīs pie izliktas barības. Kā barību lietoja kāpostu galviņas vai  galvainu, lapotu āboliņa sienu.

Visvairāk zaķus vaktēja pirtīs, jo tās parasti atradās vistālāk no mājas. Sestdienās gāja pērties un tad pirtis bija siltas, ko arī izmantoja un pēc nopēršanās, ko tādās reizēs darīja ātrāki, gāja vaktēt zaķus uz siltu pirti. Pirts lodziņu aizbāza ar lupatām. Tad varēja dedzināt uguni un zaķi gaidot lasīt grāmatu vai vīt striķus.

Bez pirtīm zaķus vaktēja arī citās ēkās, kā rijās, piedarbos, kūtīs un siena šķūnīšos, kuri atradās katrā pļavā. Skaidrs, ka vislabāki pie barības zaķi nāca pie siena šķūņiem, jo tie bija vistālāk no mājas, bieži mežmalās.

Tomēr siena šķūņi bija vissliktākās vaktēšanas vietas. Tā kā siena šķūņos nekad  nekāds darba troksnis nebija, bet valdīja kapa klusums, tad zaķi pie siena šķūņiem bija ļoti tramīgi un pie niecīgākā troksnīša muka no barības prom. Pietika nomest neuzmanīgi cimdu, lai varētu uzvilkt plintes gaili, kad  i to zaķis dzirdēja. Tāpat, ja gaili uzvilka, mēlīti neapspiežot, ar klikšķi, zaķis arī to dzirdēja un aizmuka no barības un vai nu atgriezās pēc ilgāka laika, vai tai naktī nenāca vairs un par velti bija jāsaldējas aukstā laikā.

Visdrošāk zaķi jutās pie kūtīm un rijas, kurās kulstīja linus. Pie šīm ēkām viņi pierada pie trokšņa. Kūtīs jau nav klusuma, jo govis gan grūsta kārkles, gan šņāc gremodamas.

Lai gan skaitījos labs šāvējs dienā, naktī tomēr nemācēju labi tēmēt un daudz pūdelēju. Pareizi šaut naktīs mani iemācīja Teteru Mikus Jānīškrogā par pudeli šņabja, neko darīt, skola vienmēr maksā naudu...

Par pudeli šņabja, to abiem dzerot, Mikus mani izmācīja mērķēt naktī. Mēŗkis, jeb zaķis bija šņabja pudele uz kroga galda, bet plinte- Mikus garās pīpes kāts. Lūk, kā Mikus mani mācīja: „Naktī pūdelē tamdēļ, ka mērķējot kā dienā, šauj pāri. Naktī, vai nu mēnesnīca ir vai nav, jāmērķē citādi. Pieņemsim, ka šņabja pudele ir zaķis un galda virsa- sniegs. Vispirms noņem taisnu virzienu, to tāpat kā dienā, te nav naktī citādi, bet citādi ir ar augstumu. Bezmēneša naktīs zaķis izskatās melns. Mēneša gaismā tālumā melns, bet tuvumā palss. Kad taisnums uzņemts un zikts ir pret tumšuma vidu, tad laiž stobru uz zemi, līdz tumšums zūd un redzams sniegs. Tad lēni ceļ uz augšu un, līzko sniegs zūd, jānospiež mēlīte. Tad būs pareizi, lai gan pašam tāda sajūta, ka būs par zemu. Ja tā šausi, pūdeļa nebūs un skrotis ap 2 pēdas skārs sniegu šai pusē zaķim un tikpat otrā pusē. Tā tad zaķis būs šāviena centrā un būs gar zemi. Bet, ja Tu , kad sniegs zudīs, vēl celsi stobrus uz augšu, lai zikts būtu pret tumšuma vidu, kā mērķē dienā, tad būs pāri un zaķis aizskries , parādīdams Tev balto pakaļu.”

Tā stāstīdams , Mikus uz galda pret šņabja pudeli ar pīpes spici rādīja, kā jāmerķē un kad jānospiež mēlīte.

Zaķi man bija iebaroti trijās vietās un otrā vakarā , lai gan bija patumšs, jo mēneša nebija, nenocietos un gāju izmēģināt Mikus gudrību. Nebija nemaz ilgi jāgaida, kā zaķis bija klāt. Noņēmu taisnumu un tad, pēc Mikus mācības laidu stobrus uz zemi, līdz tumšums pazuda un parādījās sniegs. Tad cēlu lēnām stobru uz augšu un, līdz ko sniegs zuda un sākās tumšums, nospiedu mēlīti.

Kad dūmi izklīda, skatos, tumšums kā bijis, tā ir pie barības. Eju lūkot, kā tad, zaķis guļ izstiepies turpat, kur bija ēdis.

No tā laika amats man bija rokā un nekad vairs nepūdelēju naktīs, vai ar mēnesi vai bez. Kā zaķi, tā lapsas pie barības pēc šāviena palika uz vietas.

Citi, kas nemācēja naktīs mērķēt un pūdelēja, rīkojās tā, ka bisi dienā nomērķēja uz barību un piesēja lodziņā. Naktī, kad zaķis pienāca pie barības, tad tikai klusām , mēlīti novelkot, uzvilka gaili un nospieda. Zināms, tad arī pūdelējumu nebija.

Es tādu šaušanu neatzinu, jo tās vairs nav medības , bet zvēru slepkavošana. Ne jau pati šaušana un nošaušana ir galvenais, bet gaidīšana un zaķu cilpošana, pie barības nākot, un te nu gandrīz katrs rīkojas savādāk. Reizēm tā aizrāvos skatoties, kā viņi rīkojas nākot uz barību, ka aizmirsu pavisam par to, ka esmu nācis ar nolūku nošaut. Bieži tad arī aizgāju bez ieguvuma, bet biju ļoti apmierināts, jo redzēju daudz zaķu gudrību.

Sevišķi patīkami zaķu nākšanu un barību vērot no siltas pirts vai kūts , kad nav jādrebinās aukstumā. Un ir ar reizēm ko paskatīties un pasmieties par viņu izdarībām. Tikai jaunie un galīgi izsalkušie zaķi ilgi neceremonējas , bet nāk tupuļodami un klausīdamies tieši uz barību  un, pienākuši sāk ēst.

Vecie zaķi ilgi skraida un cilpo, pakāpeniski tuvodamies un atkal pēkšņi skriedami projām. Īpaši viltīgi ir tādi, kas pie barības dabūjuši kādu skroti mīkstumā, reizēm veselu stundu noņemas, pētīdami, vai tik nedraud briesmas, un tika tad pienāk, un drusku ieēduši, atkal skrien projām un tuvojas par jaunu, tupuļodami un klausīdamies.

Sevišķi interesanti ir, kad uz barību nenāk viens, bet divi vai pat vairāki zaķi reizē. Tad var novērot, ka arī starp zaķiem ir patmīļi un skauģi kā starp cilvēkiem. Reti kad visi saticīgi sāk ēst pie barības. Visvairāk notiek, ka tas, kurš pirmais atradis barību un ilgāki pie tās mielojies, nelaiž citus zaķus klāt , bet sāk kauties. Tad tik ir ko izskatīties.

Ja šādi patmīļi gadījās, tad es viņus likvidēju nošaujot, lai pārējie var mierīgi pabaroties.

Lai gan agrāk zaķu bija daudz, tomēr tikai vienreiz nošāvu divus vienā naktī, jo abi izrādījās kaušļi un skauģi, kas nelaida citus pie barības. Pa ziemas atļauto šaušanas laiku es pie barības parasti nošāvu 10-12 zaķus. No rudens melnā pēdā un plānā sniegā medīju ar sunivai dzinēju, jo tā ir interesantāk – jāzina zaķu ceļi un jāprot nošaut skrējienā. Tikai dziļā ziemā, kad grūti izbrist pa sniegu, medīju naktīs pie barības.

Ar lieliem dzinēju suņiem arī biezās ziemās var viegli medīt zaķus, jo tad viņi mēdz skriet pa iebrauktiem ceļiem. Silti saģērbies stāvi tik uz ceļa un, ja ir labs dzinējsuns, kas nepamet, bet dzen ilgāk, bez zaķa palikt nemaz nevar. Zaķis vai nu agrāk vai vēlāk skries pa ceļu vai no vienas puses vai otras un virsū būs.

Kāds vecs mednieks stāstīja man, ka zaķi esot ļoti kāri uz saldumu. Viņš barību- āboliņa sienu salaistot ar karstā ūdenī izšķīdinātu sīrupu. Pirmie zaķi, kas nākot šo saldināto barību ēst, neesot jāšauj, lai piespirinājot apkārtni. Tad pa spiru smakai uz saldināto barību sākot nākt visi tuvumā dzīvojošie zaķi. Viņš stāstīja, ka reiz pie tādas barības saskaitījis 14 zaķus, kas nākuši ēst kā īsts aitu bars un pa nakti apēduši krietnu klēpi.

Tā kā nebiju gaļas mednieks, tad nekad tādu sasaldinātu  barību nelietoju, jo man pietika zaķu pie parastā aboliņa siena. Savā mūžā pie barības esmu nošāvis arī vienu balto zaķi, kuri dzīvo mežu un purvu masīvos un pie barības nenāk.

Arī vienu lapsu nošāvu, zaķus vaktējot. Bija tā. Pie barības nāca vairāki zaķi. Skaudīgo, kas uzmetās par kungu un dzina pārējos projām vēkšīdams un kozdams, es nošāvu un viņš krita gabaliņu no barības , kur bija aizskrējis citus dzenādams. Mani interesēja, vai viņi, kuri pēc šāviena aizskrēja, nāks atpakaļ  un pēc cik ilga laika, un vai nebaidīsies no nošautā, kuru atstāju uz vietas. Gaidu apmēram kādu stundu. Skatos, viens nāk. No otras puses nāk otrs. Bet tad abi aizskrien, it kā kas draudētu. Redzu, nāk lapsa, asti pa sniegu vilkdama. Sagatavoju bisi šaušanai. Pienāk  pie nošautā zaķa, paņem aiz vidus mutē un nesīs projām. Tad laidu virsū... Tā ir palika ar zaķi zobos.

Jā, kad gaišas acis un prot naktī mērķēt, tad zaķu vaktēšana ir interesantas medības un tukšā palikt nemaz nevar.

22. Lapsu vaktēšana (lapsu medības uz gaidi)

Lapsu vaktēšana ir daudz interesantāka par zaķu vaktēšanu un tās pat grūti salīdzināmas.  Lai arī zaķiem, īpaši veciem, ir sava gudrība un meža zvēra piesardzība un izmaņa, tomēr pret lapsu zaķis ir tīrais vientiesis un muļķis. Visgudrākais zaķis, salīdzinot ar vismuļķāko lapsu, kādas ir jaunās , iepriekšējās vasaras audze , ir un paliek ābečnieks pret studēto.

Lapsu vaktēšanai ar zaķu vaktēšanu ir tikai tā līdzība, ka abas notiek ziemā , naktīs un jāprot naktī’mērķēt un šaut. Ja zaķus vaktējot var būt drošs , ka agrāk vai vēlāk pie barības beidzot pienāks un dabūsi šaut, tad pie lapsu vaktēšanas to nevar iepriekš paredzēt.

Niecīgākās aizdomas no lapsas puses parasti beidzas ar to, ka viņa gan parādās krietnā attālumā un atkal aiziet, pie barības nenākusi. Ja tā noticis, tad var iet mierīgi mājās, jo atpakaļ viņa nenāks, iekams nebūsi aizgājis. Un bieži tai naktī nenāk arī pēc aiziešanas.

Lapsas var vaktēt no tām pašām ēkām kā zaķus, proti, no pirtīm, rijām, kūtīm un siena šķūņiem. Vaktējot no ēkām, labākās ir kūtis, rijas un pirtis. Šīm ēkām ir sava smaka, kura lapsas ožai noslāpē cilvēka smaku.

Rijās un pirtīs ir dūmu smaka, kuru var pastiprināt, viņas dienā iekurinot. Kūtīs ir vienmēr stipra lopu mēslu smaka.

Tomēr lapsu vaktēšanā vislabākos rezultātus dod šim nolūkam ierīkotas slēptuves. Tādas ir būdas kokos vai segtas bedres, ieraktas zemē. Kokos uzceltā būda vējā cilvēka smaku aiznes pa gaisu, zemē ieraktās slēptuvēs smakas dzēšanai kā ieejas caurumu, tā šaujamo lūku apliek ar svaigiem zirgu mēsliem. Zirgu mēsli jālieto, vaktējot pirtīs un rijās, bet siena šķūņos bez tiem nav ko gaidīt lapsu pie barības.

Kā barību lapsām var lietot visus sprāgoņus no mājlopiem, bet ideālākā ir suņa maita. Pie kritušiem mājlopiem iet mieloties arī suņi, bet pie suņa viņi neiet. Pie kritušiem mājdzīvniekiem bieži tumšās naktīs nošauj lapsas vietā suni.

