Elzas Ābeles- Prūses atmiņas „Lāgera stāsti”

Sibīrijas stāsti

Elzas Ābeles- Prūses atmiņas „Lāgera stāsti”

Darbu sagatavoja Ēvalds Keišs

Dzērbene

2016

Cienījamais lasītāj!

Katru dienu aizsaulē aiziet savu mūžu nodzīvojušais cilvēks, atstājot aiz sevis padarītos un nepadarītos darbus, piepildītos un nepiepildītos sapņus. Tad par cilvēku parasti paliek tikai atmiņas tuvinieku un draugu sirdīs.

Bet ir cilvēki, kuriem rūp iepazīstināt citus ar savām dzīves gaitām. It sevišķi svarīgi tas ir, ja cilvēka attīstība, dzīve sasaucas ar mūsu valsts attīstību, vēsturi. Piedāvātajās Elzas Prūses-Ābeles atmiņās spilgti var izsekot parasta cilvēka acīm pieredzēto Latvijas attīstībā pirmās brīvvalsts laikā, tautas un viņas ģimenes traģēdijai padomju varas nodibināšanas gados, 2. pasaules kara laikā, pēckara gados staļinisma terora periodā.

Gatavojot publicēšanai šīs atmiņas, teksts ir daļēji rediģēts, iespēju robežās saglabājot  E.Prūses-Ābeles izteiksmes stilu. Atvieglojot lasīšanu, piedāvāju dažu tekstā satopamo vārdu un izteicienu paskaidrojumus, kuri ievietoti pielikumā.

Nobeigumā gribu piebilst, ka gribasspēks, ticība, palīdzība līdzcilvēkiem ir galvenais, kas dod spēkus pārdzīvot jebkurus smagākos brīžus.

                                                                        Ēvalds Keišs

E.Prūses-Ābeles rokraksta 

1.     burtnīca

Atmiņas par manu dzīvi

1)      Dzimtas biogrāfija

2)      Mana biogrāfija līdz 1942.gadam

3)      Kā radās pretkomunistu kustība (bandītisms)

4)      Kādus paņēmienus un līdzekļus izlietoja čeka un čekas karaspēks pretkomunistu kustības apkarošanā pēckara gados

5)      Manas gaitas čekas vajāšanas laikā un mans arests un tiesāšana

Dzimtas biogrāfija

Mans vectēva tēvs dzīvoja Cēsu rajona Dzērbenes pagasta Mailēs, kas bija mūsu dzimtas sen apdzīvotā un uzceltā māja. Viņam bija divi dēli: mans vectēvs un dēls Andžs. Vectēvs palika Mailēs par saimnieku, bet brālis aizgāja un apprecējās un dzīvoja sievas mājā. Mans vectēvs apprecējās ar Dzērbenes Ķēpu mājas saimnieka meitu un palika dzīvot Mailēs. Vectēvam bija 6 bērni. Trīs nomira bērnībā un skolas gados. Dzīvi palika 3 - mans tēvs, vecākā un jaunākā māsa. Jaunākā māsa piedzima vecaimātei 50 gadu vecumā vai vēl vecākai esot. Tā kā manam tēvam vajadzēja kopā ar manu māti viņu izaudzināt un izvadīt dzīvē.

Vectēvs un vecāmāte bija čakli strādnieki, bet dzīve negāja, kā tam vajadzētu būt. Vectēvs stipri dzēra, bija liels mednieks un zvejnieks. Visa dzīve sabijājās. Nāca laiks, kad muiža pārdeva mājas dzimtīpašumā. Dzeršanas dēļ  viņš nevarēja iekrāt naudu mājas izpirkšanai, un dzimtai vajadzēja Mailes atstāt. Inventāru izpārdeva parādu dzēšanai, un sākās graudnieka un rentnieka gaitas dažādās Dzērbenes un Raunas mājās. Vectēvs palika akls - papriekšu ar vienu aci, vēlāk ar abām. Mans tēvs ar manu māti bija apprecējušies un pieticīgo saimniecību saņēma savā vadīšanā. Rentēja no īpašniekiem mājas un dzīvoja.

Tēva ģimenē piedzima mana māsa, pēc 4 gadiem es; un pēc 5 gadiem mans brālis. Pēdējā rentes vieta bija Drustu pagasta Jaunauļi, kur nodzīvojām  9 gadus.

Elza ar ģimeni un draudzenēm, 2.rindā vidū.

Tā kā Latvijā tai laikā sadalīja muižas zemes, veidojās jaunsaimniecības, tad tēvs nopirka no valsts zemes bankas tur muižas īpašnieka ieķīlāto meža gabalu, kas piederēja Auļukalna muižas īpašniekam. Meža gabals atradās Cēsu apriņķa Drustu pagasta robežās; netālu no (2 km) Jaunauļu mājām, kur dzimta dzīvoja par rentniekiem. Tā nu darbi gāja uz divām pusēm. Darba dienās rentes vietā Jaunauļos un svētdienās un lietus dienās iepirktā mežā. Tēvs bija iemācījies būvēt ēkas, taisīt ratus un ragavas, kā arī citus saimniecībai nepieciešamus darbus, un tā ar lielu piepūli un ticību par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes cēla ēkas un lauza celmus.

Toreiz ģimenes sastāvs: tēvs -  spēcīgs, māte -  spēcīga, vesela; tēva jaunākā māsa, kas bija izaugusi- spēcīga, vesela; māsa 13 gadus veca; es 9 gadus veca; brālis 3 gadus vecs; vectēvs aklis; vecāmāte jau diezgan no vecuma nevarīga. Ar šādu ģimenes sastāvu 1925.gadā aizgājām dzīvot uz iepirkto meža gabalu, kur bija uzcelta istaba, kūts, labības šķūnis un rija. Zemes bija maz. Varēja art tikai ar spīļarklu, jo traucēja saknes un neizlauzti celmi. Pļāva tikai ar izkaptīm. Lauksaimniecības mašīnas bija, bet nevarēja viņas pielietot. Rentes vietā bija izaudzēti zirgi, govis, tos vajadzēja pārdot, jo nevarēja sagādāt celmos barību ziemai. Paturēja 2 zirgus, dažas govis un aitas. Nebija klēts, rentes vietā saražotie graudi bojājās, un tādēļ maizīte iznāca rūgta.

Bet darbi turpinājās: tika uzcelta vēl klēts, cūkkūts un vēlāk iztīrītās pļavās 3 siena šķūņi. Celmus lauza gan ar koka bomiem,  gan no Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas atvestu mašīni, ko grieza ar zirga spēku. Vēlāk dabūja citu mašīnu trijkāji, kur pielietoja trīzuļa riteņus un kuru  grieza 2 vīri ar rokām. Katrs ģimenes loceklis darīja savam spēkam atbilstošu darbu. Mēs, bērni, lasījām saknes un zarus, nesām kaudzē; pieaugušie lauza celmus, vecais tēvs ar taustes palīdzību, uz ceļiem tupēdams, atraka uz pārzāģēja celmu saknes, ko pēc tam tēvs, māte un tēva māsa nāca un izlauza. Tā pamazām paplašinājās tīrumi un pļavas. Blakus celmu laušanai tēva radinieks, kas nodarbojās ar grāvju un drenu rakšanu, (pret samaksu) raka grāvjus un veica purvu nosusināšanas darbus. Purvi tika pēc tam iztīrīti no celmiem un saknēm. Toreiz parādījās pirmie traktori Drustu pagastā pie turīgākiem vecsaimniekiem. Tie gāja pret samaksu art ar traktoru. Daļu nosusināto purvu tēvs pats uzara  ar 2 zirgu arklu, bet kūdras slāņos neredzami gulēja senlaikos krituši priežu celmi un pušsatrūdējuši priežu siekstu gabali, ko ar arklu nevarēja izcelt. Tēvs maksāja traktora arājam, un tas ara purvu.  Arkls izcēla kūdrā iegrimušos kokus, un tā atkal pēc aršanas vajadzēja vākt celmus un kokus pa otram lāgam. Te mums darbs bija visiem. Pieaugušie krāva lielos celmus un siekstas, mēs bērni mazos, un tā radās novākts, iztīrīts melnzemes lauks. Tēvs sēja šai laukā vīķauzas, miežu auzu mistru, ko pēc Jāņiem pļāva. Tā iegūstot ļoti pilnvērtīgu lopbarību, zem vīķauzām bija jau iesēts reizē ar vīķiem zāļu  āboliņa maisījums, kas pēc vīķauzu novākšanas radīja jaunajai pļavai zelmeni.

Šādā veidā tika iztīrīta visa muižas meža teritorija. Bija no iepirktā gabala jāatstāj 3 hektāri meža neskarti, lai saimniecībai būtu savs mežs. Tas tika noteikts no zemkopības ministrijas, un šis mežs skaitījās neaizskarams.

Minēto meža gabalu un uzceltās ēkas tēvs nosauca par „Upmaļiem”, jo zeme atradās Dzestrenes upes līkumā no 3 pusēm. Ceturto pusi robežoja tēva izraktais robežas galvenais novadgrāvis ar ieteku Dzestrenes upē un apmēram 200 metru gara robežas josla, kas bija grunts zemes un iztīrītā purva daļa. Zemes gabala lielums bija 27 hektāri, jo tēvam tika piedota nederīgā zeme, ko tēvs ar savu darbu nogrāvoja un padarīja par derīgu zemi.

Tā kā par meža gabalu tika samaksāts 3200 lati, mežs tika pārvērsts auglīgos laukos, uzceltas ēkas. Tad uzskatu, ka mūsu dzimtai Upmaļi tika ar varu atņemti, tēvs 1949.gadā izsūtīts,  gāja bojā. Tagad kolhozs Drusti visu ir noplēsis - ēkas, aizaudzējis ar mežu tēva pļavas; apstrādā tikai tīrumus, no kuriem daļa arī ir aizaugusi ar mežu. Vai nevarētu mums atgriezt mūsu dzimtos Upmaļus? Mēs dabūsim cilvēkus, kas tur visu atjaunos un ražos atkal tāpat kā ražoja mūsu tēvs. Mēs ar māsu esam vecas. Mums, bargos likteņa ceļus ejot, nav pēcnācēju, bet ir mīlestība pret tēva sētu, pret visas dzimtas lietiem sviedriem. Māte nomira vēl jaunos gados, laikam pārstrādājusies. Tēva māsa tikai izmācīta aušanas mākslas skolā pie kādreizējā aušanas skolas priekšnieka Pētera Viļumsona un visu mūžu nodarbojās ar aušanu līdz 1944. gadam. Vectēvs un vecmāte nomira. Par brāļa dzīvi runāšu speciāli. Māsa pašlaik dzīvo kopā ar mani. Arī bija tiesāta, 10 gadus pavadīja Staļina „lāgerī”. Es tiku tiesāta no „troikas” uz 10 gadiem, nodzīvoju ieslodzījumā 7,5 gadus. Tāds ir mūsu dzimtas liktenis gadu gaitās.

Vēl varu piezīmēt: tēvu par zemes kultivēšanu apbalvoja Zemkopības ministrija ar Ulmaņa parakstu, ar naudas prēmiju un sudraba medaļu - Lāčplēša ordeņa nozīmi. Šis ordenis no Cēsu apriņķa vēl bija piešķirts Drustu pagasta Smaliķim - arī par zemes kultivēšanu.

Tēvs nav sastāvējis nekādās organizācijās, ne partijās. Zinājis tikai savu sētu, savu kaktiņu un stūrīti zemes. Viņam tika liegts pat atdusēties Latvijas zemē.

Mana biogrāfija līdz Vācijas kapitulācijai

Esmu dzimusi 1915. gada10.aprīlī Cēsu apriņķī, Drustu pagasta „Remdotās”, kur tēvs toreiz bija rentnieks.

Pēc tam dzimta pārgāja par rentniekiem uz Drustu pagasta Jaunauļu mājām. Jaunauļi bija lielas lauku mājas. Tēvs saaudzēja zirgus, govis, iegādājās zemes apstrādājamās mašīnas. Tur nodzīvojām 9 gadus. No turienes sāku iet Auļukalna 1. pakāpes pamatskolā, ko beidzu. Pēc tam sāku mācīties Drustu draudzes skolā (2.pakāpes pamatskola), ko beidzu ar ļoti labām sekmēm.

Elza Drustu skolā teātra izrādē.

Elza Drustu skolā 1927. gadā, trešā no kreisās.

Tai laikā dzimta dzīvoja jau pašu uzceltā un no meža atbrīvotā Upmaļu mājā. Māte ļoti gribēja man sagādāt iespēju mācīties ģimnāzijā. Ar mātes pierunāšanu tēvs piekrita un mani aizsūtīja un Cēsīm - uz Bērzaines ģimnāziju.

Elza Cēsu valsts ģimnāzijas laikā, 2.rindā 2.no kreisās.

No mājām līdzekļus varēja dot maz. Arī apģērbs bija trūcīgs. Dzīvoju internātā, skolas naudu man atlaida, bet internātā nauda bija jāmaksā.

Elza ar māti, 1.rindā 1.no labās.

Man esot 2. vidusskolas klasē, nomira māte. Saimniecību sāka vadīt mana māsa, kurai toreiz bija tikai 20 gadi, bez tam brālis bija jāsūta pamatskolā. Pa vasaru strādāju tēva saimniecībā, pa ziemu tēvs tomēr, neskatoties uz visām materiālām grūtībām, atļāva man mācības ģimnāzijā turpināt. Pēdējā ģimnāzijas gadā sākās saimniecības krīze. Naudas bija maz. Lauksaimniecības produkti  neko lielu nemaksāja. Līdzekļus tēvs varēja dot ļoti maz. Jaunākām klases meitenēm palīdzēju sagatavot stundas un tā drusku piepelnījos. Vajadzēja skolu beigt, bet bija iekrājies parāds, ko vajadzēja nomaksāt, bet naudas nebija. Skolotāji tomēr mani pielaida pie pārbaudījumiem, un tā ģimnāziju pabeidzu ar 100 latiem parāda.