Arī man reiz tā gadījās. Bija samērā tumšs. Sēdēju jau labu laiku, tuvojās pusnakts. Skatos, tumšums nāk uz barību, aste ar izskatās kupla, pieiet un sāk ēst, ka skrab vien. Ko gaidīsi, laidu virsū, nu tikai redzu, ka aplami, jo pēc šāviena mana lapsa iekaucas suņa balsī. Biju nošāvis kaimiņu Taksi. Man bija divi ganu suņi un vienu atdevu kaimiņam netīšām nošautā vietā.

Šis nošautais Taksis bija laimīgs kā lapsu barība, jo pie viņa nošāvu četras lapsas. Lapsu ādas toreiz maksāja ap 3 rubļi  gabalā. Tā Taksis man nopelnīja 10 rubļus.

Lapsu pie barības nošaut ir liela māksla, te jārīkojas ar prātu. Pat barības novietošanai ir liela nozīme. Nošauts suns lapsām jāliek ar galvu pret dienvidiem un slēptuvei valdošo vēju pusē, lai vējš nenes paša smaku uz barības pusi.

Suns jāpiesien ar drāti pie mietiņa, citādi lapsa viņu velk  projām uzreiz. Lai lapsa ātrāk atrastu izlikto barību, izdara slepēšanu. Ņem beigtu kaķi , apcepina uz uguns. Tad piesien kūjiņā un , ejot ar slēpēm vai braucot ragavās, velk pa sniegu. Velkot jākrusto parastie lapsu ceļi, bet slepēšana jāizbeidz pie izliktās barības. Lapsas uziet uz slepējamās sliedes un , ejot pa to, nonāk pie izliktās barības.

Savā laikā redzēju mednieku – latgalieti no krievu robežas, kurš zināja kādas lapsām patīkamas zāles. Viņš uz slepējamās sliedes izmētāja sazāļotas maizes garozas. Pēdējo nometa šāviena attālumā no vaktējamās vietas.

Vaktēt bija jāiet tūliņ naktī. Tā viņš man par pusstopu šņabja pieveda  pa šāvienam  trīs lapsas, kuras nošāvu, ēdot  pēdējo maizes garozu. Tās lapsām bija tik kārdinošas zāles, kā kaķiem baldrijāņi vai dzērājiem šņabis, jo lapsas, dzenoties pēc sazāļotām maizes garozām, aizmirsa visu piesardzību  un uzmanību. Kas tās bija par zālēm, to šis mednieks nestāstīja nevienam ne par kādu cenu un aizgāja ar savu noslēpumu.

Visvairāk lapsu es nošāvu upes krastā ierīkotajā slēptuvē, kurai barība bija upes otrā pusē. Mazākā salā upe neaizsala. Es pret barību tajā iesaistīju tecējumā šķēršļus, lai ūdens čalotu, kas traucēja lapsām trauslo dzirdi. Un tā kā barība bija vēja pusē un aiz tās mežs, no kura nāca lapsas baroties, tad manu smaku arī nesaoda, jo slēptuvi apkrāvu ar zirgu mēsliem.

Upei pāri lapsas nenāca, lai izpētītu apkārtni no vēja puses, ko viņas praktizē ar ēkām, sevišķi siena šķūnīšiem, kuriem pirms iešanas pie barības apiet apkārt. Lai gan zirgu mēslus noliek kā pie ieejas šķūnītī , tā pie šaujamās lūkas, tomēr bieži lapsa pa vējam  saož cilvēka smaku un tad velti gaidīt, jo pie barības tad nenāk.

Tādas gudrinieces man gadījās sastapt vairākas, kas bez manas klātbūtnes ēda katru nakti izlikto barību, bet, līdzko aizveda mani braukšus vakarā uz šķūnīti un es tajā iekāpu tieši no ragavām, atstājot grozu ar svaigiem zirgu mēsliem pie ieejas un otru noliku pie šaujamās lūkas, tā nekas neiznāca. Lapsa gan iznāca no meža, bet  netuvojās barībai, pirms neapgāja šķūnim apkārt. Apgājienā viņa, neskatoties uz mēsliem, tomēr mani saoda un aizgāja, pie barības nenākot. Pēc manas aiziešanas atkal bija nākusi un ēdusi. Tātad bija tuvumā gaidījusi manu aiziešanu.  Dažas tā ar palika dzīvas, kad man apnika veltīgi gaidīt. Citas gan nošāvu, tuvumā ierīkojot būdu kokos vai ierokoties zemē.

Tādēļ šis lapsu medīšanas veids ir ļoti interesants, jo te cilvēkam uzmanībā un viltībā jāpārspēj uzmanīgais un viltīgais zvērs, kas ne vienmēr izdodas.

Lapsu lielisko ožu pārbaudīju, kādreiz nodarbodamies ar viņu indēšanu. Indi – strihnīnu, ko dabūju pudelītēs, iebēru paša izgatavotās vaska kapsulās. Vienkāršākais paņēmiens bija šīs indes kapsulas ielikt mutē zivtiņai- asarim vai raudai. Saspiest muti ciet spīlēs un tā sasaldēt. Vēlāk dabūju indi jau ieliktu plāna stikla kapsulās.

Komplicētāks paņēmiens bija  indes kapsulas ievietošana sakaltēta kriņģeļa gabaliņā, kuru pēc tam iemērca medus un dažādu garšvielu maisījumā. Tādā pat maisījumā mērcēju arī  tukšos kumosus jeb brakkumosus. Izmētājot ar cimdiem, lai nav roku smakas, uz slepējamās sliedes, bieži gadījās tā, ka lapsas tukšos kriņģeļa gabaliņus , tā arī zivis saņēma un apēda, bet saindētos neaizskāra.

Reiz viena bija saindēto paņēmusi mutē, aiznesusi dažus soļus, iekasījusi sniegā un virsū uzmēslojusi. Domāju, sak, ko darīs tālāk. Atstāju, kā bija. Otrā naktī gan bija atnākusi un pārkodusi. Pati gulēja blakus pārkostam kumosam, ko bija izlaidusi no mutes , sastingusi beigta.

Daudz lapsu apšāvu medībās ar dzinējiem un suņiem, arī āpšu suņiem izņemot no alām. Daudz dabūju ar indēšanu, bet visvairāk  nošāvu ziemās pie barības.

Lai gan no piedzīvojumiem iemācījos atminēt lapsu gudrību, uzmanību un viltu un centos viņas pārspēt ar lielāku gudrību, tomēr jāatzīstas, ka ne vienmēr paliku uzvarētājs. Bija lapsas, kuras nevarēju pieveikt ar visu savu gudrību un māku.

Tāpēc ne par velti lapsas jau pasakās tēlo kā gudrāko un viltīgāko no mūsu zvēriem un tā ir taisnība.

Lapsu medīšana attīsta mednieka asprātību un apķērību, tamdēļ tā ir visvērtīgākais medījums un pēc ilgām pūlēm iegūta lapsa tiešām sagādā izcilu baudu, ko nespēj dot pārējie medījumi, nerunājot nemaz par zaķiem, kuri pret lapsām ir un paliks muļķīgi vientieši , lai gan arī viņem ir sava gudrība, niķi un viltīgums.

Katrs mednieks, kurš pievērsīsies lapsu medībām, noteikti iemīlēs šī īpatnējā zvēriņa gudrību un izmaņas un, cenšoties viņu pārspēt, attīstīs sevī asprātību, asu un ātru izdomu un mēŗktiecīgu rīcību, kura noderēs ne tikai lapsu medībās, bet visā dzīvē. 

23. Kā es nošāvu gulošu lapsu

Vienu reizi savā mūžā man izdevās nošaut gulošu lapsu. Bija jau marta mēneša pēdējās dienas. Uz laukiem sniegs jau bija nokusis, tikai ziemeļu nogāzēs un mežā vēl bija. Ap launaga laiku aizgāju uz mežu pēc lazdām, jo bija aptrūcies stīpu spaiņu un slauceņu stīpošanai.Lazdas auga pie Mellā pura pļavās, caur kuru tek Dzestrene. Piegriezis lazdas, izeju Mellā pura malā pret šķūni. Skatos, no Auļukalna meža otrpus upei iznāk lapsa. Es mudīgi šķūnī un pa šķirbu baļķu starpā vēroju, ko šī darīs. Iet gar mežmalu, apstājas un pēta apkārtni. Tad pagriežas un nāk taisni uz šķūni. Ap piecdesmit soļus no šķūņa pieiet pie upes un skatās straumē. Skatās labu laiku, Beidzot pieiet pie cinatas pašā upes līkumā. No sākuma stāv un skatās upē, bet tad uzreiz  nogulstas uz cinatas, noliek galvu kā suns uz priekškājām un guļ.

Es veicīgi bez trokšņa no šķūņa ārā un aiz tā slēpdamies pa pļavu uz mežu un uz māju pēc plintes.Paķeru plinti un ar steigu atpakaļ. Vēl saimniece man prasa, kur tad nu ar plinti tādā steigā. „Varbūt dabūsi lepnu krāgu mētelim,”es atjokoju un laižu uz Mello puru atpakaļ.

Ielavos klusām atpakaļ šķūnī, redzu, lapsa guļ kā gulējusi. Mēģinu izbāzt plintes stobru caur baļķu šķirbu. Izbāžu gan, bet nu šķirba ir visa aizsegta un mērķēt nav iespējams, jo neredzu pāri stobriem, šķirba ir par mazu. Citas, lielākas šķirbas nav. Neko darīt, jāmēģina līst gar šķūņa stūri pa ārpusi. Izeju no šķūņa un salīcis lienu pie stūra. Pielienu, nometos uz ceļgaliem un pamazām virzu galvu gar paksi, lai varu redzēt. Jā, lapsa guļ kā beigta. Tā lēnām bāžu gar stūri plintes stobrus, nomērķēju un dodu virsū. Pēc šāviena lapsa kā bulta upei pāri uz manu pusi. Dodu ar otru stobru. Nu nokrīt uz vietas. Pieeju klāt un nu redzu, ka esmu nošāvis lielu un skaistu lapsu tēviņu ar sudrabotu akotu. Tā izpildījās saimniecei solītais un viņa dabūja lepnu apkakli, jo ādu liku izģērēt. Tā kā spalvas maiņa vēl nebija notikusi, tad āda bija laba, lai gan jau tik vēlu pavasarī.

Otrreiz neesmu redzējis gulošu lapsu. Mans kaimiņš- Viesītes Bambāns man stāstīja , kad iznāca runa par šo gadījumu, ka arī viņš reiz nošāvis gulošu lapsu. Viņš vedis no meža šķūņa sienu. Braucot uz vezuma ieraudzījis staigājam lapsu. Arī šī iegājusi kārklu krūmā un, Bambānam redzot, apgūlusies. Aizbraucis mājās un ratnīcas priekšā apgāzis siena vezumu , paķēris no istabas plinti un braucis atpakaļ. Lapsa gulējusi. Klusām piebraucis pa šāvienam un lapsu nošāvis.

Tā man un Bambānam izdevās nošaut gulošu lapsu, ko paši bijām redzējuši apguļamies. No citiem medniekiem līdzīgus gadījumus neesmu dzirdējis.

24. Sapalu makšķerēšana Gaujā

Sapalu makšķerēšanai ir liela līdzība ar lapsu medībām uz gaidi. Šīs skaistās, lielās un treknās Gaujas zivis prasa no makšķernieka lielu māku, uzmanību un pacietību.

Manā laikā sapalu Gaujā bija daudz, jo viņus nevar tik vienkārši noķert kā pārējās zivis. Ja līdakas pēc nārsta pie lielās makšķeres ar zivtiņu var dienā noķert vairākus desmitus un vakarā ir ko stiept pilno kuli uz mājām, tad sapaliem tādas masveidīgas ķeršanās laika nav.

Par ļoti labu lomu var uzskatīt 5-10 sapalus dienā, bet arī šāds loms mājās ejot krietni jūtams, jo sapalu svars mēdz būt no 1-4 kilogrami.

Ir sakāmvārds: „Neviens meistars no debesīm nekrīt,” tā man jāsaka attiecībā uz sapalu makšķerēšanu. Pirmās zināšanas jeb ābeci sapalu makšķerēšanā sniedza Lielais Augusts, kurš jaunībā un puikas gados bija dzīvojis pie Gaujas un tur šo māku ieguvis. Tālāko iemācījos pats. Arī te , tāpat kā visur, nevis veiksmes , bet neveiksmes bija lielākie skolotāji. Pēc veiksmīga guvuma mēs mazāk pārdomājam, bet vairāk tikai priecājamies. Neveiksmes piespiež pārdomāt un analizēt pieļautās kļūdas.

Ja sapalus kāds domā makšķerēt tikpat vienkārši kā asarus un nostāsies ar makšķeri atklāti pie Gaujas atvara, kur dzīvo sapali, tad viņa cerības iegūt šo skaisto un gudro zivi ir veltas. Nekāda ēsma te neglābs no neveiksmes. Redzot makšķernieku, sapali viskārdinošāko ēsmu ēsmu neaizskar.

Tātad pirmais bauslis sapalu makšķerēšanā ir : pieiet makšķerēšanas vietai klusi un palikt sapaliem neredzamam. Labāk makšķeri nemest tieši sapalu barā, bet kalnpusē atvaram un ļaut, lai straume viņiem ēsmu pienes klāt, kas neradīs viņos tādas aizdomas, kā nemākulīgi iemetot tieši viņu barā.

Vispirms jāzina, ka sapali mīl uzturēties vietās, kur krastam pāri pārkārušies krūmi  vai iegrimuši koku ūdenī. Lukstu pļavās Dzestrenes ietekas rajonā Gaujā ir vairāki atvari, kur kārkli aug krastā un daļēji ūdenī. Ir pat tādas vietas, kur kārklu krūmu puduri ir ūdenī. Te sapali dzīvo vienmēr.

Sapalu makšķerētājam pratējam labi ķeras visu vasaru un augu dienu. No rītiem un pie vakara viņi dzīvo pie dibena un labi ņem tur iegremdētu ēsmu. Vislabākā ēsma sapaliem, makšķerējot rītos un vakaros, ir vēža aste. Ņem arī maizi, naktstārpu un vaboli, arī mazu vardīti.

Dienvidos sapali dzīvo virsējos ūdens slāņos un sildās saulē. Tad labi ķer pa ūdens virsu vai sekli peldošu makšķeri, kurai kā ēsma ir sienāzis vai spāre. Reizēm ķer arī lielos dundurus un tauriņus.

Makšķerējot pusdienas laikā , kad sapali sildās saulē virs ūdens, labāk viņi ķer ēsmu ja tā viņiem piepeld pa straumi, nekā iemetot tieši viņu barā. Ķer arī barā iemestu ēsmu, bet tad jāprot iemest tik dabīgi, lai viņiem nerastos aizdomas, bet  pārliecība, ka sienāzis vai spāre paši iekrituši ūdenī.

Pirmais sapalu makšķerēšanas uzdevums ir izvēlēties pareizo ēsmu un to pievadīt sapaliem tā, lai viņi to ķertu. Otrs tikpat svarīgs uzdevums ir  pie makšķeres pieķērušos sapalu prast nogurdināt un izvilkt. Nekad nedrīkst  aizmirst, ka pie makšķeres pieķēries sapals nav vēl tarbā. Visas prāvās zivis prasa no makšķernieka māku dabūt viņas rokā, tomēr sapali prasa sevišķu uzmanību, jo izraisa spēcīgu un strauju pretestību. Īpaši viņi cenšas līst pacerē vai krūmā. Krūmā lielākais sapals ir makšķerniekam zudis, jo vai nu norausies no āķa vai pārraus krūmā sapinuōs auklu. Makšķerējot sapalus līdzi jābūt negarā kātā ķeselei, jo bez tās maz cerību arī nokausēto lielo sapalu izcelt no ūdens.

Esmu, makšķerējot pie Gaujas sapalus, novērojis dabas bērnu čigānu rīcību, lai dabūtu sapalus. Vecie čigāni labu gabalu no makšķerēšanas vietas nometās rāpus , visi nolaidās garšļaukus un tad ļoti uzmanīgi pielīda atvaram tik tuvu, ka var iemest makšķeri. Saprotams, tik uzmanīgs makšķernieks bez sapaliem nepalika.Visiem čigāniem raksturīgs tas, ka viņi visas ēsmas pirms makšķeres iemešanas ūdenī trīs reizes apspļauda. Vai tas ir tikai ieradums vai māņticība, to nezinu, jo es nekad to nedaru , un kā sapali, tā citas zivis  ķeras labi.

Manā laikā , makšķerējot sapalus, problēma bija makšķeres aukla, jo tad bija tikai zirgu astru auklas dažādā resnumā. Skaidrs, ka visas lielās zivis , bet īpaši sapali, resnu auklu nemīl, bet tieva aukla ir par vāju, lai resnu sapalu noturētu.Lai aukla būtu stipra, tad ņemu to resnāku, bet vienu astra posmu pie āķa iespējami tievu, lai zivis neatbaida auklas saredzamība.

Tomēr primitīvā astru aukla ļoti bieži bija par iemeslu sapalu pasprukšanai, jo viņi daudzas reizes auklu pārrāva.

Sapalu makšķerēšanu Gaujā  atzīstu par visinteresantāko sportu, jo jo te jābūt prasmei un veiklībai, lai sapali makšķeri ķertu, kā arī ne mazākai, lai pieķērušos sapalu dabūtu tarbā.

Uztraucoši interesanta ir cīņa ar pieķērušos lielu sapal. Makšķeres  šķeista saliecas gandrīz gredzenā, tamdēļ tai jābūt lokanai, bet  stiprai. Sapalu makšķeres šķeistai es spici liku no paegļa, kas ir reizē lokans un stiprs koks.

Kad dienā esi vairākus 2 kilogramus un smagākus sapalus dabujis tarbā, tad , atceroties spraigās cīņas pie viņu izvilkšanas, ir tāda bauda, kādas nav ne pie viena vislabākā citu zivju loma. Kas reiz būs izbaudījis sapalu makšķerēšanas īpatnējo baudu, tas visu mūžu paliks Gaujas un viņas sapalu draugs un nekad neaizies uz māju  ar tukšu tarbu.

25. Lielie šķauņači

Tas notika manā skolas laikā Dzērbenē. Skolotājs Bāņukalns un skolas apkalpotājs Vītols bija abi lieli mednieki un makšķernieki. Arī mēs ar mežsarga Zaķīša dēlu Valdi bjām no šīs sugas, un tamdēļ mums bieži bija kopīgas gaitas.

Jaukā, saulaina un silta pavasara pēcpusdienā skolotājs ar Vītolu gāja uz Ķesteru ezeru aplūkot saliktās uidas un paņēma mani ar Valdi līdz. Mūsu rīcībā bija žebērklis un  murds ar abpusējiem spārniem, kuru lietoja zivju ķeršanai upēs. Rīkojās tā, ielika murdu upes vidū un pievilka spārnus pie katras malas. Tā nu upe bija aizsprostota un, baidot ar purgu, dzina zivis murdā.

No Kapsētas ezera uz Ķesteru ezeru tek Vicupe. Tur tad mēs ar Valdi dzinām murdā asarīšus un raudas, kamēr Baņukalns ar Vītolu , iebraukuši ar laivu Ķesteru ezerā, pārlūkoja uidas.

Mūsu zveja bija nesekmīga, jo pali bija nokritušies un upē ūdens skaidrs, tā kā zivis mūsu murdu redzēja un prata no tā izvairīties , un tikai dažas muļķes ieskrēja murdā.

Tā ar niecīgām sekmēm zvejodami, pienācām pie Vicupē ieauguša liela kārklu krūma netālu no Ķesteru ezera. Ejot gar kārklu krūmu, ieraudzīju, ka viņā starp kārkliem ir lielas, tumšas zivju muguras. Steidzīgi izstiepām murdu kārklu krūmam ezera pusē , un es ķēros pie žebērkļa. Nezināmās zivis starp ūdenī esošiem kārkliem gulēja kā beigtas.

Uzmanīgi iegremdēju žebērkli ūdenī un tad ar strauju grūdienu iedūru tumšajā zivs mugurā. Izraujot uz pļavas, pie žebērkļa spārdījās mums ar Valdi nepazīstama , liela, baltzvīņaina raudveidīga zivs.  Pirmai sekoja pārējās  un pavisam tā noķēru sešpadsmit lielas vienādas zivis. Tad kārklu krūms bija tukšs un mēs vairs viņā nevarējām saskatīt nevienas zivs. Bet pļavā spārdījās liela čupa lielu, skaistu zivju.

Drīz brauca malā uidu lūkotāji un abi apstulba no brīnumiem, kad ieraudzīja, kāda mums laime. „Kur tad jūs tos lielos šķauņačus rāvāt?” jautāja Vītols , un tad mēs dzirdējām skaisto zivju vārdu.

Kad zivis salasījām maišelī, kur jau bija divas lielas līdakas, kas bijušas pie uidas, zivju kule bija liela un smaga. Uz skolu viņu pārmaiņus nesa skolotājs un Vītols. Ejot viņi runāja, ka šķauņačiem nārsts. Ķesteru ezerā viņu esot daudz, jo no Gaujas pa Vicupi , kura no Ķesteru ezera pēc kāda kilometra pie Bērcēniem ietek Gaujā. Viņi rudeņos sanākot ezerā ziemot.

Skolā iegūto lomu nosvērām. Pavisam bija 36 kilogrami , šķauņaču vien bija 32 kilogrami.

Tātad katrs šķauņacis svēra 2 kg, jo visi bija gluži vienādi lielumā. Tā es pirmo reizi sastapos ar šķauņačiem. Skolotājs ar Vītolu arī nākošos pavasaros apmeklējuši šo kārklu krūmu, bet šķauņačis tur nekad vairs nesastapuši.

26. Lielais plaužu loms.

Tas notika, kad es dzīvoju Miezīšos un Raunaisī vēl bija plauži. Bija pēdējā augusta mēneša svētdiena. Laiks bija reti jauks, saulains un silts kā siena laikā.

No rīta aizgājām uz Slutaisi makšķerēt lielās raudas ar sienāžiem, kuras sestdien biju šai vajadzībai licis ganu puikam saķert. Raudas ķērās labi, līdz brokastīm man auzu tarba bija pilna un gāju mājās.

Bija atbraucis brālis ciemā un kukuļam, kā jau krodzinieks viņš toreiz valdija Circeņu krodziņu, paņēmis līdz alus kurvi un salda šeļķina pudeli meitiešiem.

Meitieši notīrīja atnestās raudas un saimniece cepa pusdienām. Ēdām pusdienas un dzērām atvesto alu.

Pēc pusdienām brālis aizbrauca. Man bija jautrs garastāvoklis. Ganu puika, kuram tā svētdiena bija brīva, mudināja mani aiziet pa novakari uz Raunaisi pamakšķerēt. Lai ņemot viņu ar līdz, jo sliekas esot jau pieracis.

„Labs ir,”saku puikam, „iesim ar , varbūt kādu asari izmānīsim”. Par plaužiem nebija ne prātā, bet augustā Raunaisī reizēm ķērās lieli asari, kā pie sliekas, tā pie mailītēm un bļitkas. Tāpēc paņēmu arī bļitkas līdz. Pieejam līkuma norā. Visi braucamie malā, jo makšķernieki jau aizgājuši. Tikai Ķirkums viens pats braukā velcēdams.

Sēžamies Vāciešu saimnieka lielajā laivā un braucam ezerā uz asariem. Noenkurojamies netālu no Līkumu noras uz Berķa siliņa pusi, kur mēdz dzīvot lielie asari, un sākām makšķērēt.

Nekas, ķeras tīri labi. Man jau trīs asari kā dūraiņu cimdi tarbā. Puika ar izvilcis divus mazākus , sak, labi būs.

Te skatāmies, netālu no mums uz Vāciešu māju pusi sāk sisties lielas zivis.Kas gan tās varētu būt? Tad ienāca prātā par plaužiem.

Tūliņ pārtraucām ar asariem un klusām piebraucām vietai, kur šad un tad ūdens noviļņoja , plaužiem rotaļājoties, Vējš nostājās , un mēs nu redzam, ka plašā rajonā nāk no dibena augšā gaisa burbuļi, kādi redzami  plaužiem barojoties.

Nav vairs ko kavēties, noenkuroju laivu , ar lotiņu izmēru dziļumu un nostādu savu un puikas makšķeri tā, lai slieka guļ uz dibena, jo plauži ņem barību tikai no dūņām.

Tikko makšķeres nogrimušas, tūliņ sāk  pludiņi braukt projām pa ūdens virsu un tad spēji grimt. Piecērtam, man šķeistas tievgalis salīkst lokā. Tātad pieķērusies prāva zivs. Sāku vilkt. Virs ūdens parādās plaudis kā jumta skaida, puikam tas pats.

Plaužu raksturīgākā īpašība ir tā, ka viņi stipru pretestību izrāda tikai līdz tam brīdim, kamēr galva nav izvilkta no ūdens. Ja tas izdarīts, plaudis paliek mierīgs un nāk plakaniski uz laivu bez mazākās pretestības.

Tā bija arī šoreiz un pirmie divi plauži bija tarbā. Metām atkal makšķeres un atkal tas pats. Līdz ko ēsma nogrimusi uz dūņām , viņa tūliņ plaudim mutē un  pludiņš brauc projām.

„Tikai nepārsteidzies ar pieciršanu, bet to dari tikai tad, kad pludiņu ievelk ūdenī,” saku puikam. Baidos, ka puika aiz uztraukuma nepārsteidzas un nepalaiž kādu plaudi , kurš nav vēl kārtīgi ierijis āķi. Lieta tāda, ka no āķa norāvies plaudis , bēgdams no nelaimes vietas, var visu baru aizraut sev līdz. Puika ar to zina un valdās, zobus sakodis. Un plauži nāk kā galda gabali, baltie sāni kā sudrabs laistās saulē.