Ko darīt tālāk? Visur vajadzēja naudas un arī uzturu, un drēbes! Domāju un lauzīju galvu visādi. Tad dzirdēju, ka pie Sarkanā Krusta slimnīcas pastāv žēlsirdīgo māsu skola, kuru beidzu. Audzēknes apgādā ar darba drēbēm, dzīvokli, uzturu; par to audzēknes strādā slimnīcā dažādus darbus un reizē klausās lekcijas. Tur deva pat apavus un zeķes, gultas veļu. Dzīvojām pa 2 meitenēm istabiņā. Darbs bija smags - no 5 līdz 7 vakarā un pie tam vēl no 2 līdz 4 lekcijas un no 7 – 9 vakara lekcijas.

Gāju uz Krusta slimnīcu pieteikties māsu skolā. Konkurss bija neiedomājami liels. Pieņēma tikai 20 meitenes. Pieteikties bija jāierodas personīgi. Pieņemšana sākās ar 15. aprīli līdz 15. jūnijam, 2 reizes nedēļā -  otrdienās un piektdienās slimnīcā. Reizē ar mani bij pieteikties 30 meitenes. Vajadzēja 2 sabiedrisku darbinieku atsauksmes, vidusskolas beigšanas apliecību, veselību pārbaudīja uz vietas. Pašās beigās pa vienam bija jāiet uz pārrunām pie slimnīcas direktora, vecākās māsas, māsu skolas audzinātājas. Visas šīs personas kopēji pieņēma un iztaujāja. Ko viņi meitenē vērtēja, līdz šai dienai nezinu. Zināšanas, skolas programmā iegūtais- tas nebija, uz ko vērsa uzmanību. Uzstādīja dažādus sadzīves jautājumus. Arī sabiedriskie ieteikumi bija maznozīmīgi, jo mani ieteica mans pamatskolotājs, un vietējais mācītājs bija devis atsauksmi par maniem vecākiem. Citām meitenēm rekomendācijas bija devuši redzami mākslinieki, direktori un citi redzami sabiedrības darbinieki. Biju pārliecināta, ka man nav nekādu cerību konkursu izturēt. Konkurss man bija 14. maijā pirms Ulmaņa apvērsuma 15. maijā. Tā aizbraucu mājās bez kādām cerībām. Atbilde bija solīta rakstiski pēc 15 jūnija. Vajadzēja gaidīt.

Kopā ar mani pieteikties bija no manas skolas vēl 2 meitenes. 20 jūnijā man piezvanīja viena no viņām, to ieteicis bija Ludis Bērziņš - viņa bija atstāta kandidātos. Otrai meitenei, ko bija ieteicis redzams ārsts, bija atteikta uzņemšana, man atbilde pienāca pēc 2 dienām. Un liels bija mans brīnums, ka biju uzņemta skolā un bija jāierodas, ņemot līdz miesas veļu un mēteli.

Bija jāierodas 1.oktobrī. Tā sākās manas medicīnas gaitas.

Māsu skolā visi pienākumi bija jāizpilda akurāti, strādājām visus darbus -  gan sanitāru, gan apkopēju, jo Krustā apkopēju nebija un sanitāre bij katrā nodaļā tikai viena.

Darba diena gara, sākām strādāt 5, beidzām 7 pēcpusdienā. Lekcijas lasīja pusdienas pārtraukumā 2- 4 (pa viesu laiku) un vakarā pēc darba beigām no 7- 9. Dežuranti uz nakts dežūru ieradās pēc 9 vakariem un dežūrēja līdz 6 otrā rītā, kad atnāca dienas maiņa. Pret slimniekiem bija jāizturas korekti, laipni, nedrīkstēja dot nekādu informāciju par slimības gaitu, nekādi smiekli un velna dzīšana slimnieka klātbūtnē nedrīkstēja notikt. Ja darbā notika kāda pārskatīšanās vai kļūme, tūlīt bija jāziņo nodaļas māsai. Nekādu uzdevumu nedrīkstēja atstāt neizdarītu, neko aizmirst nedrīkstēja. Par visu mazāko pārkāpumu varēja pateikt: „Jūs mums neesat piemērota”.

Šai kadru kalvē atrados 3 gadus. Pēc skolas beigšanas visas bijām apgādātas ar darbu. Skolas direktors teica: „Es par ikvienu no manām māsu skolas audzēknēm varu galvot ar visu savu sirdsapziņu”. Es visu mūžu esmu jutusi savu māsu skolu, savus audzinātājus, zinājusi savu pienākumu.

Elza kopā ar māsu skolas audzēknēm, augšējā rindā2.no kreisās.

Pirmā darba vieta bija Pļaviņu slimnīca, pēc tam bija Gulbenes slimnīcā.

Elza ar darba kolēģiem Gulbenē.

Pēc tam strādāju Cēsu tuberkulozes sanatorijā un par vecāko māsu. Pēc tam apprecējos un strādāju Smiltenes slimnīcā. Pēc tam pēc vācu armijas atkāpšanās vīrs strādāja Dzērbenes pienotavā, es strādāju par pienotavas laboranti.

Pēc tam sākās mūsu ģimenes vajāšana. Par to rakstīšu vēlāk.

Man vēl jāraksta: pēc māsu skolas beigšanas, strādājot Pļaviņu slimnīcā, mūsu ģimenei bija jāizšķir brāļa liktenis. Brālis bija beidzis pamatskolu un pēc tam 2 gadus mācījies Dzērbenes 2 - gadīgajā lauksaimniecības skolā, sekmes bija apmierinošas, tēvs ar to bija ļoti nemierā. Tādēļ bija brālim jāpalīdz. Tēvs atteicās viņam jebkādu palīdzību sniegt.

Tā kā mana medmāsas alga Ulmaņa laikā bija diezgan ievērojama - 120 lati pie brīva uztura un dzīvokļa, tad nolēmu brāli sūtīt uz Priekuļu lauksaimniecības vidusskolu. Tur viņu uzņēma bez pārbaudījumiem 1. klasē. Bija jāmācās 5 gadi. Visus naudas līdzekļus es devu. Māsa izgatavoja skolas uzvalku un drēbes, un tā brālis ieguva vidusskolas izglītību. Pēdējā skolas gadā viņu piespiedu kārtā (pēdējos divu skolas klašu puišus ar likumu) paņēma vācu armijā. Viņus dažus mēnešus Liepājā apmācīja, iedalīja prettanku artilērijā un aizsūtīja 15. divīzijas sastāvā uz fronti (pie Veliki Lukiem). Tur nokaroja 2 gadus, pakāpeniski atkāpjoties uz Latvijas robežu pusi. Pēdējā kauja bija par Daugavpili. Brāļa grupā brālis bija savas grupas vecākais. Viņu rīcībā bija arī automašīna lielgabala pārvilkšanai. Daugavpilī no grupas tika paņemta automašīna. Tajā aizbrauca vācu virsnieku sastāvs ar savām līdzceļojošām krievu brūtēm. Tika atstāts prettanku artilērijas lielgabals bez vilcēja automašīnas. Brālis un grupa ar virvju palīdzību izvilka lielgabalu no Daugavpils. Pēc tam visu 15. divīziju kājām dzina uz Rīgas pusi. Brāļa grupai tika izdotas tanku dūres. Vēlāk tās atņēma. Tā viņi virzījās Rīgas virzienā. Katru nakti ļoti daudzi puiši dezertēja, jo redzēja, ka Latvija tiek atdota tikpat kā bez kaujām. Tā no Skrīveriem dezertēja arī brālis un 2 biedri un caur Vecpiebalgu atgriezās mājā. Tas bija jūnija beigās – 1944. gadā - 8 mēnešus pirms vācu armijas kapitulācijas.

Kā radās pret krieviem meža brāļi? (bandīti)

Pēc saimnieciski bagātās, ziedošās Latvijas okupācijas, ko izdarīja krievu sarkanā armija, 2 nedēļu laikā tika izpirkti visi apģērbu, apavu, pulksteņu, saimnieciskā ražojuma, velosipēdu un citi veikali.

Latvijas lats tika pielīdzināts Krievijas rublim. Tā kā ar Krievijas rubļiem bija pilnas visu sarkanarmiešu kabatas, tad arī visi veikalu plaukti palika tukši. Un ja kādam vēl būtu ko pārdot, tad Latvijas ļaudis pret naudu neko negribēja pārdot. Tika izvesta aģitācija, ka Latvija ir atpalicis, badā mirstošs apvidus. Nāca vilcieni ar uzrakstiem: „Badā cietušiem Latvijas pilsoņiem”. Vēlāk no dzelzceļa strādniekiem dzirdējām, ka vagoni ir pienākuši tukši. Uzraksti ir tikuši noņemt,i vagoni pielādēti ar Latvijas produktiem un vesti no bada zemes uz pārbagāto Krieviju. Saimniecībās klētis un kūtis bija pilnas ar labību un lopiem, bet neviens par Krievijas rubli nepārdeva, bet glabāja produktus vēlākam laikam.

Rudenī tika katrai mājai noteikta labības norma, kas jāsaved dzelzceļu stacijās. Tāpat tika noteikta lopu norma, kas jāpilda katrai saimniecībai. To visu laucinieki nodeva, ražas daļa vēl palika pašiem. Sāka strādāt čekas mašīna. Arestēja un tiesāja redzamākos un pārtikušos zemniekus, konfiscējot mantu valstij par labu. Bija gadījumi, ka saimnieku arestēja, māju un mantu konfiscēja, atstājot sievu ar maziem bērniem un vecus cilvēkus bez maizes un pārtikas. Tas viss gāja uz priekšu tālāk un tālāk. Kara tribunāls savas tiesas sēdes rīkoja izbraukumos un publiski tika izsludinātas tiesas sēdes, ko redzēja kopā sasaukti ļaudis. Visam kroni uzlika 1941. gada masveida izvešanas. Tad šausmās atvērās Latvijā palikušo acis. Sākās karš un Sarkanās armijas atkāpšanās. Tauta viņus pavadīja ar lāstiem un atvieglotu elpu.

Sākās vācu okupācija, ko pēc 14. jūnija briesmīgā notikuma sagaidīja ar zināmu gaišu cerību staru. Aizvesto draugi un ģimenes locekļi nesa savās sirdīs un domās padomju varai naidīgu nostāju. Visi uzskatīja, ka 14.jūnija naktī paņemtie ir vienkārši nogalināti. Aizsargi grupējās un nostājās vācu pusē, un sākās izrēķināšanās pret arodbiedrību vadītājiem un kreisi noskaņotiem Latvijas ļaudīm. 14. jūnija rīcība bija aizmiglojusi godīgo ļaužu acis ar savu asiņaino miglu. Tika iznīcināti ebreji, jo tos uzskatīja par vainīgiem briesmīgajā izvešanā. Tauta vāciešu un viņu rokaspuišu aģitācijas rezultātā zaudēja vēl vairāk godīgo cilvēka saprātu. Vācu okupācijas laiks savās asiņainās ķetnās atkal nožņaudza tūkstošiem Latvijas iedzīvotājus. Mana pārliecība ir -  ja nebūtu Staļina izrēķināšanās ar Latvijas iedzīvotājiem, nebūtu arī tik daudz vācu okupācijas laika upuru.

Vācu armija tika apturēta. Nu sākās Latvijā divīziju vervēšana. Sākās 15. un 19. Latviešu divīziju dibināšana. No vidusskolām paņēma pēdējo 2 klašu zēnus it kā brīvprātīgi, bet patiesībā piespiedu kārtā.

Tādā veidā arī mans brālis no skolas pēdējās klases nokļuva 15. divīzijas prettanku artilērijas kareivju rindās un tur karoja, jo domāja, ka tas ir priekš Latvijas.

Brālis Pēteris.

Vācu armijai atkāpjoties un virzoties uz Rīgas pusi, sākās puišu dezertēšanas. Ļoti daudzi nāca brīvsolī uz savām mājām. Puiši bija starp divām ugunīm. No vienas puses vācu armija ar saviem žandarmiem, no otras puses latviešu šucmaņi, kas lika slēpņus un ķēra it kā kreisos dezertierus. Tā zēni dzīvoja mežos, kur piederīgie viņus uzturēja.

Vāciešus ieslēdza Kurzemes katlā. Pārējo Latviju atkal okupēja sarkanā armija. Daļa dezertieru iznāca no meža un stājās darbā. Bet redzēja, ka pamazām vienu aiz otra čeka salasa un aizliek aiz dzeloņstieplēm Staļina lāgeros. Nebija izvēles, gāja atpakaļ mežos. Pēc vācu armijas kapitulācijas tiem pievienojās Kurzemē dezertējošie un pārnākušie vācu armijas latvieši. Tā radās mežos cilvēki, kurus uzturēja piederīgie. Viņi nekādas akcijas nedarīja, neko aizskāra.

Tad čeka sāka savu terora akciju pret iedzīvotājiem. Tika likti pie mājām slēpņi. Arestēts katrs, kas mežiniekiem ko deva. Mājās izdarītas kratīšanas un piederīgo aresti. Mežinieki sāka paši gādāt pārtiku no valsts veikaliem un gāja vaktētāju mājās un tur ņēma pārtiku. Mežinieki sāka organizēties grupās. Ieroči viņiem bija, jo daudzās  vietās vācu ieroču noliktavas nebija iznīcinātas.

Aprakstīšu gadījumu no Cēsu rajona čekas darbības.

Cēsu rajona Sērmūkšu ciema Mežmaļu mājās tika izdarīta kratīšana, ko vadīja Francis. Šis cilvēks ar saviem padotajiem izdarīja sīku kratīšanu: sasita mājas saimnieku Slaidiņu (jāpiezīmē, ka mājā dzīvoja 3 veci cilvēki. Slaidiņš ar sievu un savu māsu, visi pāri 60 gadiem). Tad arestēja Slaidiņu. Tas izmisumā paķēra zāļu pudeli; kur bija saturs domāts ārējai ierīvēšanai; to izdzēra un pateica, ka labāk vēlas mirt nekā izbaudīt vēl kādu sišanu vai citas mokas. Tad nu vecais vīrs tika ar varu iecelts mašīnā un aizvests uz Cēsu poliklīniku, kur viņam steidzīgi izdarīja kuņģa skalošanu. Pēc tam pratināts, kāpēc zāles dzēris. Vecais vīrs visu ir izstāstījis. Par to Francis ir nodots tiesai un sodīts, ievietots Rīgā Provodņika šlāgerī. Nezinu, cik liels bija Franča sods, bet pie pirmās amnestijas viņš tika izlaists uz brīvām kājām. Čekā par darbinieku viņu vairs neņēma, bet viņš bija savā čekas darbības laikā iepazinis visu Cēsu rajonu un zināja, kur ko var dabūt. Tad viņš sāka naktīs laupīt uz savu roku. Bija arī nogalinājis 2 cilvēkus. Vienu sauca Kuškis no Rankas pagasta. Tā vienā naktī Francis ieradās Drustu pagasta Vārnās, kur toreiz dzīvoja mājas saimniece Stūrīte Klāra un veca māmiņa Avotiņa Marija ar savu mazo mazmeitiņu Avotiņu Skaidrīti. Avotiņas dēls tika izsūtīts 1949. gadā, kad Skaidrītei bija 3 mēneši. Tā meitiņa tika atstāta vecai mātei audzināšanā. Minētā naktī Francis izspieda loga rūti un, atkrampējis logu, iekāpa telpā, kur gulēja sievietes. Piedraudot ar ieroci, lika atdot naudu, vērtslietas, nešūtās drēbes. To visu salasījis un piedraudējis ar nošaušanu ziņošanas gadījumā - aizgājis. Stūrīte tomēr milicijai par notikušo ziņojusi. (Varu piezīmēt, ka Franča personība Stūrītei noskaidrojās vēlāk). Pēc apm. divām nedēļām Francis atkal ieradies un kāpis pa logu istabā. Stūrīte izlēkusi pa otru logu laukā un bēgusi. Francis viņu noķēris, atvedis atpakaļ istabā un teicis, ka abas ar Avotiņu nošaušot. Avotiņa lūgusi Franci, lai vispirms nošauj mazo bērnu un tad viņa arī mierīgi mirs, jo bērns vairs nebūs dzīvs bez apgādnieka. Tad Francis nav vis bērnu aizticis, bet drausmīgi lamājies ar Stūrīti. Paņēmis vēl, ko atradis sev par noderīgu, segas, palagus un citas mantas, un aizgājis.

Pēc kāda laika no Drustu ciema „Ozoliņiem” uz Drustiem pie miliča tika izsaukta poļu tautības sieviete vārdā Ņina (uzvārdu nezinu). Ozoliņu mājās dzīvoja vēl otra sieviete (vārdu nezinu). Ņinai likts priekšlikums, ja viņa redz, ka pie kaimiņienes ierodas kāds jauns cilvēks un guļ pa nakti, klusu iet uz tuvāku telefonu un ziņot milicijai. Pēc dažām dienām tiešām vīrietis ieradies un pavadījis nakti. Tad nu Ņina arī ir ziņojusi. Atbraukusi mašīna ar zaldātiem un šo cilvēku arestējusi. Izrādās- tas bijis laupītājs Francis. Minētā sieviete ir viņa sieva vai civilsieva. Pēc visām izmeklēšanām un pratināšanām ir notikusi tiesas sēde, kurā par lieciniecēm bija jāierodas arī Stūrītei un Avotiņai,un tad dabūja zināt, ka tas ir Francis, kas Cēsu rajonā izdarījis kratīšanas un reizē arī laupīšanas. Pēc pirmā soda amnestēts un atbrīvots. Pēc tam nodarbojies uz savu roku ar laupīšanu un nogalinājis agrāk 2 cilvēkus. Šoreiz tiesa viņam piespriedusi augstāko soda mēru. Redziet, kādi cilvēki arī strādāja čekas dienestā.

Otrs līdzīgs gadījums notika Dzērbenes ciemā pie Meļļu dzelzceļa stacijas Kleķeros, blakus Dzērbenes pienotavai.

Dzērbenes pienotavā ziemā pirms kapitulācijas ienāca sarkanarmietis (kas bija no netālu stāvošās armijas remontdarbnīcas daļas, kas remontēja dažādu karaspēka tehniku). Sarkanarmietim līdz bija divas Krievijas sievietes - jaunāka un vecāka. Prasīja, lai viņiem dod telpas, kur pārgulēt nakti. Man šādu telpu nebija ko ierādīt, jo bija pieteikts kāds armijas majors, kas šad tad mēdza pienotavā pārgulēt. Tā es arī pateicu, ka gaidām ierodamies minēto majoru. Izdzirdis manu teikto, sarkanarmietis gāja uz durvīm un viņam līdz abas krievu sievietes. Pēc minūtēm 15 pie pienotavas telefona pieskrēja kaimiņu māju saimnieks, uztraucies zvanīja uz Cēsīm, ka nošauts otrs kaimiņu māju saimnieks Strazds. Izrādījās, ka minētais sarkanarmietis ar abām sievietēm iegājis pie Strazdiem, pieprasījis istabu, kur pārgulēt. Strazds devis piekrišanu, ka var pārgulēt nakti virtuvē, jo vēl ziemas diena tikai krēsloja. Tad sarkanarmietis izrāvis revolveri un iešāvis lodi saimniekam pierē. Visi trīs izgājuši laukā. Sievietes aizgājušas uz Cēsu pusi - kareivis pa ceļu uz darbnīcu pusi. No Cēsīm atbraukušais izmeklētājs pie darbnīcas apkalpes tad arī ar Strazda sievas palīdzību uzzīmēja vainīgo. Šim sarkanarmietim bija arests un tiesa, kurā kā lieciniece bija nošautā Strazda sieva. Spriedums bija augstākais soda mērs.

Bija vēl citas nelikumības, bet visas vairs nav prātā.

Drustu ciema Buļļu mājās dzīvoja veca māte Virse un viņas meita Veikle. Šad tad meita ir saukusi no Krievijas iebraukušās ģimenes krievu tautības vīru palīgos dažādos darbos, ko Virse ar meitu nav varējušas  padarīt. Pēc dažām dienām pēc izpalīga aiziešanas, ar ciema padomes apkārtrakstu ieradies kaimiņš Sestulis. Tam uzkritis, ka svaigajā sniegā nav nekādas pēdas un lopi kūtī drausmīgi bļauj. Istabā  durvis ciet, un neviens viņu nelaiž iekšā. Pa logu redzamas istabā nekārtīgi izsvaidītas drēbes un citas lietas. Sestulis ziņo redzēto ciema padomē. Atklājas, ka vecā māte nogalināta, ar sadragātu galvu guļ gultā; meitai apmesta cilpa ap kaklu, domā, ka tā mocīta, lai atdod zelta lietas, un pēc tam piebūvē nosista. Meitai bijis zvērādu kažoks; tas vēlāk redzēts slepkavas sievai mugurā, pēc šā kažoka tad arī noķēra slepkavu. Visas vērtīgās mantas šis krievs aiznesis. Tiesa šo slepkavu sodīja ar augstāko soda mēru. Daļa vērtslietu atdotas Virses dēlam, kas tolaik dzīvoja ar ģimeni Rīgā. Pēc daudz gadiem Virsis visu to atstāstīja. Šis gadījums tika pielikts pie „lietas” kā meža brāļu noziegums. Tātad daudz kas, lai labāki izskatītos, tika pierakstīts „meža brāļiem”.

Ja nu esmu sākusi rakstīt par man zināmiem noziegumiem un vardarbībām, tad uzrakstīšu vēl par citiem notikumiem. Ziemā pirms kapitulācijas Dzērbenē iet pa lielceļu cilvēks un vairākiem prasa ceļu uz Dzērbenes mežniecības kantori. Kāds no ciema palīgdienesta bruņotiem vīriem viņu arestē un iesloga Dzērbenes ciema padomes aresta telpās un tur apsargā. Vēlāk no ciema tiek izsaukta medpalīdzība no Dzērbenes ambulances. Ārsta uz vietas nav; tā vietā ierodas zobārsts Kurmis. Viņš redz, ka apcietinātais ir pārgriezis abām rokas vēnas (to viņš izdarījis ar žileti). Pēc palīdzības sniegšanas šis cilvēks ir no asins zaudējuma miris. Pēc tam iebāzts maisā un aizvests uz Cēsīm uz čeku.

Tad vēl gadījums: Dzērbenes ciema Pakalnu māju saimniece Šteinberga nesa ciema apkārtrakstu. Ejos pa noru, viņa tika sašauta. Viņa rāpus aizrāpjas līdz ceļam, un ceļa gājēji viņu nogādā mājās. Izrādās, lode izgājusi cauri krūšu kurvim un skārusi plaušu apakšdaļu. Pārsieta tika ar  medmāsas palīdzību, kas tika izsaukta no ambulances. Tā kā ievainotā bija mana tēva māsa, tad ambulances darbinieki to ziņoja man. Ar lielām klapatām dabūju mašīnu, ar ko cietušo nogādāt uz Cēsīm uz slimnīcu. Tur cietušo ārstēja Dr. Siļķe, pēc ārstēšanās, kas ilga 4 nedēļas, atlaida večiņu mājās.

Šāvējs, izrādījās, bija Dzērbenes palīgdienesta darbinieks, kas kopā ar citiem piešāvuši izdotās flintes, šaudījušies un savā visatļautībā pat neturēja par vajadzīgu cietušo nogādāt slimnīcā. Šaudīšanās bija pie Dzērbenes ciema padomes ēkas.

Čekas arestēto ģimeņu locekļi palika savās mājās, strādāja un bija aplikti no ciema padomes ar ļoti lielām naudas maksām. Tā kā minētās mājās bija palikušas tikai sievietes un bērni, un vecie cilvēki, tad naudu nevarēja nomaksāt un tāpat nodevas nebija iespējams saražot. Tad nu tiem tika izpārdota mājas iedzīve un ļaudis atstāti bez kādiem līdzekļiem. Ļoti zīmīgs gadījums bija Drustu ciemā. Kādu dienu ciema priekšniecība sasauca tautas namā iedzīvotājus. Tur tika parādīts, kā tiesā tos, kas nemaksā nodokļus un nenodod uzliktās nodevas. Šie ļaudis tad no tiesas sēdes tiek tūlīt aizvesti uz Staļina lāgeriem, kur pavada uzlikto ieslodzījuma laiku.

Starp tiesājamiem „budžiem” bija arī Duļķis Jānis, kas skaitījās „Liepēnu” māju saimnieks. Duļķis Jānis bija nervu slimnieks ar paralizētām abām kājām. Tādēļ pārvietojās ar kruķu palīdzību. Uz tiesu viņu  atveda ar čekas mašīnu, zālē ienāca, balstīdamies uz diviem kruķiem. Tā nu Duļķis gaidīja savu kārtu(kāds no publikas viņam padeva krēslu), sēdēdams uz krēsla.

Kad pienāca Duļķa kārta, viņam, neskatoties uz  slimību, lika piecelties. Tā kā Duļķis nevarēja to izpildīt, sēdes vadītājs viņu nolamāja, bet sēdēt tomēr viņam atļāva. Duļķim piesprieda 6 gadus cietuma soda un tūlīt pēc tiesas sēdes aizveda uz Staļina lāgeri. Tāda žēlastība bija pret slimu cilvēku. Vienīgais, ko šim cilvēkam atļāva: paņemt no publikas pasniegto rupjmaizes kukulīti, ko tad viņš paņēma.

Drustu skolā strādājis skolotājs Vasilis ar sievu. Skola bija Ulmaņa laikā celta un tādēļ telpas labiekārtotas un skola viena no labākām Cēsu rajonā. Šeit minētais skolotājs Vasilis strādāja par skolas direktoru, bet sieva par rokdarbu skolotāju. Skola atradās Drustu centrā. Netālu atrodas luterāņu baznīca. Baznīcā šad tad tika rīkoti dievkalpojumi, ko vadīja no Raunas atbraucis luterāņu mācītājs. Direktora sieva šad tad ir gājusi uz dievkalpojumu. Pēkšņi Cēsu rajona izglītības daļa atcēla skolotāju Vasili no direktora vietas par to, ka Vasiļa sieva iet uz dievnamu, sakarā ar to Vasiļa morāle neatbilst padomju skolas direktora morāles līmenim.

Cēsu rajona Taurenes pamatskolā tika pieņemti par skolotājiem Zirnis Jānis un Kļaviņš Harijs. Abi vācu armijas dezertieri. Tā kā  Kurzemē vēl karoja, tad abi jaunieši tika pieņemti skolotāju vietā ar vidusskolas izglītību, jo nebija, kas strādā. Pēc kapitulācijas abus puišus arestēja un notiesāja uz 10 gadiem, ieliekot Staļina lāgerī Arhangeļskas apgabalā pie Ercovas stacijas (abus puišus tur satiku, kad mani notiesāja un izsūtīja).

Vecpiebalgā ziemā pirms kapitulācijas ciema padomē strādāja no Drustu pagasta Ozols Vilis. Tas arī bija vācu armijas dezertieris. Ozolu arestēja un notiesāja uz 10 gadiem. Jaunietis lāgerī gāja bojā.

Nebija mūsu jauniešiem nekādas izejas.