Ķirkums, velcēdams ieraudzījis, ka mēs ar puiku velkam lielās zivis vienu pēc otras, arī klusām tuvojas mums. Arī viņš grib piebiedroties mums palīgā , bet nav līdz ne makšķeres, ne slieku, jo atnācis pēc pusdienas pabraukties ar velci. Laivā viņam trīs skaistas līdakas.

Skaudīgs nekad neesmu bijis , jo tēvs to noliedza, kad makšķerēju Raunaisī pirmo reizi, tamdēļ iesviedu Ķirkuma laivā  vienu no rezerves maksķerēm, bet šķeistu lai meklē Līkumu noras alkšņos. Ķirkumam nevajadzēja divreiz sacīt, viņš klusi atīrās no mums un laiva kā bulta izlidoja malā Līkumu norā.

Drīz Ķirkums ar alkšņu šķeistas makšķeri uzmanīgi pieīrās pie mums. „Tikai, Mārtiņ, ar prātu. Nepārsteidzies ar pieciršanu, kamēr nevelk pludiņu dibenā. Lai nepasprūk un nesabaida citus. Mēs vēl neviena neesam palaiduši.”

„Labi, labi, zinu, kā jāmakšķerē plauži, jo nav pirmā reize. Dod tik sliekas un parādi dziļumu, lai nav jākavējas,” Mārtiņš man atbild un steidzas pēc sliekas.

Parādu dziļumu. Viņš nostāda savu pludiņu vajadzīgā augstumā un met savu makšķeri blakus mūsējām. Arī viņam tas pats, līdzko ēsma nogrimusi, pludiņš sāk peldēt projām un tad grimst strauji dibenā.Mārtiņš piecērt. Alkšņa škeistas tievgalis saliecas lokā, tad virs ūdens parādās plauža galva un pirmais plaudis, sānus spīdinādams, tuvojas Mārtiņa laivai.

Nu sāk nākt  ārā pa trīs plauži uzreiz. Tagad pa starpām arī kāds mazāks, tā no mārciņas līdz divām. Vairums gan kā nomērīti ap 3 mārciņām.

Tā vilkām bez apstājas, līdz satumsa, jo ap deviņiem augusta beigās jau tumšs. Puikam reiz misējās un laivā ceļot viens plaudis paspruka. Domājām, nu būs visi projām, bet nekā. Ķērās tāpat un burbuļi cēlās virs ūdens.

„Laikam plauži svin pēdējo puķu balli,”teica Ķirkums. „Te jau laikam visi ezera plauži sapulcējušies.” „Laikam gan, Mārtiņ, jo šādu ķeršanos es piedzīvoju pirmo reizi,”es atbildu Mārtiņam.

„Arī es savā kaķa mūžā to neesmu pieredzējis,”teic Ķirkums, lai gan viņam jau ap piecdesmit vasarām makšķerējot Raunaisī pagājušās.

Kad izbraucām malā, jo vairs nevarēja pludiņu saskatīt, ne redzēt slieku uzlikt, tad skaitījām lomu. Mums ar puiku bija 64 plauži, bet Ķirkumam 24. Piebērām tarbu un apakšbikses. Ķirkums savus savēra  uz kārklu klūgas kopā ar izvelcētām līdakām. Puika stīvējās ar smago tarbu, bet es stiepu ar plaužiem pilnās apakšbikses.

Mājās nosvērām lielo lomu un bija ar. Pavisam apmēram trijās stundās bijām izmakšķerējuši 100 mārciņu, jeb 5 podi ( pods=20 mārciņas, jeb 8 kg, 5 podi= 40 kg), kas līdz tam nebija piedzīvots Raunaisī un neviens to vairs nepiedzīvoja ar, jo drīz plauži iznīka.

No tā laika Raunaisī vairs plaužu nav un vai vēl kādreiz būs, to tikai dievs zina.

Tā toreizējā augusta pēdējā svētdiena man atmiņā būs līdz kapa malai, jo otras tādas nepiedzīvoju ne Raunaisī, ne citur. Kopā ar Slutaiša raudām tai svētdienā bija izmakšķerētas 130 mārciņas jeb 6 un ½ poda zivju. Un tas viss ar vienkāršu makšķeri! 

27. Lielie asari

            Reiz kādā siena laika svētdienā agri no rīta gāju uz Raunaisi makšķerēt. Pa ceļam bija jāiet gar mazo Stādiņu ezeriņu, par kuru runāja, ka tajā agrāk dzīvojuši lieli asari. Joku dēļ nogriezos no kājceliņa , kas gāja pa tīrumu ežmalu garām ezeriņam un, atlocījis bikses virs ceļiem, bridu pa līkšņu klāt.  Ezermalā līkšņa iegrima vēl vairāk un es atrados līdz ceļiem ūdenī.

            Attinu makšķeres auklu no šķeistas , nostādīju uz acumēra dziļumu un, uzlicis prāvu slieku uz āķa, iemetu ezeriņā. Labu brīdi mans pludiņš stāvēja pilnīgā mierā, it kā makšķeri būtu iemetis ceļa grambā , nevis ezerā.

            Sāka jau zust pacietība , es izlaidu pludiņu no acīm  un sāku skatīties apkārt. Rīts bija brīnišķīgs: dzegūzes zvanīja savus sudraba zvanus, vālodzes svilpoja savas flautas. Šis koncerts un aullēkta rasas pērlēm rotātie tīrumi un pļavas mani tā aizrāva, ka aizmirsu pat to, ka man makšķeres šķeista rokā.

            Tad notika tas pats, kas ar pirmo lielo plaudi pie Raunaiša. Jutu, ka man spēji velk šķeistu no rokas ārā. Atmodos kā no snaudiena. Skatos, pludiņš nav redzams, bet šķeistas gals salīcis puslokā. Gribu vilkt, bet jūtu, apakšā tāds svars, it kā āķis būtu aiz siekstas aizķēries. Palaižu makšķeri vaļīgāk . Velk projām, tātad sieksta nav, bet liela un stipra zivs. Sāku kausēt, palaižot un pavelkot makšķeri, jo aukla man bija no astriem un nekāda stiprā.

            Beidzot jūtu, ka varu pavilkt, nebaidoties pārraut auklu. Vilku pie sevis, jo līkšņa iegrimusi, bet pats lēnām kāpos atpakaļ. Beidzot līkšņa pie ezera paceļas un pie manām kājām ūdenī peras liels asaris- galīgi melns ar sarkanu pavēderi, jo ezeriņš dūņains. Saņēmu asari, ir krietns makans, tā ap piecām mārciņām

 Uzliku jaunu slieku un metu atkal iepriekšējā vietā. Nu gan man acis pie pludiņa kā pieburtas. No sākuma tāpat pludiņš guļ uz ūdens kā miris. Bet ne ilgi, tad strauji grimst stāvu dibenā. Piecērtu un jūtu, atkal kā pret celmu aizķeras un nevar pakustināt. Kausēju tāpat kā pirmo, bet nu krietni ilgāki. Tad sāk lēnām padoties. Atkal pamazām atkāpjos no ezera un velku arī šo uz līkšņu. Nu tik redzu, ka tas ir vēl par kādu trešdaļu lielāks un smagāks.

No diviem asariem man tarba jau sāk likt sevi manīt, jo aukla spiež plecu. Bet tas nekas, uzlieku jaunu slieku un metu makšķeri ezerā . Nu tikko slieka nogrimusi, grimst arī pludiņš. Tas pats dievs, aizcērtas kā pret celmu. Kausēju pievikdams un palaizdams makšķeri , kamēr dabonu arī trešo uz līkšņas. Tas nu ir uz mata kā pirmais. Ielaižu tarbā un makšķerēju tālāk.

Kad izvelku piekto, tarba ir pilna. Bet vai tad tādā reizē mieru metīsi? Nu esmu tā aizrāvies, ka visas aknas deg!

Vēl izcēlu piecus, kuriem tabā nav vietas un panesu viņus tuvāk malai un ielaidu nelielā iedobumā, lai dzīvo. Domāju, ka ķeršanās turpināsies  tālāk kā iepriekš, bet nekā. Pēc desmitā izvilkšanas ķeršanās kā ar nazi nogriezās.

Cīnoties laiks ar bija pagājis nemanot un tuvojās brokastis. Skatos, pa celiņu no Vāciešiem nāk sacītāju tētiņš- vecais Eglītis, iedams uz Doles saiešanu kambari. Viņš apstājas pret mani un redzēdams manu pludiņu mierīgi guļamvirs ūdens, saka:  „Vai , vai, dēls, ko tu te veltīgi nīksti. Te jau sen vairs zivju nav. Ja gribi zivis, tad ej uz Raunaisi , lai gan labais makšķerēšanas laiks nāk uz beigām.”

„Pagaidi , Eglītes tēv, „es viņam saku un brienu ar pilno tarbu uz malu. Nu Eglīšu tēvs paliek  pavisam modīgs:  „Kas tad tev tai tarbā , vai pīles vai esi piešāvis? Tās jau nu gan vēl te pa naktīm dzīvo.”

„Skaties, Eglīšu tēv, kādas man pīles!”es saku un izberu lielos asarus viņam priekšā uz celiņa.

„Tie nu gan ir dieva brīnumi! Tādi asari! Tādus redzu pirmo reizi. Nu die’ neticētu, ja pats ar savām acīm neredzētu. Te tak sen vairs neviens nav makšķeri iemetis.”

Kad atnesu vēl tos piecus, kas man līkšņas dobulī, Eglītis tik noplātīja rokas. Teicās saiešanas kambarī pastāstīt par redzētiem brīnumiem. Eglītis aizgāja uz kambari dievvārdus turēt , bet es ar asaru tarbu un uz klūgas savērtu virkni gāju uz mājām. Tā es tai svētdienā pa jokam Stādiņu ezeriņā izvilku lielākos asarus savā mūžā. Mājās nosverot, iznāca 60 mārciņas. Lielākais svēra 7 mārciņas, pārējie deviņi vairāk par 5 mārciņām.

Otrās svētdienas rītā mazais Stādiņu ezeriņš bija aplipis ar makšķerniekiem kā medus pods ar mušām. Arī es biju viņu vidū. Izmakšķerējāmies gan ar lielām sliekām, gan mazām, gan baltām, gan sarkanām, izlikāmies pa vienai un pa divām uz āķa. Nostādījām makšķeres gan dziļāki, gan seklāki, bet viss bija veltīgi. Ezeriņš palika kluss kā kaps un nekādas dzīvības zīmes nerādīja.

Vēl kādas reizes, iedams uz Raunaisi , iemetu viņā makšķeri laimīgajā vietā, bet par velti. Tā bija un palika pēdējā reize, kad viņš man dāvināja šo bagātīgo asaru lomu, kādu neviens, un arī es pats , nebiju iepriekš izvilcis un vairs arī neizvilkšu citur, ja viņā saulē.

24.03.1964. 

28. Kā vanags izmācīja mežkungu Krīgeru

Tas notika pēc 1905.gada. Slušās pie Vadža atnāca par rentnieku Vanags. Viņi bija 4 cilvēki, jo bez pašiem vecajiem bija pieaudzis dēls un meita. Tā kā rentes vietiņā visiem darba nepietika, jo vecie vēl bija pašā spēkā, tad meita Kristīna atnāca uz mums par kalponi. Viņas tēvs un māte garām iedami vai braukdami uz Dzērbeni ienāca šad un tad meitu apciemot.

Brālis Pēteris uz māsu atnāca biežāki, jo cik tad līdz Slušām, tikai knapa verste, ja iet eglītēm cauriun pie lielā atvara pāri laipai. Pēc runām ar tavu tēvu nopratu, ka Vanagu Pēteris , kurš 1905.gadā beidzis Dzērbenes draudzes skolu, ir sociālistu piekritējs. Ar tavu tēvu viņi ātri palika tuvi draugi, jo tavs tēvs jau ar baronam roku nebučoja un dabūja no barona ar jājamo pātagu pār pleciem.

1905.gadā jau tavs tēvs ar staigāja pa mītiņiem un draudzējās ar brāļiem Riekstiņiem, no kuriem vienu nošāva pie vītola kroga priekšā, bet otrs brālis ar mācītāja Irbes palīdzību aizbēga uz ārzemēm.

Ka sociālisti muižas dedzināja un kungus tramdīja, bija labs darbs. Bet slikti bija tas, ka viņi cēlās pret pašu ķeizaru. Kungiem jau nebija ne zaldātu, ne kazaku, kas viņus aizstāv. Tos varēja tramdīt. Bet ķeizaram vajadzēja likt mieru. Kamēr tramdīja tikai kungus , dedzināja pilis un izpostīja alus brūžus, visi bija kā viens. Bet kad sāka dedzināt valsts mājas (pagasta mājas), ķeizara bildes un kroņa ērgļus, kā arī postīt kroņa monopolus, tad daudzi atkrita, paredzot, ka labi nebūs.

Runāja, kaķeizars esot smējies, ka kungus nerrojot un pilis dzedzinot, sak, lai ievācot savas ienestās kultūras augļus. Visu laiku par tēviem esot saukušies , laikam vairāk ar rīkstēm nekā ar maizi esot barojuši. Pašu rīkste tā esot, lai gan dieva griezta.