Lai nenonāktu čekas rokās, bija jādzīvo nelegāli. Puišus, ko reģistrēja kara komisariātā, mobilizēja it kā armijā, bet patiesībā tiesāja un ieslēdza soda lāgeros. Tā radās no mierīgiem zēniem mežinieki. Viņu darbība arī tika čekas izsaukta.

Pēc Vācijas kapitulācijas daļa Latvijas puišu padevās un tika sadzītas gūstekņu nometnēs, daļa pa mežiem nāca uz savām mājām, daļa pārgāja angļu, amerikāņu zonās un tur padevās gūstā. Kas bija pareizais ceļš? Nebija nekādas gudras galvas, kas varētu vadīt un dot padomus  vai ar savu personību novirzītu pareizā domāšanas un rīcības virzienā. Viss gāja pašplūsmas ceļu. Jauniešu ieaudzinātā taisnības un patiesības izpratne tika samīta. Čekas terors skāra godīgākos un labākos ļaudis. Tika no slēpņiem nošauti Latvijas kādreizējie labākie dēli.

Tā Cēsu rajona Drustu ciema „Rideļu” mājās dzīvoja pirmā pasaules kara Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris Barons Jānis ar sievu un maziem bērniem, 1941. gada 14. jūnijā tika aizvesta Barona sieva ar mazajiem bērniem. Barons pats nebija bijis mājās, un tā viņš par notikušo dabūja dzirdēt pēc 2 dienām. Vācu laikā Barons bija Drustu pagasta vecākais. Pagasta vecākā amatā Barons strādāja arī Ulmaņa laikā. Barons bija krietns savas mājas saimnieks, jo viņa saimniecībā kalpojošie puiši un meitas dzīvoja gadu no gada vieni un tie paši. Arī pagastā Barons bija krietns vadītājs. Vācu okupācijas laikā Drustu ciemā netika aiztikti neviens no kreisi noskaņotiem cilvēkiem, lai gan Barona ģimene bija aizvesta. Pēc vācu armijas sagrāves Barons  savus pārtikas līdzekļus bija atdevis sava ilggadīgā kalpa Alfrēda Baloža un viņa ģimenes rīcībā. Pats Barons slēpās. Šad tad aiziedams pie  Alfrēdfa Baloža pēc pārtikas. Barons slēpās viens, viņam nebija sakaru ar citiem nelegāli dzīvojošiem. Kaimiņos dzīvoja kalējs Rieksts, kurš bija sarkani noskaņots un neieredzēja Baronu. Rieksts vaktēja Barona māju gan pats, gan arī ar čekas zaldātu palīdzību. Rieksts Baronu novaktēja un, kad Barons gāja pēc pārtikas - nošāva. Barona radi pieprasīja līķi un apbedīja Drustu kapsētā. Bija stingri noteikts, ka nedrīkst rīkot nekādas bēres, ne arī apbedīšanas ceremonijas. Drustu ļaudis pēc apbedīšanas appušķoja kapu.

Tad nu pie viena pastāstīšu, kas notika ar slepkavu Riekstu.

Notikumu ar Baronu Drustu nelegāli dzīvojošo jauniešu grupa nespēja uzņemt vienaldzīgi, jo bija iznīcināts krietns brīvās Latvijas patriots. Vai puišu darbība bija pareiza, nespēju izšķirt.

Puiši izsekoja Riekstu. Rieksts vadīja rudenī labības kuļmašīnu. Kad Rieksts aizgāja uz savām mājām, puiši pārģērbās krievu armijas drēbēs un aizgāja pie Rieksta. Nodeva sveicienus no nošautā Barona un Riekstu gultā nošāva.

Tad nu Rieksts ar lielu godu no Drustu aktīvistiem tika apglabāts turpat Drustu kapos. Latviešu cilvēki bērēs nepiedalījās. Pie kapa runāja pagasta partordze, vārdu neatceros. Tā kā ilgāku laiku bija pieturējies lietains laiks un zemes virskārta bija izmirkusi,   izraktā kapa sienas bija nedrošas. Partordzei, turot kapa runu un saucot pēc atriebības, pēkšņi kapa mala ar visu partordzi iekrita kapā uz zārka. Ilgi vēl pēc Rieksta bērēm Drustu ļaudis runāja par notikušo un žēloja varoni Baronu.

Otrs gadījums, ko zinu, kā bija rīkojušies nelegāli dzīvojošie puiši.

Vācu okupācijas pēdējā nedēļā Drustu patērētāju biedrības veikalā tika ievesta vesela autu krava ar smalkā cukura maisiem, kas bija jāizdala vietējiem iedzīvotājiem. Drustu patērētāju biedrības priekšsēdētājs bija Kārlis Biernis, kas dzīvoja „Zundu” mājās. Minētais Biernis aizbrauca bēgļu gaitās un nokļuva „Kurzemes katlā”. Veikalvedis un pārdevēji bija Ganiņš ar dzimtu, kas šo cukura kravu nedalīja iedzīvotājiem, cukuru neielika vis veikala noliktavā, bet aizveda uz savu lauku māju un tur noslēpa.

Varu piezīmēt, ka veikalnieks Ganiņš vācu okupācijas laikā bija liels okupantu draugs. Ierodoties sarkanajai armijai, Ganiņš meta kažoku uz otru pusi. Aizsūtīja dēlu uz Cēsīm, tas iestājās miličos, paši ar sievu palika strādāt Drustu veikalā. Kad prasīja, kur palikusi cukura krava, pateica, ka Biernis kravu aizvedis. Vēlāk Biernis par to esot tiesāts un ievietots lāgerī. Šo tad visu bija uzzinājuši „meža brāļi”. Tā kā viņiem pārtika bija nepieciešama, tad vairāki mežinieki dienā ieradās Ganiņa mājās un pieprasīja noslēpto cukuru. Ganiņš noliedza, ka cukurs ir viņa mājā. Puiši uzgāja cukura kravu istabā zem grīdas. Sajūdza Ganiņa zirgus ragavās un ar kravu gribēja doties projām. Ganiņš bija piegājis pie telefona un izsauca no Cēsīm čekas zaldātus. Tad mežinieki Ganiņu nošāva. Šo gadījumu man atstāstīja ārsts Dāvis Grūbe, kas strādāja Drustos par rajona ārstu un kas piedalījās čekas uzdevumā Ganiņa līķa apskatē. Varu piezīmēt, ka čeka par Ganiņa cukura noliktavu visu noslēpa un aizliedza arī Dr. Grūbem ko izpaust.

Tā kā pēc sarkanās armijas atgriešanās ļoti daudzas mājas bija tukšas, jo īpašnieki bija evakuējušies, dažās mājās bija ievietoti vācu armijas karagūstekņi. Gūstekņi gāja dažādos darbos, viņus apsargāja viens bruņots ar flinti sargs. Ēdiens bija diezgan trūcīgs. Šāda gūstekņu nometne bija ierīkota Drustu ciema Auļukalna „Ķeveros”. Tur bez gūstekņiem vēl dzīvoja dažas sievietes, kas apkopa tur novietoto aitu kūtī aitas. Arī gūstekņi bija darbinieki pie šās kūts. Meža puiši gāja kādu dienu pie vāciešiem pēc aitām. Noņēma sargam flinti. Lika sargam nokaut 3 aitas, 2 aitas sacirta gabalos, salika lielajā grāpī un lika kurināt un izvārīt. Trešo aitu paņēma sev. Kad gaļa bija gatava, tad visi kopā: sargs, gūstekņi un meža puiši kopēji ēda vakariņas. Puišiem līdzi bija arī šņabis, ko deva sargam un vācu gūstekņiem. Tad vienam no puišiem ienāca prātā, ka katrā „draudzīgā” sanāksmē vajag arī dziesmas. Tad likuši kāpt sargam uz mūrīša un dziedāt internacionāli. Sargs nav bijis ar melodisku balsi, kaut kā internacionāli ir noķērcis. Tas atkārtojies vairākas reizes. Visi izsmējušies, atstājuši sargu bez flintes un paēdušos vāciešus smejoties. Mežinieki paņēmuši savu aitu un aizgājuši. Par šo gadījumu smēja viss Drustu pagasts.

Par saņemtiem produktiem tika atstāta kvīte, ko meža puiši parakstīja ar saviem segvārdiem.

Viens no mežinieku pārtikas iegūšanas veidiem bija no pienotavas paņemtais sviests un krējums. Krējumu paņēma no vedēja, kas veda uz sviesta gatavošanas centra pienotavu krejotavā sagādāto krējumu. Arī izrakstīja kvīti par saņemšanu. Ņēma arī no patērētāju biedrību veikaliem, nodevēju mājām, visur atstādami kvītis par saņemšanu.

Es daudz ko nezinu, bet rakstu to, kas palicis atmiņā no toreiz dzirdētā un redzētā.

Pēc vācu armijas kapitulācijas sākās meža puišu grupu savstarpējās sazināšanās un apvienošanās. Nāca sakarnieki, uzņēma ar grupām sakarus. Teica, ka esot sakari ar sabiedrotiem ārzemēs. Un tādēļ vajag organizēties. Vai tas bija tiesa, vai kāda veikla izdoma, to nezinu, bet Latvijas apvienotā partizānu organizācija pastāvēja. Tiku redzējusi arī šās organizācijas statūtus. Sakari bij ir ar Kurzemi, ir ar Latgali. Bet vai sakari bij ar aizrobežu, par to šaubos. Vēlāk čeka izmeta savus spiegus, it kā ārzemju aģentus, un ar viltu savilka visus kopā un iznīcināja. Par to runāšu vēlāk.

Pagaidām čekas aģenti centās iegūt mežinieku rindās nodevējus, piedāvādami dažādus labumus. Tāpat izmantoja no vācu armijas gūstā kritušos šucmaņus. Tos izlaida no nometnēm, lai darbojas un nodod citus. Šāds darbonis bija Cēsu rajona Taurenē vācu laika policijas iecirkņa priekšnieks Karelis, kurš meklēja un sameklēja sakarus ar savu vācu laika dienesta biedru, bet nepaguva necik čekai pakalpot. Liktenis bija lēmis citādi.

Manas gaitas vajāšanas laikā.

Kā jau stāstīju, dzīvojām un strādājām ar vīru Kārli Ābeli Dzērbenes pienotavā. Vīrs strādāja par direktoru, es par laboranti. Kādu dienu man piezvanīja rajona ārsts Dāvis Grūbe (viņš bija 1. pasaules karā strādājis kā kara ārsts Latvijas armijā). Tagad Dr. Grūbe apkalpoja Drustu un Dzērbenes rajonus. Dr. Grūbe izteica vēlēšanos mani satikt un lūdza aiziet pie viņa uz pieņemšanu Dzērbenes ambulancē. Es arī aizgāju.

Dr. Grūbe mani lūdza pārņemt  slimnieku savā kopšanā, kurš bija sašauts kājā. Es piekritu. Izrādījās, ka meža puišiem bija noticis nelaimes gadījums. Neuzmanīgi apejoties ar šauteni, šāviens gājis vaļā un otru biedru savainojis. Ievainots bija kājas apakšstilbs. Pāršauts liela kauls, izlauzts plaukstas platumā kaula fragments (sašķaidītais kauls daļēji izkritis, daļēji palicis ievainotos audos).Tur vajadzēja pārdienās taisīt pārsiešanu un tādēļ Dr. Grūbe lūdza mani palīdzēt. Citas izejas nebija, un es kā Sarkanā Krusta māsa arī nedrīkstēju atteikties un ārstēju. Dr. Grūbe izrakstīja pārsienamos materiālus un medikamentus, un tā strādāju. Lode bija iegājusi kājā, no muguras puses izlauzusi un sadrupinājusi liela kaulu un izgājusi laukā. Slimajam sākās augsta temperatūra. Kāja piepampa un sāka ievainojuma vietā strutot. No sākuma pārsēju 2 reizes nedēļā, vēlāk 1 reizi. Laimīgi Grūbe bija dabūjis Krāmera šinu, un es varēju kāju fiksēt pie šinas. Mugurējais mazais ievainojums drīz aizdzija. Strutas krājās brūcē, bija jābaidās no saindēšanās. Liku slimniekam griezties un gulēt uz vēdera, lai strutas varētu izkļūt no ievainojuma. Tas līdzēja. Brūce sāka tīrīties, temperatūra nokrita. Saindēšanās briesmas bija pārvarētas. 6 nedēļu laikā kauls atjaunojās, brūce sāka aizdzīt; varēja sākt staigāt. Ierādīju biedriem, kā izdarīt masāžu, kāja sadzija un atguva visas funkcijas.

Man palika gandarījums, ka spēju viņam palīdzēt. Slimnieku sauca Elmārs Ķerselis. Viņš bija mans skolas biedrs, gan vecāks par mani. Dzīvoja apmēram 2 km no manām tēva mājām. Pēc izārstēšanās grupa pārcēlās citur, un vairāk manis tur nebija vajadzīgs. Šai pašā mežinieku grupā sastāvēja mans brālis un mana vīra brālis. Mēs neuzturējām ar grupu nekādus sakarus. Ja ko gribējām palīdzēt, tad aizsūtījām uz grupas sakaru mājām. No šīm mājām veda pienu uz pienotavu, un tā neuzkrītoši sakari bija. Pagāja vasara, iestājās rudens. Manam bijušajam slimniekam bija zināms, ka atgriezies ir viņa policijas priekšnieks Karelis.  Sakaru ar Kareli nebija. (Varu piezīmēt, ka pēc aresta man prasīja, kas man deva medikamentus Ķerseļa ārstēšanai. Es atbildēju, ka tie man pašai bija, jo, vāciešiem atkāpjoties, pievācu sev derīgo kādā pamestā aptiekā).

Taurenē mežā dzīvoja  Lipšs. Sieva dzīvoja Taurenē. Lipšs uzturēja tiešos sakarus ar sievas mājām. Karelis aizlaida ziņu Lipšam, ka grib viņu satikt. Noteica vietu un laiku. Bija rudens, oktobra mēneša beigas. Satikšanās bija noteikta agri no rīta vēl tumsā. Lipšs bija bruņojies ar patšauteni un vēl ar revolveri. Abi satikās Kareļa norādītajā  vietā, iegāja tuvajā mežā,  apsēdās un runājās. Karelis interesējās par Ķerseli un citiem. Tā kā Lipšam nekas par citiem nebija zināms, viņš Karelim pastāstīja, ka Ķerselis ir bijis ievainots un ka ārstējis Dr. Grūbe. Mani viņš nezināja, tādēļ par to nerunāja. Izrunājušies tad nu taisījušies šķirties. Bijusi jau rīta krēsla. Karelis paņēmis no Lipša automātu, uzmetis sev plecā, jo vēl kāds gabals ir bijis kopā jāiet. Teicis, ka Lipšam ir pistole, tad abiem būšot līdz šķiršanās vietai pa ierocim. Te Lipšs pamanījis aiz koka cilvēka stāvu, domādams, ka kāds ir atnācis viņus baidīt, tad aiz otra koka arī redzējis cilvēka siluetu. Lipšs sapratis, ka tas ir čekas karaspēks. Licies rāpus biezi noaugušā jaunaudzē un rāpus zem priedīšu un eglīšu zariem izbēdzis no lodēm, jo čekisti šāvuši virsū. Tā kā Karelis jutās drošs, tas ar visu atņemto mašīnpistoli palicis uz vietas. Kāds no kareivjiem, ieraudzīdams bruņoto Kareli, šāvis uz Kareli, iešaujot lodi aknās. Kareli kareivji aiznesuši uz Taurenes ciema padomi. Kāds no vietējiem milicijas palīgdienesta darbiniekiem teicis, ka sašauts bandīts. No Cēsīm atbraukušais čekas pārstāvis viņu apsaucis, lai neapsaukājas, jo viņš neizprotot situāciju. Kareli ar steigu ievietoja Cēsu slimnīcā un nekavējoši viņš ticis pratināts, tad arī pateicis, ka Ķerselis bijis ievainots un ka ārstējis Dr. Grūbe.  Karelis miris. Karelis tika apglabāts Dzērbenes vecajos kapos ar lielu godu. Bērēs piedalījās arī čekas personāls. Tā liktens pats izrēķinājās ar Kangaru.

Dr.Grūbe tika izsaukts uz Cēsu rajona veselības daļu. Uz ielas tika aizturēts un aizvests uz čeku, kur viņu pratināja.  Grūbe teica, ka mežinieki viņu piespieduši ar ieročiem sniegt ievainotam Ķerselim palīdzību, kurš ir gulējis kādā pamestā mājā. Vedusi viņu uz turieni kāda sieviete; ārstam sveša. Ārsts nosaucis mājas vārdu, nosaucis nevis „Upmaļus”, bet „Ozoliņus”, kuri bija apdzīvoti. Tā ārsts tika atlaists mājās. Mājās pārbraucis, ziņoja uz Dzērbeni zobārstei un pieprasīja aizbraukt uz Drustiem. Zobārste nevarēja braukt, tā zvanīja man un šifrēti stāstīja notikušo. Tā kā bija vakars un Drusti no Meļļu stacijas gandrīz 20 kilometru, sarunāju zirgu un otrā rītā tumsā braucu uz Drustiem.

Pirms ceļa, kas no lielceļa iegriezās manās tēva mājās, stāvēja 2 kravas mašīnas ar soliem, ko apsargāja kareivji. Man palika ļoti plāna dūša, sapratu, ko tas nozīmē. Pa ceļu, kas veda uz „Upmaļiem”, bija naglotu zābaku atstātas pēdas. Visu sapratu. Devos tālāk uz Drustiem pie Dr. Grūbes. Ārsts mani pieņēma, izstāstīja visu, ko piedzīvojis un dzirdējis čekā. Gribējis samācīt manu māsu, kas viņu pie ievainotā veda, lai saka, ka piespiesta ar ieroci visu izpildīt un atvest ārstu. Viss bija nokavēts.

Paņēma un arestēja manu māsu un Ozoliņu mājās dzīvojošo Jēkaba sievu. Abas sievietes pratināja un notiesāja uz 10 gadiem katru. Man atļāva dzīvot neskartai, vai nu tā bija čekas taktika vai arī neviens nebija pieminējis manu vārdu. Cēsīs katru, kas nodeva pārtikas sainīti māsai, pratināja. Tādēļ ar groziņiem brauca tēvs. Es sataisīju un, garām braucot, tēvs aizveda sūtījumu. Māsu un Jēkabu tiesāja apmēram pēc 10 mēnešiem. Nosprieda 10 gadus un pēc dažiem mēnešiem izsūtīja uz Kolimu pie Klusā okeāna.

Māsas aresta dienā atceļā no Drustiem iebraucu „Upmaļos” (tēva mājās). Tēvs arī bija arestēts kopā ar māsu. Lopi atstāti ganībās savā vaļā. Tēvs ceļā bija saticis paziņu Martu Slaidiņu. Lūdzis, lai sadzen lopus kūtī. Kad iebraucu „Upmaļos”, Slaidiņa dzina lopus uz kūti. Līdzi lopiem nāca no „Jaunauļiem” krievu puikas, kas bija apmetuši striķi vienai govij ap ragiem un gribēja aizvest. Slaidiņai puikas paskaidroja, ka esot pie tēva strādājuši un tēvs nav par darbu samaksājis. Tā kā zināju skaidri, ka tie ir meli, es atvēzējos un gāzu puikām ar pātagu. Tad palaida govi vaļā un aizbēga. Vēlāk izrādījās, ka tie ir komjaunieši no „Jaunauļu” mājām, kas staigā zagdami pa laucinieku mājām. Es salasīju visas drēbes, kas atradās skapjos, sasēju sainī un aizvedu pie radiem.

Tēvs vakarā vēlu tika atbrīvots, bet māsa palika apcietinājumā.

Cēsīs čekas priekšnieks bija Rozenbergs vai Rozentāls. Rozenbergs tēvu bija izsaucis uz Cēsīm pie sevis. Bijis ļoti vēlīgs un labs. Licis priekšā tēvam satikties ar brāli un lai brālis klusiņām atnākot pie Rozenberga. Teicis, ka viņš brāli čekā iekārtošot labā vietā un ka viņš garantējot brāļa neaizskaramību (brālis būšot čekas dienestā un aizsardzībā). Bija skaidrs, ka brālim tiek piedāvāta nodevēja Kangara vieta. Tēvs gan apsolījis, ka pie izdevības brālim to visu pateikšot. Man tēvs teica: „Labāk es redzēšu dēlu mirušu, nekā čekas dienestā!” Tēvam tas bija jāpiedzīvo. Bet par to vēlāk.

Tā kā Rozenbergs brāli uz pārrunām nesagaidīja, tad sākās mūsu ģimenes vajāšana. Pie manas mājas, arī pie „Upmaļiem” tika likta slepena sardze. Brālis pie mums, kā arī pie tēva nenāca. Sardze stāvēja slēpnī pa naktīm, bet meža puiši staigāja pa dienu. Tad čeka izstrādāja citu taktiku. Tā kā tēvs bija palicis viens, nāca palīgā radi un draugi strādāt, tad tika norīkoti no čekas jau pieminētie krievu puikas, lai tēvam atņem pārtikas vielas, vai nu aiznes, vai arī saķēza un sačurā. Ļoti bieži bija gadījumi, ka puikas dienas laikā iekāpa pa logu mājā, paņēma, kas viņiem patika un tēva acu priekšā aiznesa sev. Reiz tēvs redzēja to, uzlēca zirgā un, paņēmis dakšas, viņus panāca. Vienam svieda ar dakšu, otram ar akmeni. Dakša netrāpīja, bet akmens trāpīja pa sāniem. Pametuši nolaupītās lietas, puikas aizbēga. Tēvs ziņoja milicijai - tā neko nedarīja. Ziņoja čekai. Čekas priekšnieks pateica, ka viņš tēvu neaizsargāšot, lai to darot dēls mežā.

Tā veco zemnieku tiranizēja 2 krievu komjaunieši  ar varas orgānu svētību. Tēvs, neskatoties uz visām nelietībām, nodevas un saistības izpildīja, nodokļus nomaksāja. Tēvs vienmēr teica: „Tagad ir pilsoņu karš”. Viņš neko vairāk nevarēja, kā vien strādāt. Reizi nedēļā brauca pie savas māsas uz Dzērbeni, kur bija aizvedis savas pārtikas rezerves: gaļu, miltus, putraimus. Maizi cepa māsa Dzērbenē. Produktus ieliek kulītē, pārved mājās. Kulīti ar pārtiku ņem līdz uz tīrumu, pakar kokā acu priekšā, un tādā veidā viņš  strādāja un apkopa savus laukus un māju.

Māsa apcietinājumā Cēsu cietumā bija nodzīvojusi apmēram 6 mēnešus. Mans vīrs bija bijis Cēsīs uz pienotavas darbinieku sapulci. Tur viņš bija saticis no kaimiņu pienotavas Veselavas darbinieci, kas bija atbrīvota no izmeklēšanas cietuma Cēsīs. Viņa bijusi kopā ar manu māsu vienā kamerā. Māsa bija šai darbiniecei lūgusi ziņot mums, ka mums draud arests, lai mēs bēgot. Esot zināms, ka es esot ārstējusi Ķerseļa sašauto kāju.

Ar vīru apspriedām visu. Nospriedām, ka bēgšu es, bet viņš paliks uz vietas. Sievietei vieglāk bēguļot, vīrs varēs pateikt, ka neko nav zinājis. Viņš varēs iespēju robežās apgādāt mani un abus brāļus - manu un savu ar pārtikas vielām. Piezīmēšu: mēs visi domājām, ka sarkano terors izbeigsies un sāksies normāla dzīve. Norunājām, ka paziņām teiksim, ka esam sastrīdējušies un ka es esmu no mājām aizgājusi. Tā arī izdarījām. Es aizbraucu pie saviem radiem uz Sērmūkšu pagastu, pēc kāda laika uz Vecpiebalgu. Pēc 6 nedēļām čeka bija ievērojusi manu pazušanu - arestēja vīru un turēja apcietinājumā. Sākumā inkriminēja, it kā pienotavā esot iztrūkums. Pēc revīzijas nekāda iztrūkuma nebija, tad izlaida baumas, ka es esot savu vīru nodevusi. Tas tādēļ, lai godīgi ļaudis mani nicinātu un pateiktu, kur atrodos. Tā kļuvu par politisko bēgli. Dzīvoju dažādās vietās. Strādāju vasaru laukos, kur mani neviens nepazina. Sapelnīju produktus, ko sūtīju apcietinājumā vīram un māsai. Ziemu dzīvoju Rīgā - strādāju rokdarbus un tā uzturu nopelnīju.

10 mēnešus pēc māsas aresta viņai bija kara tribunāla sēde. Piesprieda 10 gadus ar mantas konfiskāciju un 5 gadus pēc tam bez tiesībām. Sods jāizcieš „darba lāgerī”.  Arī šo situāciju izmantoja čeka: izlaida baumas, ka māsa pēc tiesas pie sprieduma noklausīšanās esot mirusi ar sirdstrieku. Māsa bija notiesāta uz 10 gadiem. Varat iedomāties tēva pārdzīvojumu. Arī mani šī ziņa satrieca.

Tēvs steidzās uz Cēsīm, jo gribēja dabūt māsas līķi apbedīšanai. Čekas priekšnieks tēvu bija izsunījis un pateicis, ka viņam nekādas ziņas netikšot sniegtas. Tā tēvs brauca satriekts uz mājām.

Mājās citi čekisti bija sākuši rīkoties. Bija nodomājuši nokaut cūkas. Jau bija sameklējuši visu šai operācijai vajadzīgo, uzvārījuši ūdeni cūkas plucināšanai. Tad pēkšņi ieradies tēvs. Tad darboņi ir beiguši savu nodomu neizvestu un aizbraukuši. Ziņa par māsas miršanu bija nonākusi ausīs pie Mārtiņjēkaba, kas arī tai dienā ir bijis uz tiesu un no rīta vests no cietuma kopā ar māsu. Pēc tiesas sēdes atkal kopā atpakaļ uz cietumu. Māsu tiesāja kara tribunāls. Mārtiņjēkabu tautas tiesa. Mārtiņjēkabs pēc tiesas otrā dienā bija atbrīvots, tad arī laida tēvam un citiem mūsu piederīgiem ziņu, ka nav tiesa, ka māsa gājusi bojā. Pēc vairākām dienām tēvs saņēmis māsas rakstītu vēstuli, ka viņa atrodas Rīgā „Provadņika” lāgerī. Minētais lāgers bija ierīkots tagadējā „Rez” teritorijā. Fabriku atjaunoja, un tādēļ vajadzēja darba roku. Tā čeka apstrādāja ļaudis, kas nepakļāvās viņu diktātam. Māsa tad Rīgā lāgerī bija redzējusi čekas blēdi Franci, kas tur bija ievietots par pielaistām zvērībām savu izvesto kratīšanu laikā. Par Franci es jau rakstīju agrāk.

Vēl pastāstīšu gadījumu, kas notika Rīgā ziemā vēl pirms māsas tiesas sēdes. Tēvs bija iebraucis Rīgā, gribēja sarunāt advokātu, kas māsu tiesā aizstāvētu. Politiskie varēja izvēlēties no 3 advokātiem, samaksāt,un tad advokāts izbrauca uz tiesas sēdi. Šie advokāti bija : Jekabsons, Pabērzs un vēl trešais, kura uzvārdu neatceros.