Bet, kad stāstījuši, ka arī viņa bildes dedzinot, kroņa ērgļus postot un monopolus, tad gan saskaities un teicis, ka būšot vien jānoper, lai nākot pie prāta, jo ne viņš, bet vācu kungi esot vainīgi.

Un tā arī bija. Ķeizars atsūtīja zaldātus un kazakus. Daudz nošāva. Vēl vairāk nopēra līdz asinīm un ģībonim. Un tas viss par to, ka aiztikuši ķeizaru. Pareizi jau bija, ko Vanags no sociālistiem bija noklausījies, ka visa zeme esot mūsu, tikai 700 gadus atpakaļ  kungu priekšteči – zobenbrāļi un krustneši  to ar varu un viltu mūsu senčiem atņēmuši.

Meži un ūdeņi ar visiem zvēriem, putniem un zivīm ar esot mūsu, un ne latvieši, bet gan vācu kungi esot malu mednieki, ne viņiem, bet latviešu tautai esot īstās privilēģijas art un sēt, cirst kokus, medīt zvērus un zvejot zivis. Jo viss, kas mūsu zemē esot, tiklab kalpu, kā saimnieku, tiklab pilsētnieku, kā laucinieku, tas viss mūsu esot.

Pie šīs sociālistu gudrības tad Vanagu Pēteris ar turējās un neprasīja atļauju kungiem ne medīt , ne zvejot. Šai laikā parādījās mūsu valodā pārtulkota kāda vācu kunga Garlība Merķeļa grāmata „Latvieši”. To tad arī tavs tēvs studierēja, kā mācītājs bībeli. Tur, pats vācietis būdams, Merķelis rakstot, kādas nelietības kungi pastrādājuši un beigās esot teikts: „Jūs ienācāt ar uguni un zobenu, bet pēc 100 gadiem pēcnācējus verdzināto latviešu bērni ar pātag;am izdzīs.”

Var būt jau 1905.gadā to būtu izdarījuši, ja tikai nebūtu ķeizaru aiztikuši. Jā, nu gan iebraucu grāvī, jo aizpļāpājos par daudz. Es tak gribēju stāstīt, kā Vanagu Pēteris mežkungu Krīgeru pārmācīja.

Vanagu Pēteris bija kaislīgs mednieks. Tā kā viņš mūsu mājās bija biežs viesis un ar mani runāja par medībām un kā ienācējs no cita pagasta gala nezināja mūsu mežos zvēru dzīves vietas un galvenos ceļus, tad es viņam vienā svētdienā to visu parādīju, jo skauģis nekad neesmu bijis un nebūšu.

Tā nu Pēterim bija zināms Mellais purs- zvēru kūts un Riesteņa ezeriņš- pīļu paradīze, kā barons mēdza teikt.

Nu Vanagu Pēteris sāka rībināt savu bisi Dzērbenes jaunā īpašnieka , skopā un bagātā Zīversa mežos. Bagāts Zīverss bija, jo bez Dzērbenes viņam piederēja arī Gatartas muiža, trakā Hāgemeistera bijušais īpašums. Skops Zīverss bija pārlieku. Gatartieši  stastīja, ka viņš pats ķīlājot sievas – zāļotājas un par noķīlāšanu ņemot rubli. Dabūto rubli tad rādot lielmātei un priecīgs sakot:: „Hilda, noch ein rubel zilber” (Hilda, atkal viens sudraba rublis).

Arī mēs šad un tad dabūjām nobaudīt Vanagu Pētera guvumu, jo viņš, nākdams uz mūsmājām, atnesa drēbītē ievīstītu buka šķiņķi, ja iepriekšējā vakarā vai agri no rīta kāds stirnāzis bija ieskrējis pašnāvības nolūkā Pētera skrotīs, kā viņš mēdza jokot.

Un pašnāvnieku jau Mellā purā netrūka. „Arī jūsu tiesā viņš ir barojies, gan pļavās, gan āboliņā,”Pēteris parasti teica. „Tad nu nogaršojiet, kāds ir nobarojies.”

Jā, laba bise un gaišas acis ar drošu roku Vanagu Pēterim bija. Viņš par velti neblīkšķināja un debesis nekvēpēja. Ja vien vakaros un rītos Mellā purā noblīkšķēja, tad bija skaidrs, ka stirnāzis ir gar zemi.  Un taisnība bija. Tādās reizēs vai nu pats Pēteris atrada par vajadzīgu atnākt, vai māti atsūtīja, kurai kurvītī bija drēbītē ietīts cienasts – stirnāža cimbulis.

Ķetās tad jau bija mežsargs Zaķītis, tas pats, kas ir tagad. Zaķītis ir godavīrs. Viņš vis nav lielkunga roklaiža , bet zemnieku pusē. Zīverss jau arī pats pa mežu neblandījās citādi, kā tikai medību laikā , kad rīkoja lielās medības.

Bet toreizējais mežkungs Krīgers , kāda izputējuša igauņu lielkunga dēls , bija gluži traks. Viņa tēva pili arī sociālisti esot nodedzinājuši un abus ar tēvu iepēruši. No tā laika tad Krīgers palicis kā zvērs uz zemniekiem. Visi esot sociālisti un buntavnieki. Visiem esot ceļš uz Sibīriju. Ķeizars esot par mīkstu, ka tā nedarot.

Drīz Krīgeram kāds nelietis- kungu roklaiža, izstāstīja, ka Vanagu Pēteris daudz sirnāžu nošaujot Mellā purā. Krīgers tad nu mežsargam Zaķītim nelika vairs miera ne dienu, ne nakti. Vanags esot jādabū rokā vai dzīvs, vai beigts. Zaķītis man to pačukstēja, lai izstāstot Vanagam, ka Krīgers uz viņu glūnot kā vilks uz jēru, lai nu uzpasējoties.

Vanagu Pēteris tik pasmējās, ka tik pats bedres racējs savā izraktajā bedrē neiekrītot. Es gan par Pēteri baidījos, kad tik labi vien iziet, jo Krīgeru pazinu kā zvērīgu cilvēku un labu šāvēju. Pie tam viņam bija trijstobrene. Krīgers šāva tik labi, ka ar lodi vienmēr trāpīja rubeni pat uz 200 soļiem. Viņš lielījies, ka Vanags viņa lodi dabūšot mīkstumā pāri visam Mellam puram, ja tikai ieraudzīšot. Es to Pēterim izstāstīju.

„Nekas, nekas,” Pēteris mani mierināja. „Arī mana bise nekļūdās ar lodi , bet šoreiz pietiks ar šnepju smalkām skrotīm.” Sapratu, ka joki nebūs un, ja abi mežā satiksies, tad ar veselu ādu nešķirsies.

Un tā notika. Mēs pļavā kasījām sienu. Saulu taisījās uz noiešanu, kad Mellā purā atskanēja šāviens. Pēc blīkšķa spriedu, ka šāvējs ir Vanags, jo tikai viņam bija tulas 12 kalibru bise. Zaķītim un Krīgeram bija vācu 16 kalibra Zauera firmas. Pēc šāviena atskanēja trīs sāpju kliedzieni un tad apklusa.

Otrā dienā pie vakara atnāca Zaķītis un stāstīja, kā bijis. Krīgers tā uzkarsis uz Vanagu, ka sācis dienām un naktīm Pēteri vaktēt mellā purā. Arī šo vazājis visur līdz. Šim pašam gan bailes nebijis, jo zinājis, ka vanags neaiztiks, bet baidījies par Pēteri, ka tik Krīgers nenošaujot ar. Pie vakara ap launagu mežkungs pie šā kā sadedzis- iešot uz Mello puru vanagu ķert. Neko darīt, jāklausa, aizgājuši ar. Viss bijis klusu, pļavā mierīgi ēdušas trīs stirnas un viens āzis.

„Tu paejies bērzos pret kaudzes vietu, bet es palikšu tepat, ja Vanags nāks stirnas šaut, tad rokā viņš būs,” teica Krīgers.  Bet viņš nezināja, ka Vanags bija zadzies mums nopakaļ un Krīgera rīkojumu droši vien dzirdējis tikpat labi kā es, jo  tikko  es no mežkunga atgāju soļus desmit, kad aiz Krīgera muguras krūmos norībēja šāviens. Dūmi vien nokūpēja un mežkungs sāka bļaut kā kaujams sivēns.

Es steidzos klāt, lai gan bija bailes, ka pats par šādu rīcību nedabūnu skrotis biksēs, bet bēgt nedrīkstēju. Mežkungam viss ģīmis raustījās sāpēs, kad viņš nolaida bikses un rādīja man mīkstumu, vai daudz esot trāpījis. Paskatījos ar, viss dibens bija kā ar īlenu sadurstīts un asiņoja. Skaidrs, ka trāpījis viss šāviens ar smalkām skrotīm.

Nu tikai ar steigu uz Ķetām. Tad sajūdzu zirgu un uz dakteri Krastiņu. Krastiņš nomazgāja ievainoto vietu ar spirtu, sabindēja un lika braukt uz Cēsīm, jo viņam neesot tāda daikta, ar ko skrotis izvilkt. Nu Krīgers mokās pa Cēsīm , kur viņam lasa skrotis no mīkstuma ārā.

Vanagam likumīgi piesieties nevar, jo ne es , ne Krīgers viņu neredzējām. Un ja es ar redzētu, vai tad to teiktu. Lai Vanags paliktu pilnīgi ārpus aizdomām, tad viņš tai pašā naktī gājis uz ieriķu staciju un braucis uz Rīgu. Bet mājinieki izlaida runas, ka Pēteris jau trīs dinas ātrāki aizbraucis uz Rīgu. No Rīgas Vanagu Pēteris vairs neatgriezās, jo māsai atrakstīja, ka iestājies darbā Baltijas vagonu fabrikā.

Mežkungs Krīgers atbaruca no Cēsīm lēns kā izrūnīts. Zaķītim stāstījis, ka pats šāviens nebijis ne uz pusi tik sāpīgs kā skrošu izvilkšana.

No tā laika Krīgers vairs uz mežu negāja oberus ķert un drīz no  Dzērbenes  aizgāja pavisam projām uz kādu Kurzemes muižu.

Tik tālu vectēva stāsts par Vanagu Pēteri. Tālāko par viņu pie tā paša varu pastāstīt es pats, jo Pēteri satiku un pat runājos ar viņu divas reizes. 1914.gadā sākās pasaules karš un Vanagu Pēteri mobilizēja krievu armijā, jo viņš tikko bija atgriezies pavasarī no obligātā kara dienesta, kuru dienēja Varšavā. Viņu iedalīja Renekamfa armijā, kura kara sākumā iesoļoja Rītprūsijā , kuru vācieši sakāva Tannenbergas kaujā un lielāko daļu dzīvus palikušos saņēma gūstā. Vanagu Pēteris bija starp tiem nedaudziem, kas izlauzās no šī nāves loka.

Kad nodibināja latviešu strēlnieku bataljonu, Vanagu Pēteris pārgāja tur un viņu ieskaitīja vēlākā Ziemassvētku kauju vadoņa kapteiņa Brieža rotā. Tā Pēteris ņēma dalību visās kaujās, kur Brieža vadībā strēlnieki ieguva pasaules apbrīnu un varoņu slavu.

Pirmo reizi es viņu redzēju 1917.gada sākumā, kad viņš apmeklēja vecākus un arī māsu Kristīnu, kas joprojām dzīvoja pie mums par kalponi.Pēteris bija liela auguma plecīgs kara vīrs, un viņa krūtis greznoja divi Jura krusti un vairākas medaļas. Vienu Jura krustu Pēteris bija izpelnījies slavenajā Ziemassvētku kaujā, bet otru – Nāves salā. Medaļas bija par kaujām Tīreļpurvā un pie Olaines.

Viņš mācēja plaši un aizrautīgi stāstīt par kaujām un strēlnieku varoņdarbiem. Briedi, kurš bija jau slavens pulkvedis, Pēteris dievināja. Pēc Pētera domām, Briedis kā karavadonis latviešiem bija vienreizējs- ģeniāls. Sevišķi uzsvēra Brieža vienkāršību un gādību par padotiem kara vīriem  un apbrīnoja viņa dotības kara mākslā.

No Pētera stāstiem un tēraudcietās pārliecības par strēlnieku neuzvaramību viņš visiem iedvesa ticību, ka kamēr strēlnieki sargās pieejas Rīgai un Daugavas pārejas, vāciešiem Rīgu un Vidzemi neredzēt.

Tad viņš atkal aizbrauca uz savu daļu. Drīz gāza caru, sākās revolūcija un tai sekoja krievu frontes sairums, kurš iesākās ar brāļošanos un beidzās ar Rīgas un vēlāk visas Vidzemes nodevīgu atdošanu vāciešiem.

Gan strēlnieki vēlreiz mēģināja stāvokli glābt n aizstāvēt Rīgu, bet kara laime vairs nebija viņu pusē, jo atstāti vieni bez atbalsta tika smagi sakauti un izklīdināti pie Ropažiem.