Tā kā tēvs bija pārdevis govi, viņam klāt bija diezgan liela naudas summa. Dzīvoklī, kur es slēpos, tēvs man rādīja naudu, kas bija viņa kabatas portfelī. Naudas summa bija liela, un man bija bail, ka naudu viņam neatņem. Tēvam kājās bija filca velteņi. Es šo naudu sarullēju vairākos rullīšos un aizbāzu aiz velteņu stilbiem. Makā palika tikai daži rubļi tekošām vajadzībām un dokumenti: personas apliecība, zirgu pases, nodevu kvītis un citi dokumenti. Tēvs tad aizgāja uz advokāta Jekabsona kantori, kas atradās Marijas ielā netālu no vecās Rīgas stacijas ēkas. Tēvs iegājis uzgaidāmā telpā un gaidījis savu kārtu. Ieejot uzgaidāmā telpā, trepju telpa bijusi tukša. Tēvs izrunājies ar advokātu, samaksājis maksājamo naudas summu un izgājis trepju telpā. Pie loga trepju telpā stāvējis jauns cilvēks. Vairāk neko tēvs neatceras. Kad nācis pie samaņas, gulējis uz grīdas netālu no ieejas pie advokāta. Kabatas portfelis ar visiem dokumentiem bija pazudis. Kad viņš atnāca pie manis, es iztaustīju un apskatīju viņu - nekādas situma pēdas nebija. Nekas viņam nesāpēja. Tā nauda, kas bija aiz velteņiem aizbāzta visa bija(acīm redzot nebija velteņi pārmeklēti). Tā tēvs aizbrauca mājās. Pēc 2 nedēļām viņam tika pa pastu piesūtīta vēstule, lai brauc uz Rīgu Lauku ielu un pret atlīdzību varot saņemt savus dokumentus. Atlīdzības maksa bija diezgan pieklājīga. Dokumenti esot atrasti Lauku ielā sniegā iemesti.

Es turpināju dzīvot nelegāli. Manā rīcībā bija pase, ko ieguvu par naudu uz savu pirmslaulību uzvārdu - Prūsis Marija(tas bija mans otrais krustītais vārds); tēva vārdu gan samainīja - Pētera vietā Jānis. Un, lai man nepiesietos, ka nestrādāju algotu darbu, pasē bija ierakstīts zīdaiņa vecuma bērns.

Maija vai jūnija sākumā bija nolikta tiesas sēde vīram Rīgā. Vajadzēja iemaksāt advokātam Pabērzam naudu par aizstāvēšanu, bet to varēja izdarīt tikai tuvinieki. Tā kā vīram bija māsa Elza vārdā, tad es riskēju un gāju pie advokāta naudu iemaksāt. Viss izdevās labi. Vīram piesprieda par zināšanu  un neziņošanu 5 gadus lāgerī. Sākumā viņu turēja Bolderājā lāgerī (še cēla armijai koka barakas).Es pa vasaru aizbraucu uz Mazzalves pagastu un strādāju lauku darbos pie saimnieces, kura mani nepazina un kura neko par manām nelaimēm nezināja. Maksāja man ar produktiem, ko 1 reizi mēneši vedu uz Rīgu māsai un savam vīram. Paciņas viņiem piegādāja mani radi, kam devu produktus. Es biju diezgan pārdroša.  Vienreiz aizgāju kopā ar tanti uz satikšanos ar māsu, divreiz  biju uz satikšanos ar savu vīru. Vienreiz biju uz oficiālo satikšanos, bet otrreiz pie baraku būves būvlaukumā. Neoficialā satikšanās notika tā: vīrs uz ielas man, garām ejot, izmeta zīmīti, kur paskaidroja: ka visi apcietinātie tiek vesti no būvlaukuma uz lāgeri pusdienās. Būvlaukums paliek tukšs, neapsargāts. Bija iekārtota telpa blakus darba rīku noliktavai, kur man vajadzēja ieiet, kamēr neviena tur nebija. Tā arī izdarīju, kad apcietinātos atveda, tad vīrs atnāca pie manis, un mēs dabūjām 3 stundas parunāties. Kad brigādi aizveda uz lāgeri, es izgāju netraucēti un braucu uz Rīgu. Tādā veidā ieguvu informāciju par visu, kas bija ar vīru noticis.

Tā kā man tuvs radinieks bija advokāts, tad viņš man ieteica iepazīties ar PSRS kriminālkodeksu un krimināllietu izmeklēšanu norisi. Viņš iezīmēja grāmatā vietas, kuras sevišķi man jāiegaumē.

Radinieks man vēl teica, ka par vaļsirdīgu atzīšanos nekāda soda mīkstināšana nav paredzēta. Ja arī pierāda ar lieciniekiem, par attiecīgu faktu pareizību man tomēr atzīties nevajag, jo arī sods nepalielinās, ja arī apsūdzētais neatzīstas. To visu ievēroju katram gadījumam. Tāpat ar cilvēkiem, ar kuriem satikos, bija norunāts, ko teiksim, lai liecības sakristu. Viss tas man vēlāk noderēja, un man laimējās- es nevienu no saviem paziņām uz sodiem neiegāzu- paliku „savā lietā” viena pati. Mani tiesāja un varēja tiesāt tikai par palīdzības sniegšanu Ķerselim, bet man sēja klāt visas meža puišu izdarības, kaut gan man nebija nekāda sakara ar tām. Bez šaubām esmu latviete, piedzīvojusi Ulmaņa un neatkarīgās Latvijas laikus un staļinisma zvērības un melu politiku. Ļoti smagi vajāta un cietusi. Visa personīgā dzīve tika samīcīta un iznīcināta. Visas materiālās vērtības paņemtas. 45 gadu vecumā pēc atbrīvošanas visu dzīvi vajadzēja sākt no jauna. Man nav sirdī naida pret tiem akliem cilvēkiem, kuri nostājās čekas pusē un izrīkojās ar mani. Pats Dievs viņus soda un ir jau sodījis.

Pastāstīšu vēl par mežinieku darbību, ko dzirdēju no apkārtnes Latvijas patriotiem. Pēc kapitulācijas tika nodibināta „Latvijas apvienotā partizānu apvienība”. Bija statūti, bija starp grupām zināmi sakarnieki, kas gāja gan uz Kurzemi, gan Latgali. Bija kopējas operācijas, piemēram, vēlēšanu dienās telefona sakaru pārtraukšana, pieslēgšanās pie līnijas, un tādējādi tika traucētas visas norises. Bija arī pagasta aktīvistu sodīšanas.

Pastāstīšu par Dzērbenes izpildu komitejas piesmiešanu, ko izdarīja Drustu -Dzērbenes meža brāļi. Tas notika vasarā pirms mana vīra aresta. Dzīvojām Dzērbenes pienotavā, kas atrodas  „Kleķeros” pie Meļļu stacijas lielā Piebalgas - Cēsu lielceļa malā. Ceļš gāja cieši gar pašu pienotavu. Tā kā visu uz ceļa notikušo varēja redzēt un sarunāties ar garāmbraucējiem.

Kādu rītu Dzērbenes pagasta aktīvs: priekšsēdētājs, partorgs, sagādnieks, skrīveris un citi darboņi vairākos zirgos brauca uz Cēsīm uz kādu sapulci. Vedēji bija šķūtnieki - vietējie iedzīvotāji. Apmēram 1 kilometru aiz pienotavas, netālu no ceļa, bija grants bedres, aizaugušas ar krūmiem (lauka vidū).Te nu mežinieki sagaidīja braucējus, nogrieza ar visiem pajūgiem aiz šīm bedrēm, šķūtniekus ar zirgiem atstājot apsargātus, lai neaizbrauc, bet varas vīrus ieveda grants bedrēs, kur bija jau sagatavotas rīkstes. Nolasīja, cik katram par ļaužu mocīšanu pienākas sitieni. Tad padotības kārtībā lika pašiem vienam otru nopērt, uzraugot, lai pērtu pamatīgi. Tā priekšsēdētājs pēra sekretāru, partorgs atkal kādu citu utt. Otrā kārtā nopērtie vēl nopēra neiepērtos. Tad visiem novēlēja laimīgu ceļu, lai brauc uz Dzērbeni atpakaļ. Šis brauciens iznāca gar pienotavu. Vīrs izgāja laukā un prasīja, kā tik ātri atpakaļ, jo līdz  Cēsīm bija 25 km. Neviens neko neatbildēja, bet nerunādami pabrauca garām. Vēlāk tik dabūjām dzirdēt par notikušo. Tauta smēja, bet aktīvs bija aizkaitināts. Bija bailīgāki un vairs nebija tik kategoriski savās darbībās.

Šādā pašā ceļā tika nopērts Vecpiebalgas Leimaņu ciema aktīvs. Tur operāciju izdarīja pašā ciema padomē - dienas laikā. Bija attaisīti visi ciema padomes logi, spēlēja patafons maršu un aktīvs viens otru pēra. Sievietes nepēra, bet tām ar matu griežamo mašīnu nodzina uz nulli matus. Pēc operācijas visus uzcienāja ar Maskavas vodku. Novēlēja mierīgu dzīvošanu; un,  tā kā nākuši, mežinieki aizgāja.

Šādas nodarbības Cēsu rajona bija vairākas. Rāmuļu pagastā bija ciema priekšsēdētājs Krūze. Tas bija lielījies, ka lai tik mežinieki nāk ar viņu sakarā, tad redzēs, kas notiks. Tā kādu dienu Krūzem kaimiņu mājās bija bēres, kur piedalījās arī Krūze. Mirušo izvadīja no mājas uz Dzērbenes kapiem. Bērinieku ir bijis daudz. Krūze arī aizbraucis uz kapiem. Mežinieki atnāca šais mājās. Ļāva sievietēm gatavot bēru mielastu, tikai brīdināja, ka neviens no mājas nedrīkst iziet. Gaidīja atgriežamies no kapiem Krūzi. Kad Krūze brauca, viņa zirgu aizturēja un atbruņoja. Tā kā mans brālis bija liels „joku Pēteris”, tad tas nodarbojās ar Krūzi. Krūze aiz bailēm bija piečurājis bikses. Brālis tad uzaicināja draudzīgi pārģērbties, aizveda to uz Krūzes dzīvokli. Krūze pārmainīja bikses, un tad abi atkal ieradās bēru mielastā. Sēdēja blakus un sarunājās. Brālis smiedamies - Krūze drebēdams un solīdamies vairs mežiniekus nevaktēt un patriotus neaiztikt. Tad draudzīgi visi nodziedājuši „Dievs, svētī Latviju” un šķīrušies. Krūze patiešām savā darbībā vienu laiku ir bijis cilvēcīgs. Pienāca ziema. Krūze atkal  bija sācis aktīvi darboties, likt posteņus ar slēpēm, braukt pa mežu, ostīt pēdas. Meža brāļi viņu ir notvēruši un tad arī likvidējuši.

Gatartas pagastā ir bijis pagasta aktīvā cilvēks, kurš vairākus pagasta iedzīvotājus ir nodevis čekai, ļoti neģēlīgi izturējies pret cilvēkiem, kas neatbilda viņa simpātijām, tos vienkārši nododams un apsūdzēdams. Vārdu šim ļaundarim esmu aizmirsusi. Vairākas ģimenes šā vīra dēļ tika izsūtītas pirms 45 gada uz Sibīriju. Mežinieki pie šā darboņa ieradās, pārģērbušies sarkanarmiešu drēbēs, likuši sajūgt zirgu, sagatavoties paņemt līdz visu, kas pēc viņa domām ir vajadzīgs ņemt līdzi izsūtīšanā un tad, kad viņš bijis sagatavojies, aizbraukuši kopā ar Kangaru. Cik zinu zirgus, ir palaiduši, lai atgriežas sētā, bet pašu Kangaru likvidējuši. Produktus paņēmuši savai pārtikai.

Tai pašā ziemā Drustu grupa bij iekārtojusi ziemas mītni Drustu- Dzērbenes lielceļa malā pretī „Dambrožu” mājām pļavas vidū, jaunaudzē. Tur bija neliels uzkalniņš, apaudzis ar krūmiem.  Zemnīcas ārpuse bija mīnēta ar no iekšpuses iedarbināmām mīnām.  Zemnīcai bij vairākas ejas. Te dzīvoja apmēram 8 cilvēki.

Tā kā pārtika bija jāsagādā, tad 2 vīri bija aizgājuši uz blakus pagastu un vienam no aktīvistiem piespieduši iedot gaļas šķiņķi un citus produktus. Atceļā uz zemnīcu iegājuši „Sīkļu” mājās pie saimnieka Dambrozes un pēc tam atgriezās zemnīcā.  Bij puteņa laiks. Dzērbenes čekas karaspēkam aktīvists bija ziņojis par atņemto šķiņķi. Dienā Dzērbenes ciema palīgdienesta darbinieks bija uzgājis slēpju sliedes un pa tām nonācis pie „Sīkļu” Dambrozes mājām un tālāk līdz zemnīcai. Tad ar svaigām ziņām ieradies pie čekas karaspēka, kura daļa toreiz bija novietota Dzērbenes mācītāja mājā. Paņēmuši šķūtniekus (jo sniega dēļ automašīnas negāja), čekisti tad devās ar aktīvistu Krastiņu (kurš bija klibs, viena kāja bija īsāka) šturmēt zemnīcu, ielenca to, šķūtnieki palika arī pļavā. Čeka bija iepriekš paņēmusi „Sīkļu” māju saimnieku Dambrozi līdzi uz bunkuru. Sākās bunkura šturmēšana. Vispirms likuši Dambrozem ieiet zemnīcā un uzaicināt visus padoties, ko Dambroze arī  ir darījis. Grupa bija sagatavojusies, novākusi visu, kas varētu iegāzt vietējos iedzīvotājus. No Dambrozes uzzinājuši, cik ir uzbrucēju, un sākuši rīkoties. Vispirms norāvuši un iedarbinājuši uz reizes visas mīnas, kas sprāgušas ar lielu troksni, radīdamas paniku gan čekistos, gan arī šķūtniekos, jo zirgi pārbijušies sākuši trakot. Tad pa visām 3 zemnīcas ejām uz reizes mežinieki atstājuši zemnīcu, nošaudami klibo Krastiņu un paņemdami līdz Dambrozi, ko vakarā atlaiduši mājās. Vairāki čekisti no mīnu sprādziena  bijuši nosisti un arī ievainoti. Mežinieki sveiki aizgājuši projām. Tā šī operācija beidzās čekai ar neveiksmi.