Atceros kā šodien, kad saulainā rudens dienā ganīju govis pie Riesteņa ezera muižas izcirtumā, notika divas kustības- gaisā dzērves klaigādamas devās uz dienvidiem, bet pa zemi- cauri Dzērbenes siliem uz austrumiem – uz Smilteni nelielās grupiņās gāja sakautie un izklīdinātie strēlnieki, jo Smiltenē viņiem bija jāsalasās.

Otrreiz Vanagu Pēteri satiku 1919.gada augustā, kad viņš atkal uz īsu laiku ieradās apciemot savējos. Tagad viņš bija Latvijas Republikas kara vīrs, Cēsu pulka rotas virsseržants ar saulīti pie cepures.Viņam aiz muguras bija slavenās Cēsu un Raunas pirms Jāņu kaujas, kad Zemitāna vadībā Latvijas ziemeļarmija kopā ar kaimiņiem igauņiem smagi sakāva vācu bandas. Tagad viņš bija atbraucis no atbrīvotās Rīgas, jo bija spēkā Strazdu muižas pamiers. Daudz  Pēteris tagad stāstīja par Cēsu skolnieku rotas varonību kaujās pie Lodes stacijas un citur.

Tāpat par Kaleva- Maleva igauņu kara vīriem, kuri tieši no vagoniem pie Lodes stacijas skrējuši kaujā , jo bijis izšķirīgs moments, viņu piedalīšanās un varonība kaujas  iznākumu pagriezusi latviešu un igauņu labā. Aizbraucis viņš ticībā, ka vācieši ar labu Kurzemi neatstās, jo pretēji pamiera noteikumiem, savelkot Jelgavā stiprus spēkus  un Goltcs ar Bermontu esot apvienojušies.

„Kausimies vēl reiz. Un ja ies vieniem par grūtu, nāks atkal igauņi palīgā. Reiz Latvijai jābūt brīvai un tīrai no krustnešu salašņām. Un tāda viņa būs, jo šī būs pēdējā kauja!”

Tā aizbrauca Vanagu Pēteris. Rudenī, forsējot Daugavas tiltu, viņš krita varoņa nāvē un tagad atdusas Brāļu kapos netālu no mātes tēla. Ar savām asinīm viņš slacīa Daugavas viļņus, lai tā varētu plūst vienmēr brīva un lai viņas krastos dzīvotu no Melnā bruņinieka važām uz mūžu atbrīvota Lāčplēša tauta.

25.03.1964. 

29.Kā tēvs mani šaut mācīja

Uz šaušanu man prāts nesās jau no mazām dienām.Kad biju paaudzies, tēvs man uztaisīja loku un bultas un parādīja kā jāmērķē un jāšauj. Nu biju devītās debesīs!Pa priekšu mācījos trāpīt mērķī. No sākuma bulta negāja vis kā es gribēju.Bet ar laiku iemanījos tā, ka pa divdesmit soļiem trāpīju grābekļa kātā.

Tad iedzinu bultām galos skaidu naglas, iepriekš uz cirvja zobiem nodauzot ar veserīti plakano galvas daļu. Tad iedzītās naglas aso galu vēl aptecināju uz tecīlas un nu man bija bultu gali asi kā adatas. Šaujot mērķī bulta nu iedūrās trāpījuma vietā.

Kā pirmo nošāvu zvirbuli. Tad vārnas izveda jaunos vārnēnus Nu man bija medījums pa prātam. Vārnēni bija vēl muļķi un sēdēja uz žeperiem (zārdu koki) vai uz zirgaploka sētas un ļāva man pieiet uz divdesmit soļiem. No šāda attāluma mana bulta un vārnēns krita ķērkdams ar visu bultu.Saprotams, beigts viņš nebija un bija jānosit, bet rokā viņš man tika.Tais laikos vārnēnus ēda un slavēja , ka viņiem esot tāda pat mīksta un garšīga gaļa kā cāliem. Māte gan negribēja ar vārnēniem murkšīties un es viņus atdevu Mārtiņa Līzei, kura man apsolīja no tirgus atvest kliņģerus.

Nākošā ziemā tēvs man iztaisīja stopa plinti. Tā izskatījās kā īsta plinte ar spalu un stobru. Stobrā bija izkalta renīte un tai virsū uzsists vāciņš. Tā nu stobrs bija caurs. Plintei stobrā zem renītes bija izurbts caurums, kurā ieluka loku. Loka auklu uzvelkot  iekabināja stobram spalas galā esošā robiņā. Auklas staigāšanai stobram uzsistais vāciņš nebija cietīgi virsū , bet starp viņu bija šķirba auklai. Kad stopu uzvilka un auklu ievilka robiņā, tad stobrā ielaida bultu , kurai pakaļgals palika stobra renītē netālu no robiņā gulošās auklas. Zem robiņa bija caurumiņš tapiņai, kura kalpoja plintes mēlītes vietā.

Kad nomērķēju, tad ar pirkstu paspiedu tapiņu uz augšu un tā pacēla virs viņas robiņā gulošo auklu., kura savelkoties izsita bultu no stobra un tā lidoja uz mērķi. Nu bija jārīkojas kā ar īstu plinti un tas man bija ļoti pa prātam.

Tagad tēvs pakāra par mērķi istabas kaktā pie griestiem ilkss zvaniņu. Kad bulta trāpīja zvaniņā, tas iezvanījās un tā ziņoja par trāpījumu. No sākuma šad un tad kļūdījos, bet vēlāk, kad iemanījos, zvaniņš skanēja pēc katra šāviena.

Tad tēvs iztaisīja no koka zāģeri. Tas bija neliels cilvēciņš, kuram abas kājas apakšā bija nogrieztas slīpi. Roku vietā bija krūtīs izurbtā caurumiņā ielikts pirksta garuma un platuma kociņš ar caurumiņu galā, caur kuru iebāza rokas garumā iesmu – zāģi un šā iesma lejas galā svaram uzmauca kartupeli.

Tagad zāģeris , uzlikts uz istabas ārda gala klanījās uz augšu , uz zemi, kā zāģeris, kas agrāk ar rokas zāģi zāģēja dēļus. Nu man bija jāšauj kustīgā mērķī, gan no priekšas zāģerim, gan no sāniem.

No priekšas bija vieglāki trāpīt, jo priekša zāģerim ap ½ plaukstas platuma, bet no sāniem tikai pirksta platumā.

Kad iemācījos trāpīt zāģerim arī no sāniem, tad tēvs deva jaunu kustīgu mērķi- vilciņu. Vilciņš bija taisīts no vērpjamā ratiņa veca skriemeļa. Skriemelis bija apaļa ripiņa ar caurumiņu vidū un iegraviņu apkārt, pa kuru gāja aukla apkārt uz ratiņa dzinējriteņa.

Skriemelim ielika no grābekļa zara kājiņu un vilciņš bija gatavs. Tad uztaisīja palaižamo rociņu, ap pēdu garu ar lielāku caurumu platākajā galā un mazāku no šī cauruma uz sāniem palaižamās auklas ievēršanai.

Vilciņu palaida, aptinot kājiņu ar auklas galu, kas ievērta palaidēja lielākā caurumā un rāva pie auklas brīvā gala. Vilciņš sāka griezties dancodams pa kambara grīdu, bet man vajadzēja vilciņā trāpīt. Vilciņā bija vēl grūtāk trāpīt kā zāģerī. Ar laiku ieguvu izmaņu arī vilciņā trāpīt bez kļūdām.

Tikai tad tēvs iedeva rokās īsto bisi. Un tā kā apmācības notika istabā, tad tukšu bisi un man ar kapseli vajadzēja nodzēst sveces vai lampiņas liesmu, kas stāvēja uz galda ap 3-4 pēdas no bises stobra. Kad nomērķēju pareizi, no kapseles sprādziena svece vai lampiņa nodzisa. Ja nebija nomērķēts pareizi, tad vai nu tikai noplivinājās liesma vai palika degot mierīgi, ja kļūme bija lielāka.

Kad pratu ar kapseli nodzēst stāvošu sveci, tad tēvs lēni bīdija sveci uz priekšu un atpakaļ. Nu bija jātrāpa kustošā mērķī. Beidzot uz galda nolika uz sāniem nogāztu krēslu un sveci kustināja aiz krēsla atzveltnes redeliņiem un jātrāpa bija caur redeliņu starpu.

Kad viss pirmmācības laiks bija izietstikai tad tēvs ielādēja nelielu šāvienu un deva man šaut ar bisi mērķī. Tēvs nometa četrdesmit soļus no rijas durvīm , kur ar ogli bija uzvilkts riņķis zaķa lielumā. Šai riņķī tad man vajadzēja trāpīt.Es trāpīju ar pirmo šāvienu. Tad tēvs nozāģēja no baļķa gala ripu, pielādēja bisi un nostādīja mani 30 soļus no celiņa, bet pats laida pa celiņu man ripu garām. Trāpīju arī skrejošā ripā.

Tad tēvs svieda ripu gaisā. Trāpīju atkal. Nu tēvs uzlika mani rijā pie lodziņa un tad ārpusē laida ripu gar lodziņu, man nezinot. Atkal laimējās trāpīt. Ar to tad mana šaušanas apmācība beidzās un es tēva acīs skaitījos par šaušanas pratēju kā stāvošā, tā kustošā mērķī.

Drīz pēc tam laimīgais šāviens šnepei padarīja mani par vecā barona smukās plintes īpašnieku. Tagad biju kā zirgā, jo pašam bija sava plinte un arī sava munīcija, kā pulveris, skrotis un kapsulas, ko līdz ar plinti dāvināja barons. Tagad ejot ganos, ņēmu vienmēr savu plinti līdz un šāvu gan meža baložus, gan teterus un irbes. Arī viens otrs zaķis rudeņos, kad sākās medību laiks, krita no gana rokas.

Tā kā man patika šaut arī sīļus, meža strazdus un vārnas, tad lielkunga dotais pulveris ātri iztērētos, tamdēļ šādai šaušanai lietoju paštaisītu pulveri.

Pulveri tasīt mani iemācīja akmeņu plēsējs Zālītis, kurš’akmeņus plēsa ar paša taisīto pulveri. Pulveri taisīju no alkšņa oglēm, sēra un zalpetra, tos visus sajaucot kopā. Šaut ar viņu varēja tīri labi, un šāvieni bija spēcīgi, tikai plintei stobri ļoti piekūpēja un bieži bija jātīra ar pakulām aptītu slauķi vai pat jāizmazgā ar siltu ūdeni.

Lai gan pratu trāpīt kā stāvošā , tā kustīgā mērķī, tomēr šaujot īstam medījumam, uztraucos un drebēja rokas. Tā pavasarī  šaujot pirmo rubeni, biju tā uztraucies, ka plintes stobrs kā suņa aste cilājās uz augšu un leju. Ja tūliņ būtu šāvis, tad pūdelējums būtu kā likts. Tamdēļ nesteidzos ar šaušanu , kamēr kaut cik nomierinājos, un tad , protams, trāpīju un teteris nokrita no egles , kur rūca kā cepure.

Tas pats negals bija ar pirmo zaķi, kuram pielīdu, kad ēda uz asniem vakarā. Tā liekas, ka nekas nav, bet tikko sāku mērķēt, lai šautu, tūliņ stobra gals sāka dancot. Zināms, beidzot nomierinājos un tad nošāvu ar.

Tikai ar laiku pieradu un varēju medījumam šaut tikpat aukstasinīgi kā mērķī.Saprotams, ka sākumā ar visu mācēšanu bieži pūdelēju. Vēlāk uzķēru, ka vaina bija tā, ka es šāvu tālu esošam medījumam, jo domāju, sak, ja krīt uz 40 soļiem, kapēc nekritīs arī uz 80 soļiem. Tikai vēlāk, pārbaudot mērķi uz 80 soļiem, redzēju, ka skrotīm izkliede bija tik liela, ka zaķī trāpīt kaut ar vienu skroti jau bija jāuzskata par laimes gadījumu pie vispareizākās mērķēšanas.

Tā pamazām iemācījos noteikt attālumu un par 40-50 soļiem tālāk nešāvu ne zaķiem, ne teteriem un ar to arī pūdelēšana beidzās.

Bet naktīs, šaujot zaķus pie barības, pūdelēju atkal un tik ilgi, kamēr Teteru Mikus mani iemācīja pareizi mērķēt  par pudeli šnabja  Jānīškrogā. Tikai no tā laika uzskatīju, ka šaušanas skolu esmu sekmīgi pabeidzis un nepūdelēju vairs ne dienā, ne naktī šaujot.

Arī man burtiski bija jāiziet līdzīga skola, tikai ar to starpību, ka vectēvs pēc saviem pūdelējumiemizticis ar nepatikšanām un sirdsapziņas pārmetumiem vien, bet man piebiedrojās vēl  skrošu maka duncis uz pleciem, ja nopūdelēju vectēva klātbūtnē viņa izdzītu zaķi. Tomēr slikts nebija arī skrošu maks, jo galu galā šaut iemācījos  un par to kā pašam, tā vectēvam bija liels prieks.

27.03.1964. 

30. Gudrais vilks

Vasaras karstā laikā istabā gulēja tikai tēvs ar māti un vecie cilvēki. Meitas gulēja klētiņā , bet es ar puišiem uz kūts augšas svaigā sienā. Šī gulēšana kopā ar puišiem man iespiedusies dziļā atmiņā un domājot par to, siena smaržu jūtu vēl tagad.

Īpašā atmiņā iespiedušās naktis, kad plosījās pērkona negaiss un zibšņi kā ugunīgas čūskas locījās gar lodziņu kūts galā, kur pa trepēm mēs kāpām augšā uz gulēšanu un rītos lejā, lai ietu katrs savā darbā.

Lielo puišu klātbūtnē man arī šādās negaisa naktīs uz kūtsaugšas nebija bailes, bet jocīgi gan bija, kad zibens apgaismoja visu kūtsaugšu un tad sekoja tuvāks vai tālāks pērkoņa spēriens. Ļoti patika, kad līņāja smalks un lēns lietutiņš un čabināja pa salmu jumtu, tad nāca tā miegs, kā nekad.Ja šāds lietus uznāca svētdienas rītos, kad darbā nebija jāceļas, tad mēs gulējām, kamēr sauca brokastīs. Uztrūkāmies gan, kad meitieši nāca slaukt, bet zem maigās lietus čabināšanas pa jumtu acis pašas no sevis atkal aizvērās cieti un gulējām kā nosisti.

No vakariem, kamēr bijām nomodā, puiši viens vai otrs stāstīja dažādus piedzīvojumus no muižas klaušu gaitām. Reizēm tā nopļāpājām pāri pusnaktij.

Svētdienās puiši mēdza pēc launaga aiziet uz Jānīškrogu  un atpakaļ nākot, iegriezties pie savām iecerētām. Tādās reizēs es bieži velt\igi nogaidījos puišu pārnākšanu un aizmigu viens pats, reizēm puiši ieradās tikai no rīta ap augšā celšanās laiku. Zināms, kad nebija gājuši meitās, tad puiši ieradās no Jānīškroga ap pusnakti jautrā dūšā. Dažreiz nāca dziedādami un tad jau varēja dzirdēt pa gabalu.

Kādreiz bija gadījusies arī tos laikos parastā izkaušanās ar raunēniešu puišiem, jo Jānīškrogs bija uz Dzērbenes un Raunas pagastu robežas. Parasti mūsu puiši bija uzvarētāji tādās sadursmēs, jo visi bija liela auguma spēka vīri. Tad nu gāja vaļā pārrunas par notikušo karu. Protams, raunēnieši ar nebija ne bailīgi, ne mazspēcīgi un mūsējiem kā piemiņu bija atstājuši gan zilumu pie acs vai punu pierē, ko tikai redzēju rītā pie brokastu galda. Bet tas tā nu bija un visi to uzskatīja par tādu lietu, bez kuras nevar iztikt kā putru vārot bez sāls.

Vēlāk, kad paaugos un puiši mani ņēma līdz uz Jānīškrogu, tad pats redzēju, kā notiek šī izkaušanās un vēlāk arī pats sāku ņemt dalību.

Reiz tādā naktī, kad biju viens uz kūtsaugšas, dzirdu, ka aitas pa savu kūtiņu skraida no viena gala uz otru. Klausos, it kā kāds sit pie sienas un viņas baida. Aitu kūtiņa bija piebūvēta pie kūts sāniem ar ieejas durvīm no kūts un mazu lodziņu galā, kurā ziemā bija viena rūts, bet vasarā to izņēma, lai ieplūstu gaiss un tad lodziņš stāvēja vaļā.

No kūtsaugšas stūrī bija lūka barības nomešanai, pie kuras stāvēja kūtī trepes, pa kurām ziemā kāpa no kūts uz kūtsaugšas, jo tad gala lūkas durtiņas stāvēja ciet, lai nepieputinātu sniegu barībā.

Nokāpu kūtī un klusām iegāju aitu kūtiņā. Lēnām virzos pie lodziņa. Nu redzu, kas par lietu. Vilks iebāzis asti pa lodziņu un ar to dauza uz vienu pusi pie sienas un uz otru pusi, ka pakš vien. Aitas no vilka smakas un astes dauzīšanas tā uztraukušās, ka grib vai stāvus sienā skriet.

Pag, pag, es domāju – es tevi, gudrinieku, pabaidīšu un sagrābu aiz iebāztās astes. Tad tik bija joki! Vilkam aiz bailēm no pakaļas kā tapa izskrēja un nu viņš sāka apmest kūtiņas sienas, ka burkšķēja vien. Rāvās gan projām kā traks, bet es jau biju spēcīgs puika un noturēju kā maku.

Kliedzu gan palīgā, bet ne istabā gulētāji, ne meitas klētiņā nebija dzirdējušas, jo iemiguši pirmā miegā un kūts no abām ēkām bija patālu. Kad sāku kliegt palīgā, vilks rāvās projām vēl trakāki. Beidzot man rokas nogura arī no stiprās turēšanas un aste bija vien jāatlaiž. Ak, manu dieniņ, kā tad viņš joza projām uz mežu, it kā kājas nemaz pie zemes nemestos.

Ja būtu kāds dzirdējis un atskrējis palīgā, tad jau varēja vilku nomaitāt, kamēr es turēju viņu aiz astes. Šoreiz viņš aizgāja projām sveikā, bet no bailēm kūtiņai āra siena bija gan briesmīgi noķēzījis. Otrreiz vairs tāda gadījuma nepiedzīvoju un vilku aiz astes vairs netiku turējis.

17.03.1964.

31.Gudrais baltenis

Ir divejādi zaķi- pelēkie un baltie. Pelēkie ir lauku zaķi un viņi ir pelēki kā ziemu, tā vasaru. Pelēkie zaķi dzīvo pa laukiem, krūmiem un lauku starpā esošās birztalās un mežos. Viņi ir 10-12 mārciņas svarā. Lielākais, ko esmu nošāvis, bija 14 mārciņas smags pelēcis.

Baltie zaķi dzīvo lielos mežos un purvos. Uz laukiem viņi iznāk ļoti reti. Vasarā baltie zaķi ir rūsgani, bet ziemā balti ar melniem ausu galiem. Viņi augumā ir mazāki par pelēkiem zaķiem un sver no 7-9 mārciņām.

Netālu no laukmalas arī lielos mežos dzīvo kopā kā baltie, tā pelēkie zaķi, bet dziļāki lielos mežos dzīvo tikai baltie zaķi.

Tā Bedru kalnā mēdz būt gan baltie , gan pelēkie zaķi, bet pie Mellā purva un ap Riesteņa ezeriņu dzīvo tikai baltie zaķi. Ziemās viņi pārtiek no apšu mizas, ko grauž no vēja lauzto vai nocirsto apšu zariem un tievākām galotnēm. Tāpat viņi apgrauž arī mazo apsīšu mizu, reizēm pat kārklu mizu.

Baltie zaķi ir blēdīgāki par pelēkajiem un kā dzinējiem, tā suņiem dzenot lodā vairāk pa biezumiem no viena uz otru. Reizēm riņķojot uz vietas nelielā platībā un neskrien tālu projām, kā to dara pelēkie.

Ziemās, dziļā sniegā baltie zaķi mīl skriet tāpat kā pelēkie pa iebrauktiem meža ceļiem. Zinot šo balto zaķu īpašību, viņus var viegli arī lielos mežos medīt viens pats mednieks ar diviem dzinējiem.

Tad rīkojās tā, dzinēji iet pa abām pusēm iebrauktam ceļam ap 100 soļu no ceļa, bet mednieks iet pa ceļu dzinējiem pa priekšu.Izceltais zaķis, kurš parasti ziemās guļ ceļa tuvumā, tūliņ izskrien uz ceļa un skrien pa to. Tā viņu uz ceļa stāvošais vai pa ceļu ejošais mednieks var nošaut. Ejot dzinējiem ap 100 soļu pa priekšu, ir jāiet atmuguriski, lai redzētu, kad zaķis izlec uz ceļa.

Biezā sniegā arī sunim dzenot baltenis medniekam jāgaida uz iebrauktā meža ceļa. Tikai jāzina, ka baltais zaķis  tāpat kā lapsa mīl skriet pa vējam.

Lai gan zaķis netiek uzskatīts par sevišķi lielu gudrinieku, tomēr sava gudrība viņiem ir. Reiz man iznāca sastapties ar gudru balto zaķi. Tas notika šaipus Mellā purva pie Meldera pļaviņas, kurai otrā pusē ir Slušu Lesiņa Jāņa mežs. Kā dzinējs man toreiz bija apšu sunēns vārdā Spričuks. Viņš man bija labs un dūšīgs sunēns. Ar viņu izrakām daudz āpšu no alām, kā arī es nošāvu dzudz viņa izdzītās lapsas. Arī zaķus un stirnas viņš dzina labi. Medībā āpšu sunēns ir daudz labāks par lielo dzinējsuni, jo viņš skrien lēnāk, arī viņa dzītie zvēri skrien lēnāk un nekad neaizskrien tālu prom. Stirnas ar no viņa tā nebaidās kā no lielā suņa un vairāk taisa līkumus , bet no lielā suņā skrien ātri un taisni prom.  Ja netrāpās šai skrējienā pa šāvienam, tad projām ir.

Zaķi gan riņķo tāpat, tikai skrien ātrāki, bet āpšu šunelim dzenot, skrien lēnāk, bieži āķodami un tupēdami klausoties cik tālu sunēns vaukšķina dzenot.

Tā mēs abi ar Spričuku izejam pirmā sniegā uz zaķiem. Ejam gar Naudas kalnu uz Miezīšu purvu, kur parasti pelēči guļ, bet šoreiz Spričuks nevienu neceļ un tā aizejam līdz Meldera pļaviņai un Spričuks pārskrien pāri Dzestrenei Slušu birzī.

Es palieku šaurumā gaidīt, jo no šīs birzes izceltie zaķi un stirnas nāk šaurumā pāri upei un iet tālāk vai nu uz Mello purvu vai uz Bedru kalnu.

Kā tad, Spričuks ceļ. Uzvelku gaiļus un gaidu , sak, tev draudziņ, šite ir jānāk, nekur citur tu neiesi, jo dzirdu, ka tiešām dzen uz mani. Skatos acis ieplētis, kur nu man pelēcis skrien, bet nekā. Griež atkal atpakaļ. Nu sāk dzīt mežam apkārt, bet ārā nenāk.Apdzen vienreiz, apdzen otrreiz, bet zaķis uz šaurumu nenāk un nenāk. Spričuks apdzen jau ceturto riņķi un, kad viņš ir birzei otrā pusē, nevaru nociesties uz vietas , bet eju upei pāri skatīties , ko viņš dzen, kas uz riņķa vien skrien, jo tā neviens zaķis nedara.

Pāreju upei un ieeju birzī. Nu redzu, ka sniegā nomīts jau celiņš no suņa un zaķa pēdām. Nostājos no celiņ asoļu 50 un gaidu, kas te būs, jo suns kaukdams tuvojas. Skrien Spričuks viens pats, tagad saprotu, ka zaķis šai vietai paskrējis garām pirms manas pienākšanas. Skatos, soļus 20 Spričukam no pakaļas ļepo baltais zaķis, ausis saglaudis.Šoreiz vēl viņu palaidu sveikā garām, bet, kad nāca otrreiz sunim no pakaļas it kā to dzīdams, tad laidu virsū un pēc šāviena tikai Spričuks atskatījās, ka zaķis viņu dzinis. Tagad gan pieskrēja un krietni vien sapurināja zobos par tādu pārdrošību.

32. Dzinējsuns Pauka

Man vienmēr bija labi suņi, kad notika lielās medības, mani suņi vienmēr bija pirmie pie zvēru uzcelšanas un pēdējie palika pie dzīšanas.  Tāpat bija pie āpšu medībām. Mans Spričuks tikmēr plēsās ar āpsi, kamēr iedzina viņu kādā alu nozarojumā un tur cīnoties, riedams ziņoja kur ir jārok. Kamēr āpsi dzen alā un nerej uz vietas, tikmēr rakt nevar.

Āpši ar suņiem cīnās sirdīgi, bieži vien jaunu iesācēju tā sakož, ka tas kaukdams skrien no alas ārā un tad ne ar labu, ne ar ļaunu vairs nav iedabūjams alā. Tā kā muižas piķieris Purcens bija slinks un labs dzērājs, tad viņš suņus reti veda uz mežu mācīt zvērus dzīt un āpšu suņus reti veda uz alām.

Tāpēc barons man kā medību vadītājam deva barošanā un apmācībā jaunos āpšu un lielos dzinējsuņus. Tā pie manis dzīvoja 3-4 lielie dzinēju suņi un 1-2 āpšu suņi. Par suņu turēšanu citas maksas nebija, kā tikai deva 3 puru rudzu uz galvas gada uzturam. Tā kā man caurmērā bija 5 suņi, tad viņu barībai no muižas dabūju 15 pūrus rudzu. Saprotams, ka suņus ar tīru maizi vien nebaroju. Devu viņiem gan ēdienu atliekas, gan saimniece izvārīja pie cūku kartupeļiem arī suņu daļu.