Brālis un vīra brālis to ziemu pavadīja vīra brāļa mājā, kurā bija uzcelta moderna kūts ar barības virtuvi, lopbarības šķūni virs kūts un staļļa. Dzīvoja siena un āboliņa šķūnī; eja bija ietaisīta caur zirgu karklēm un barības lūku, caur kurām tika karklēs iegrūsta rupjā barība. Neviens tur viņus nevarēja iedomāties meklēt. Kūts bija apstādīta ar eglīšu rindu, kas beidzās pie lielceļa. Ēda turpat barības virtuvē, kūts ar stingrām atslēgām bij slēdzama. Kad gāja uz ceļu, tad gāja vai nu vakarā vai rīta krēslā pa eglīšu starpu līdz ceļam. Naktīs čekas posteņu vietas bija zināmas, tā kā varēja gulēt čekas apsardzībā. Tā pārlaida ziemu mierīgi. Sakari ar citām grupām tika uzturēti ar sakarnieka palīdzību.

Bija arī cilvēki, kas slēpās un kas ar apkārtejām grupām nesatikās. Arī tie tika vaktēti, atrasti un ielikti lāgerī. Tādi bija blakus tēva mājām -  Jānis Iršeins un Reinolds Gusars. Abus atrada un tiesāja. Gusars lāgerī mira.

Blakus Meļļu stacijai dzīvoja Pēteris Gaiķis. Viņš mierīgi dzīvoja savā saimniecībā, strādāja. Kādu diena atbrauca čeka un viņu aizturēja. Gaiķis redzēja, ka ir arestēts, sāka domāt par bēgšanu. Viņam māja bija būvēta kopā ar visām citām ēkām zem viena jumta. Apakšā kūts un zirgu stallis. Virs kūts šķūnis, klēts un dzīvojamās istabas. Kad čekisti pagriezušies, Gaiķis izskrējis no istabas caur klēti, nolēcis kūtī uz mēsliem un pa kūts durvīm aizbēdzis. Tad sameklējis vēl divus jau agrāk bēguļojošos paziņas -  Dreipu un Jaunzemu. Trijatā klusi dzīvojuši. Gaiķa mājā dzīvoja 2 sievietes, pēc Gaiķa aizbēgšanas tās turpināja turpat dzīvot. Kādu dienu vienu no šīm sievietēm - Lukstiņu Ainu čeka arestēja. Aizveda uz Cēsīm. To nu skaidri nezinu, bet runāja, ka Cēsīs Lukstiņa esot sista, pēc tam likts, lai uzrāda, kur slēpjas Gaiķis, Jaunzems un Dreipa. Viņi dzīvojuši mežā uztaisītā zemnīcā.  Zemnīcā skurstenis bijis no ārpuses aizskrūvējams. Kādu rītu agri no rīta Gaiķis izdzirdis, ka kāds uzkāpj uz zemnīcas jumta. Paskatījies un redzējis, ka viens čekists skrūvē vaļā skursteni un grib pa to iemest rokas granātu saišķi. Atgriezies, pateicis Dreipam un Jaunzemam, ka ir ielenkti, un tūlīt meties ar kailām kājām bēgt. Pārējie abi, neapģērbušies, Dreipa kailām kājām, izskrējuši. Čeka viņu bija ievainojusi kājas mīkstumā, tas arī izbēga. Jaunzems bija uzvilcis zābakus. Izskrējis no zemnīcas un netālu nošauts. Dreipa dzirdējis, ka kliedz kāda sieviete. Tādēļ domāja, ka Lukstiņa ir vedusi uz zemnīcu un uzrādījusi. Dreipa pēc kāda gada iznāca un pieteicās čekā. Pēc kāda mēneša nodzīvošanas Dreipu tomēr arestēja un tiesāja ar 25 gadiem. Es viņu redzēju Rīgā, Stabu ielā, kur viņš bija atvests ar mani uz konfrontāciju. Gaiķis nākamā ziemā ir nošauts bunkurā, kur dzīvoja kopā ar citiem, vārdus nezinu.

Netālu no Dzērbenes pienotavas dzīvoja Jānis Celinskis. Čeka viņu bija arestējusi, bet pēc tam palaidusi vaļā. Iespaids bija, ka šis cilvēks bija iestājies čekas dienestā. Vairākas reizes viņš bija pie manis un vīra, lai es viņu savedu kopā ar manu brāli un vīra brāli. Kad mēs pateicām, ka nezinām viņu atrašanās vietu, aizgāja un pēc kādām nedēļām nāca atkal. Celinskis bija no Jaunpiebalgas. Tad dzirdējām, ka Celinskis mājās nav redzēts. Jaunpiebalgā Celinskis ir dabūjis sakarus ar mežinieku grupu un sācis dzīvot pie tiem. Grupā dzīvodams, uzzinājis, ka viens no biedriem zina, kur dzīvo Jaunpiebalgas Rusova grupa. Celinskis to bij paziņojis čekai. Kādu dienu Celinskis no grupas kaut kur aizgājis. Pa to laiku čeka zemnīcu ielenkusi. Saņēmusi Rusova grupas zinātāju dzīvu, pārējos nošāvuši, starp nošautiem bija arī Dambroze no Jaunpiebalgas „Tumšsila”mājām. Dzīvi saņemtais tad esot Cēsīs apstrādāts, kamēr ved uz Rusova bunkuru. Tā kā Rusovu bunkurā ir bijuši 6 vai 8 cilvēki un Rusovi bija slaveni aizsargi sportisti un šāvēji, tad čekisti ir vispirms iemetuši granātu saišķi pa skursteni zemnīcā, pēc tam pieprasījuši padoties. Rusovu zemnīca bijusi ar vairāk izejām: viena ar garu apakšzemes eju. Viens no brāļiem -  Jānis Rusovs ir bijis vēderā ievainots. Tad visa grupa ir sataisījusies, paņēmusi savu ievainoto un pa garo gaiteni izgājusi no zemnīcas tā, ka čekisti pat nav manījuši. Ievainotais Rusovs ir miris un mežā arī apglabāts. Otra versija, kāda bija mežinieku starpā: Rusovs Jānis ir bijis vēderā smagi ievainots un lūdzis savu brāli, lai viņu nošauj. Brālis, redzēdams, ka mokas ir ļoti lielas un izveseļošanās perspektīvās nav, to arī izdarījis.

Man ir bijušas dziļas pārdomas pēc televīzijas raidījuma „Vilkači”. Tur tika parādīts Rusovs Kārlis, togad pēc atbrīvošanas. Te viņš pie televizora dziļi nožēloja savu darbību. Nožēloju visu savu dzīvi, ka ir maldījies un ka tikai tagad viņš saprot, ka ir pilnvērtīgs cilvēks. Tas manī izsauca dziļu sašutumu. Vai tiešām cilvēka pārliecība tā var mainīties? Kaut gan dzīvs palikušais Rusovs Kārlis pēc aresta izmeklēšanā bija uzrādījis visus, kas viņus atbalstījuši, kas devuši maizi vai kā citādi palīdzējuši. Visi atbalstītāji tika arestēti un ievietoti lāgerī. Ar šādu atbalstītāju Annu Plekšs biju kopā lāgerī. Viņa bija notiesāta ar vīru - katrs ar 10 gadiem, pie kam mājās palikuši 2 mazi bērni. Plekšei arī māsa bija arestēta un sodīta ar 10 gadiem. Pēc soda izciešanas visi pārnāca mājās un dzīvoja Jaunpiebalgas „Timšsilos”. Tagad abi ir miruši.

Tagad pastāstīšu par Rusovu ģimeni. Tā kā mans pagasts ir Drustu pagasts un tas ir kaimiņos ar Jaunpiebalgu, tad jau agrāk biju dzirdējusi par Jaunpiebalgas Rusoviem. Rusovu māte ir jaunpiebaldziete. Rusovs pats ir Jaunpiebalgā ienācējs. Kad jaunībā precējušies, tēvs līgavai devis pūrā zemes gabalu, atdalītu no lielās mājas. Tad abi ir uzcēluši māju un nosaukuši „Jaunzemi”. Es šai mājā biju, jo Rusovam bija 3 dēli un viens no viņiem apprecēja manu ģimnāzijas klases biedreni. Māja celta no baļķiem. Vienā galā liela istaba, tad koridors un zem tā paša jumta kūts. Māja atgādina Latgalē redzētās mājas. Rusovs pats darbojās kā galdnieks, pa svētdienām kopā ar saviem zēniem gāja spēlēt izrīkojumos, bija Rusova kapela. Dēli visi bija strādīgi, sastāvēja atturības biedrībā, lieli sportisti, slēpotāji un šāvēji. Vēlāk sastāvēja aizsargu organizācijā. Skolā labi mācījušies. Vecākais Jānis studēja tieslietas, beidza un strādāja Rīgā. Vidējais, Pēteris, apprecējās Jaunpiebalgā un dzīvoja sievas mājā. Jaunākais -  Kārlis beidza skolotāju institūtu. Ģimene godīga. Tad nāca 1940.gads. Rusovus gribēja arestēt kā aizsargus. Jānis Rusovs Rīgā dabūja ziņu no mājām, ka meklēts un aizgāja pagrīdē. Pēteris Rusovs naktis vairs nepavadīja mājās, bet gulēt gāja pie mātes uz „Jaunzemiem”. Tā kā mājas bēniņos bija izbūvēta istaba ar trepēm no kūts koridora, tad Pēteris gulēja augšas istabā. Pie mājas, dažu soļu attālumā, bija neliels mežiņš. 1940. gada ziemā atnāca arestētāji,ielenca māju un taisīja kratīšanu. Pēteris Rusovs no otrā stāva izlēcis pa logu apakšveļā, uzlēcis virsū sargam, kas stāvējis mājas galā. Apgriezis vairākkārt sargu uz riņķa un iebēdzis aiz mājas mežiņā un tā izglābies. Tā Rusovi palika par komunistu ienaidniekiem jau 1940. gadā. Vācu laikā viņi bija krasi pretkomunisti, bet pēc vācu okupācijas atkal bija pagrīdē un cīnījās pret staļinismu.

Rusovu tēvs pēc kara Cēsīs bija arestēts. Ļaudis runāja, ka Cēsīs čekā nosists. Rusovu māte kopā ar Rusova Jāņa sievu Skaidrīti un Skaidrītes 5 maziem bērniem 1949. gadā izsūtīta uz Tomskas apgabalu, netālu no mana tēva nometināta. Kad mans tēvs gāja bojā, Skaidrīte ir bijusi pie viņa apbedīšanas. Tagad viņa dzīvo Latvijā. Skaidrītes jaunākais dēls bija pēc amata šoferis un strādāja Rīgā autoostā. Viņu sāka Brežņeva laikā visādi vajāt. Tad viņš aizgāja Rīgā uz Stabu ielu un pieprasīja sarunu ar drošības dienesta vīru. Sarunā viņš prasīja: „Ja es varēju piedzimt par noziedznieku, kādēļ jūs mani mazu neiznīcinājāt? Kādēļ Jūs mani vajājat? Savu tēvu es neesmu redzējis?” Pēc tam viņš aizbrauca dzīvot uz Cēsu rajona Mārsnēniem. Pēc tam vairāk viņš nav aiztikts.

Bija vēl gadījums: Vefā strādāja zobārste Bērziņa, kas 1941. gadā bija izsūtīta ar vīru un mazu 1,5 gadus vecu dēliņu. Vīrs izsūtījumā gāja bojā. Un tad viņa apprecējās ar Bērziņu. Atgriezusies no izsūtījuma, ilgus gadus strādāja par zobārsti VEF rūpnīcā. Dēls bija izstudējis par inženieri, vīra dēls arī bija inženieris.

Tad iznāca likums par zobārstu atestēšanu, ko izdarīja speciāla ārstu stomatologu komisija un noteica speciālista kategoriju. Dr. Bērziņa arī bija iesniegusi šai komisijai savus dokumentus.

Kādu dienu Bērziņu izsauca republikas vecākais zobārsts un teica: „Kolēģi, jums vajag apzināties savu pagātni un savu iesniegumu izņemt atpakaļ.” Pārnākusi mājās, šo gadījumu viņa pārrunāja ar savu dēlu. Dēls bija ļoti sašutis par notikušo un devās uz Stabu ielu ar iesniegumu, kurā prasīja paskaidrojumu par savu vecāku pretvalstisko darbību, motivēdams, ka viņš izsūtīšanas laikā ir bijis 1,5 gadus vecs un grib zināt taisnību. Attiecīgais ierēdnis lika Bērziņam ierasties pēc 2 nedēļām. Pēc 2 nedēļām viņam paskaidroja, ka Bērziņa tēvs un māte sen jau ir atzīti par nepamatoti izsūtītiem. Tad nu Bērziņas dēls lūdzis, lai gādā, lai vēl tagad viņa māte netiktu aizskarta. Tad arī republikas vecākais zobārsts ir atvainojies un Dr. Bērziņu pieņēmis uz pārbaudi komisijā. Varu piezīmēt, ka zobārstes Bērziņas pirmais vīrs - minētā inženiera tēvs bija gājis bojā pēc 1941. gada izsūtīšanas Sibīrijā. Tātad tēvs un māte tika izsūtīti un sodīti bez vainas. Par ko neviens nekādu atbildību nenesa.