Kad muižā nonīka kāds lops, tad laida ziņu un es dabūju šā kritušā lopa gaļu arī priekš suņiem. Rudeņos muiža likvidēja vecos zirgus un tad arī tos deva, lai nošauj un gaļu atdod suņiem, bet āda palika par šaušanu un dīrāšanu.

Reiz man no muižas atveda četrus lielo dzinēju kucēnus, lai izaudzējot, izmācot un tad lai pats viņus arī barojot un turot. Man pašam tobrīd medību suņa nebija, ne leila, ne maza, tamdēļ muižas atvestos kucēnus saņēmu ar prieku , sak, izaugs un būs kas man pašam zvērus padzenā, kad iešu medībās, jo man, kā medību priekšniekam, bija brīv medīt priekš muižas pa visiem Dzērbenes mežiem.

Zināms, ne jau visi zaķi un stirnas aizgāja uz muižu. Apēdām jau apši ar savu daļu un bija diezgan arī muižai. Kad kucēni bija pus gadu veci, es sāku viņus mācīt amatā. To darīju tā. Nošāvu zaķi, iesēju viņu kārtiņā un vilku gabaliņu aiz sevis , lai manu pēdu smaka nejaucas ar zaķa smaku, un tad zaķi nometu zemē pie kāda krūma, bet pats stāvēju ar plinti tuvumā. Kāds no puišiem uzlaida uz vilktās sliedes kucēnus un tie kaukdami dzinās pa smakai zaķim pakaļ. Kad viņi tuvojās, es izšāvu gaisā , lai pierod pie šāviena un mācās saprast, ka pēc šāviena viņu dzītam zaķim jābūt beigtam. Tad viņi pieskrējuši plucināja zaķi , cik nu katrs mācēja. Tā vislabāk iemācīt kucēnus dzīt, un, kad viņi dabū plucināt nošauto medījumu, tad viens un divi amats ir rokā. Kad tā jau vairākas reizes kucēnus biju apmācījis un redzēju, ka amats viņiem rokā, tad ņēmu uz mežu līdz, lai paši mācās uzcelt un dzīt. Kad tik reiz paši uzcēla un dabuja dzīt, tad bēdu vairs nebija, ka būs labi cēlāji un dzinēji.

Reiz, kad kucēni bija jau apmācību skolu beiguši un paši jau mācēja uzmeklēt un izcelt, kādu dienu iebrauca barons apruāties, kad sarīkot medības , jo lielmātei būšot viesi un stirnu buks esot ļoti vajadzīgs. Kā parasti, baronam plinte bija līdzi. Muku mēs, lielskungs, varam dabūt uzreiz jau šodien, es viņam saku. Barons brīnās, jo man tak neesot suņa, kas varētu dzīt. „Man, lielskungs, ir četri suņi, ne tikai viens,”es viņam saku un rādu uz kucēniem, kas guļ pagalmā.

„Ko nu joko, tie jau ir dumi kucēni, viņi no buka bēgs paši, nevis buku dzīs,” tā barons. Arī kučieris Kuplis piebalsoja baronam, ka kucēni nevarot būt nekādi dzinēji, jo vēl par jauniem, ja būtu vismaz gadu veci, tad varētu mēģināt, ne tagad. Ne barons, ne kučieris to nezināja, ka kucēni skolu jau beiguši un zina, kas viņiem mežā jādara.

„Vai lielskungs ir tā ar mieru, ja kucēni dzīs buku, tad viens no viņiem būs mans, bet , ja nedzīs, tad vienu es gaduu barošu ar savu maizi?” es saku baronam.

Barons bija paskops, un , kad es vienu apņēmos neveiksmes gadījumā visu gadu barot pats un viņam nebūs jādod trīs pūri rudzu, tad bija ar mieru, jo klusībā priecājās, ka es pazaudēšu.

Es paņēmu tauri, plinti un tašu. Salikām visus četrus kucēnus ar karietē un uz mežu projām. Man bija zināms, ka Bedru kalnā vienmēr dzīvo viens vecs un liels buks, kuru kucēni jau pāris reizes bija dzinuši. Zināju ar, kur šis buks iet, kad viņu dzen. Noliku baronu īstajā vietā gaidīt un pats ar kučieri un kucēniem braucām ar līkumu atpakaļ uz to vietu, kur jāsāk dzīt. Nu laidu es kucēnus mežā un iepūtu taurē , lai barons zina, ka dzīšana sākusies.

Nebiju vēl pagājis ne 100 soļus mežā, kad mani kucēni cēla un kā muzikanti katrs savā balsī kaukdami aizskrēja barona virzienā.

Dzirdu, barons izšauj. Es zinu, ka buks rokā, ja nebūtu kritis, tad šautu otrrreiz.Arī kucēni pārstāj kaukt. Eju turp, kā tad, buks guļ zemē, kucēni viņu plucina, kur nu kurais pieticis, bet barons stāv blakus un smejas.

„Nu šoreiz tu mani vinnēji. Viens kucēns ir tavs, kuru pats gribi. Bet to gan es neticēju, ka viņi jau prot dzīt. Tie nu gan būs suņi, kad izaugs,”barons priecājās.

„Kāpēc lai viņi nedzen, ja uz to ir mācīti,”es baronam atbildu. „Kā, vai tad tu viņus tik jaunus esi mācījis?” barons brīnās.

„Esmu gan, lielskungs, jo no debesīm neviens meistars nekrīt. Visiem jāmācās, arī kucēniem,” es atbildu.

„Tad jau tu zināji, ka es paspēlēšu un tu kucēnu vinnēsi,”atkal barons. „Saprotams, lielskungs, ka es to zināju, citādi jau uz mežu mēs ar viņiem nebrauktu,”es atbildēju.

„Vai kāds tu man esi blēdis, to tu nestāstīji, ka kucēni mācīti,” barons pa jokam rājās ar mani un kratīja pirkstu.”Ko es jums, lielskungs, varēju stāstīt, jo jūs abi ar kučieri bijāt uz vienu roku, ka kucēni vēl par jauniem, bet nu redzat, ka arī jaunie prot savu amatu, ja tikai ir mācīti,” es viņam atbildēju.

Tad Kuplis ar bija ar karieti klāt. Es izņēmu bukam iekšas, piebāzu izņemto iekšu vietā skujas un cēlu buku karietē pie barona kājām. Viņš man iedeva parastos trīs rubļus un laimīgs un lepns, ka nošāvis buku, brauca uz muižu.

Kad kucēni iekšas apēda, mēs gājām tālāk uz Riesteņa ezeriņu. Pie lielās āža muguras kucēni atkal cēla vienu buku, bet to aizdzina un nedabūju šaut. Saturēju kucēnus un gājām tālāk. Pie Zaļupes cēla atkal . Šoreiz buks nāca man pa šāvienam garām un es to nošāvu. Tad ar visu buku gājām uz māju.

Vakarā vedu nošauto buku uz muižu. Barons acis vien ieplēta, ka es iegāju un stāstīju, ka arī otrs buks karājas pagrabā. Barons atkal iedeva 3 rubļus un tējas glāzi pomeranča.

Lielmāte kā parasti iesauca ķēķī. Lika ķēkšai sameklēt zakuskas, bet uzlika man divas pudeles alus un kortelīti. Pati kā vienmēr priecājās, ka nu būšot ko ciemiņus mielot, un apjautājās, kā ejot pa māju, mudināja iedzert un uzkost. Kad gāju projām, iegrūda man roku ķešā, kā viņa pastāvīgi mēdza darīt,un no viņas puses tur bija četri rubļi, jo Lielmāte bija ļoti laba un devīga.

No šiem četriem kucēniem dūšīgāko augumā izvēlējos sev un nosaucu par Pauku. Tā es tiku pie lielā dzinēj suņa Paukas. Viņš man bija tāds suns, kādu redzēju pirmo reizi , un otra tāda nebija vairs ne man ne baronam. Beigās es Pauku pārdevu labajam Skujenes lielkungam par 50 zelta rubļiem, jo viņš bija ļoti uzkarsis uz suņa un nelika man miera.

Lieta bija tā, ka Pauka nebija dzinējs, bet mednieks un katru zaķi noķēra pats bez šaušanas, jo skrēja kā zibens. Lai gan Pauka neskrēja klusēdams, kā daži suņi- ķērāji  to dara, bet dzina ar balsi, kā pienākas, tomēr viņam bija tik ātrs skrējiens, ka katru uzcelto zaķi necik tālu arī noķēra. Stirnas ar Pauka noskrēja viens un divi. Beigās viņu uz lielām medībām tādēļ nemaz neņēmu līdz.

Savu māku viņš parādīja, kad kopā ar saviem trim brāļiem bija sasniedzis gada vecumu. Arī jau agrāk viņš bija pirmais, kas cēla un dzina visiem pa priekšu, un ne pa pēdām, bet blakus.

Gadījās tā. Pirmā sniegā es ar visiem četriem kucēniem , kuri bija jau lieli, aizgāju uz Kalnu birzi nošaut kādu zaķi. Eju pats pa ceļu, bet kucēni ieskrien mežā uz Baļķu kalniņa pusi – purvā.Kalusos, Pauka ceļ , un nu visi, riedami cik māk, sāk dzīt uz manu pusi. Uzrauju plintei gaiļus un gaidu uz ceļa, sak, kur nu zaķis skries pāri. Te uzreiz klausos, zaķis sāk vēkšīt. Skrienu skatīties , jau beigts un visi to rausat un plucina. Bija gadījies jaunais no pēdējiem  bērniem puszaķa lielumā.

Nu, kad beigts, beigts. Ejam tālāk . Pārejam pār Dzestrenei Meķeļu tiesā. Klausos, ceļ atkal Pauka.Sāk visi dzīt, es gudroju, kur viņi dzīs un kur lai skrienu priekšā. Te klausos, vēkš atkal. Skrienu uz vēkšienu. Jā, zaķis jau suņiem zobos un visi to plucina. Šoreiz ir vecais zaķis. Nu man ar paliek jocīgi, bet vēl gluži negribas ticēt, ka Pauka var katru zaķi noķert.

Man jau tašā divi zaķi, bet izšāvis vēl ne reizes neesmu. Ejam tālāk uz noriņu. Pēc neilga laika Pauka ceļ atkal un pēc brītiņa zaķis vēkš, jo atkal noķerts. Nu gan vairs tālāk negājām, jo nu man skaidrs, ka ar Pauku ejot plintes nevajaga, jo viņš pats ceļ  un pats nokož. Lūk, pirmais zaķis Paukam bija iedevis ķeršanas amatu un viņa veiklās kājas šo netikumu atbalstīja un tā mans Pauka no dzinējsuņa pārvērtās par ķērājsuni.

Šī netikuma dēļ tagad Pauku uz lielām medībām neņēmu. Reiz viņš bija līdz un tai dienā nokoda piecus zaķus. Barons par to uz Pauku noskaitās, ka neļauj šaut, un aizliedza man ņemt otrreiz līdz, sacīdams: „Tu to Pauku vairs nekad medībās citiem suņiem līdz neņem, jo viņš pat lielkungu nelaiž pie šaušanas. Patiesībā viņu vajadzētu šaut nost, jo tāds dzinējsuns nekur neder, bet tā kā tu viņu vinnēji, tad dari ko gribi, bet līdz vairs neņem.”

To dzirdēja Skujenes lielkungs, kurš bija vājš šāvējs, bet liels medījumu cepešu mīļotājs. Viņš jau tad man sāka uzplīties, lai Pauku pārdod viņam. Kad barons viņam prasīja, ko viņš ar Pauku darīšot, Skujenes lielkungs atbildēja: „Man tāda suņa vajaga, kas pats uzceļ un pats nošauj, jo es pats bieži pūdelēju un mani mežsargi ar maz zaķu nošauj.”

Man skaistā Paukas bija žēl un es izvairījos no pārdošanas, teikdams, ka vecāks varbūt vairs neķers, bet tikai dzīs, kā to citi suņi dara. Tā Pauka vēl kādus gadus palika pie manis, bet savu niķi nost nemeta un tad es beidzot  viņu pārdevu ar Skujenes lielkungam.

Pauka laikā man par puisi  dzīvoja Šilinskas Pēteris. Viņš man svētdienās nāca par dzinēju un visus zaķu ceļus zināja mūsu mājas apkārtnē. Kad mēs rīkojām lielās medības mūsu mājas tuvumā un Pauka palika mājās, Šilinskas Pēteris izlietoja Pauku bises vietā. Tā daudz zaķu, kuri izgāja sveikā caur medniekiem vai izsitās no masta sāņus, krita no Paukas zobiem.

Vienā dienā tā Pauka bija nokodis četrus zaķus. Gandrīz tikpat, cik mēs par visiem medniekiem nošāvām.

Gaidiet turpinājumu!

9 komentāri - Vectēva stāsti 1.daļa

Komentēt