Māsu skolu beidzu kopā ar kursa biedreni Akmeņlauks Olgu, kura tika nozīmēta strādāt uz Lietuvas robežas aiz Bauskas. Tur viņa apprecējās un saucās Miļūna Olga. 1941 gadā 14. jūnijā minētā ģimene tika izsūtīta. Toreiz ģimenē jau bija 2 mazi bērni, jaunākais 3 mēnešus vecs. Tā Olga ar savu zīdaini ceļoja uz plašo Sibīriju; nekādas sanitārās iespējas, nekādas iespējas bērnu un bērna autiņu izmazgāšanai nebija. Autiņus izžāvēja un lietoja tālāk. Dienas bija karstas. Bērns bija nosutis un bija bažas, ka aizies bojā. Kādā dzelzceļa stacijā Olga bija ievērojusi ūdens pumpi. Tā kā vilciens stacijā stāvēt bija nolikts uz vairāk stundām, tad Olga lūdza vagona sargu ļaut bērnu nomazgāt un autiņus izmazgāt. Sargs atļāva. Un tā Oļa sāka rīkoties. Pie pumpja pienāca kāda krievu sieviete. Ieraudzījusi netīros autiņus un bērnu gandrīz bez ādas, sākusi kliegt un lamāt sardzi. Paķērusi bērnu un autiņus un metusies uz netālu stāvošo māju. Olga gājusi līdz. Sieviete sataisījusi siltu ūdeni, mazgājusi bērnu, likusi siltā ūdenī Olgai mazgāt autiņus. Satinusi bērnu savās lupatās, ar krējumu ieziedusi zīdaiņa ķermenīti. Tā kā laiks bijis ļoti karsts, autiņi ātri izžuvuši. Tad vēl krieviete iedevusi pienu un drēbes priekš rezerves autiņiem. Un tā, pateicoties krievu sievietes sirsnībai, izdevās bērnu glābt.

Šī pati žēlsirdīgā māsa Akmeņlauks Olga atgriezās  dzimtenē 1959. gadā. Viņa visu laiku izsūtījumā bija strādājusi dažādus darbus. Medicīnisko darbu nav varējusi strādāt, kaut gan Latvijas māsas bija augstu starptautiski novērtētas: mēs visas bijām ar vidējo izglītību un 3 - gadīgu medicīnisko izglītību. Padomju Savienības māsas bija ar nepilnu pamatskolas un dažu mēnešu med. izglītību. Padomju Savienībā nedrīkstēja pielaist, ka mazā Latvija bija sagatavojusi augstvērtīgākus, izglītotākus medmāsu kadrus. Padomju Savienībā pastāvēja medfeldšeru un vecmāšu skolas, kas skaitījās mūsu māsu skolu līmenī. Mūsu māsas nepielīdzināja feldšeriem un vecmātēm, bet gan medmāsām, kuru izglītība bija mūsu sanitāru līmenī. Tā arī Olga Miļuna (Akmeņlauks) pēc atgriešanās no izsūtījuma strādāja par sanitāri ar sanitāres algu. Darbu darīja medfeldšera , bet algā saņēma sanitāres grašus.

Latvijas Sarkanā Krusta māsu skola tika pārvērsta par feldšera un vecmāšu skolu. Tā kā skolas vadītāja bija ārste Dr. Egle, man labi pazīstama, tad uzzināju ka minētai skolai tika pieņemta agrāko žēlsirdīgo māsu skolas programma un beigušās ieguva medfelšeru un vecmāšu atalgojumu un tiesības, bet mēs, agrāk beigušās māsas, palikām pielīdzinātas sanitārēm, bet darbu darījām feldšeru. Tāds bija Staļina darba vērtējums.

Čeka savus upurus neatlaidīgi vajāja. Mani vairakkārt bija meklējuši Sarkanā Krusta slimnīcā pie Dr. Egles. Ieradies vīrietis, uzdevies par tuvu draugu un radinieku, prasījis manu atrašanās vietu. Vēlāk nākusi sieviete, kura uzdevusies par tuvu radinieci, no sākuma mani meklējusi kā Ābeli, bet, kad Dr. Egle atbildējusi, ka Ābeli nepazīst un nekāda sakara nav, aizgājusi. Otrā dienā ieradusies atkal un raudājusi, ka viņai slims bērns un ka Ābele vienīgā varot bērnu glābt. Saņēmusi noraidošu atbildi, teikusi, ka agrāk mani saukuši Prūsis. Pēc tam pretim Sarkanā Krusta slimnīcas galvenajai ieejai, pretim pāri ielai bija bēniņu telpā novietots postenis, kas vēro slimnīcā ieejošos cilvēkus. Šīs mājas iedzīvotāja bija par to ziņojusi slimnīcas galvenajam ārstam Dr. Neibergam.

Pirms aresta to vasaru dzīvoju Mazzalves pagastā Jēkabpils apriņķī. Reizi mēnesī braucu Rīgā, ievedu vīram un māsai produktus, ko viņiem ienesa paziņa, kas dzīvoja Zvaigžņu ielā. Blakus mājā dzīvoja koru diriģenta Dūmiņa tēvs, kas strādāja Sarkanā Krusta slimnīcā kā šveicars, diriģents toreiz bija vēl jaunietis.

Dzīvojot Mazzalvē, notika tā, ka saimnieces māsu sabadīja vērsis un viņa mani lūdza braukt uz Rīgu un ievietot slimo Paula Stradiņa slimnīcā. Tad es arī paņēmu nopelnītos produktus un braucu slimajai līdzi uz toreiz saukto 2. slimnīcu. Tur ievietoju slimo un pati aizbraucu uz savas radinieces dzīvokli Revolūcijas ielā 101- 50, atslēga manā rīcībā bija, un tā es dzīvoju viena pati dzīvoklī, jo radiniece bija laukos rakt kartupeļus. Tēvs bija atrakstījis, ka iebrauks Rīgā ar produktiem abiem apcietinātiem: māsai un manam vīram. Otrā rītā izvārīju ar mizu kartupeļus un abiem cietumniekiem sataisīju kurvīšus un gaidīju ierodamies tēvu ar taukvielām, ko pielikt paciņām. Tēvs neatbrauca, bet tad man ienāca prātā, ka tēvs varbūt aizgājis pie paziņām, kas parasti nesa māsai uz lāgeri kurvīti ar produktiem. Viņa dzīvoja Zvaigžņu ielā. Minētā paziņa aizgāja uz Oškalna staciju pretim tēvam, jo domāja, ka viņš var iebraukt ar nākamo vilcienu. Tā es paliku paziņas dzīvoklī viena. Skatījos uz ielu, jo dzīvoklis bija 1. stāvā  un caur aizkariem varēja  redzēt  visu uz ielas notiekošo. Tā sēžot, man uzkrita 2 vīrieši privātās drēbēs, kas no pretējās ielas puses nāca pilnīgi perpendikulāri uz mūsu dzīvokļa logiem. Viņi apstājās taisni pie logiem, mazu brītiņu parunājās un aizgāja Tallinas ielas virzienā. Man bija aizdomas, ka tie ir okšķeri. Bet tad domāju, ka man tas tikai tā ir izlicies. Atnāca dzīvokļa saimniece: tēvs nebija iebraucis. Tā kā man paciņas bija sataisītas, tad nolēmu vēl tai pašā dienā  aiznest māsai pienesumu. Gāju projām, kurvītī bija piena pudele, silti izvārīti kartupeļi maisiņā, kukulis rupjas maizes un vēl šādi tādi produkti. Izgāju uz ielas pretējā pusē un gāju Tallinas ielas virzienā. Man aizmugurē bija steidzīgi soļi un 2 vīrieši (tie paši, ko iepriekš ievēroju) pieskrēja man klāt. Teica, ka es spekulējot, lai nākot līdz. Kad es atteicos iet līdz, tad viens paņēma mani aiz rokas, otrs gāja pa priekšu. Ieveda mani Vārnu ielas iecirknī. Ejot uz iecirkni, man izdevās no rokas somas izsviest zemē māsas vēstules, tēva un vīra vēstules un citus dokumentus. Mani pavadoņi to nemanīja. Iecirknī pasēdēju apm. 3 min., tad lika iet uz ielas, kur gaidīja skaists melns limuzīns. Mani iesēdināja tajā un ar visu manu kurvi aizveda uz Stabu ielu uz attiecīgo namu. Uzveda 5. stāvā, un viens no pavadoņiem gāja no durvīm uz durvīm, tās attaisīja, meklēja acīm redzot kādu noteiktu personu. 533. istabā to atrada. Nolika manu pasi tam priekšā (pasi man paņēma uz ielas pie aizturēšanas), teica: „Pase tomēr viņai ir”. No tā man bija skaidrs, ka esmu izsekota un arestēta, bet nezināju, ko viņi zina un ko nezina. Ļoti baidījos, ka varu iegāzt tos labos ļaudis, kas man bija palīdzējuši.

Tad sākās mana pratināšana. Lika stāstīt manu biogrāfiju. Tā kā man ļoti no svara bija zināt, ko viņi zina, tad uz ātru roku izdomāju šo stāstu. Tēvs, māte miruši. Brāļu, māsu nav. Tā kā pasē bija ierakstīts zīdaiņa vecuma bērns, tad tas bija jāsaka. Pratinātājs noklausījās biogrāfiju un ņirdzīgi teica: „Tēvs, māte miruši, brāļu, māsu nav, tikai viena pati ar savu bērnu”. No tā man bija skaidrs, ka viņi zina manu personību, bet es turpināju muļķoties. Tā kā viņš mani no sākuma pratināja latviski, bet vēlāk gribēja pāriet uz krievu valodu, es izlikos, ka neko pa krieviski nesaprotu. Tad mani pratināja ar tulka palīdzību. Pratinātājs tulkam teica, ka es ļoti labi saprotot krieviski, bet izliekoties, ka nesaprotu. Tā pagāja vairākas stundas, mala un mala vienu un to pašu. Tad ļoti klusu teica: „Ābele, sakiet taisnību!” Skatījās man caururbjoši sejā. Es izlikos nedzirdam. Tad skaļi kliedza: „Ābele, ko Jūs izliekaties!” Es vēl nereaģēju, jo tas, ka viņi zina, ka esmu Ābele, man bija jau skaidrs agrāk. Tad kliedza: „Nedomājiet, ka mēs neatklāsim jūsu personību. Atvedīsim jūsu vīru, tēvu un māsu!” Man negribējās, lai manus piederīgos vadātu, tik un tā skaidrs, ka viņi zina, kas es esmu, un tad es atzinu savu pareizo uzvārdu. Tad sāka pratināšanu no jauna. Viņi par katru cenu gribēja uzzināt, ar ko es saejos, un manus radus un draugus. Kad pateicu, ka, izņemot manu tēvu un radinieci Revolūcijas ielā, man nav ko nosaukt, tad kliedza un nosauca mani par stervu, grasījās ar sūkļa presi man sist. Es mierīgi aizrādīju, ka vardarbību katrā ziņā neklusēšu, tad nolaida roku ar presi un vēl mani traki nolamāja. Tad griezos pie tulka un lūdzu šos vārdus pārtulkot latviski, jo teicu, ka latviski un latviešu leksikonā mums šādu vārdu nav. Tulks klusēja, bet pratinātājs interesējās, ko esmu teikusi. Tulks viņam pārtulkoja. Tad viņš nolaida acis un izbeidza nodarbību ar trekniem vārdiem. Tāpat mani vairāk negrasījās sist. Un varu teikt, ka turpmākā izmeklēšanā trekni vārdi un vardarbība netika pielietoti. Mani pratināja nepārtraukti 18 stundas. Pratinātāji mainījās. Man atļāva uz krēsliem atgulties apm. 2 stundas. Bet vēl pastāstīšu par speciālu mocīšanas veidu. Bija pagājušas kādas 12 stundas kopš biju arestēta, jutu, ka man vajadzētu iet uz tualeti. Tā arī tulkam teicu. Tā pārtulkoja izmeklētājam. Tas tulkam atbildēja, ka mani jāpiespiež prasīt pa krieviski un nelikās ne zinis. Prasīju vēlreiz. Tulks uzaicināja mani prasīt pratinātājam pa krieviski. Tā kā es to nedarīju, neviens nelikās par to ne zinis. Tad es pārdomāju situāciju, piecēlos un teicu: „Tā kā jūs gribat mani novest lopa stāvoklī, tad atgādinu, ka jūs izturaties zemi un es neatbildu par situāciju. Grasījos celt brunčus augšā un darīt visu turpat viņiem deguna galā. Tad pratinātājs iztrūkās un pazvanīja un ienākušam kalpotājam lika mani aizvest uz tualeti. Turpmāk mani vairs šādā veidā arī nemocīja. Tad uzrakstīja protokolu un ļāva man uz krēsliem gulēt. Es nevarēju aizmigt. Pagriezos pret sienu un pārdomāju savu stāvokli. To, ka es netikšu no turienes laukā, man bija skaidrs. Vislielākās rūpes man bija: kā rīkoties, lai manis dēļ neviens netiktu arestēts. Tad man nāca virsū izmisums, sāka līt asaras. Tad saliku rokas un lūdzu Dievu, lai dod spēku nevienu no latviešu cilvēkiem neiegāzt. Kad biju izraudājusies, manī kaut kas noskaidrojās. Vienā pusē Čeka un Čekas algotņi; otrā pusē piederīgie un visi latviešu cilvēki. Un tā man vairs nebija nekādas attaisnojošas jūtas pret čekas darbību un viņu rokaslaižu izdarībām; nekāda pienākuma, ne taisnības izjūtas. Visas savas domas un jūtas mobilizēju, lai neviena vārda neteiktu neko par latviešu ļaudīm. Ļoti daudzreiz pratinātājs nolasīja liecības, ko it kā teikuši iepriekš tiesāti un arī manā lietā pratināti. Es visu noliedzu vai arī izlikos neko nezinām. Un tad sāka vest cilvēkus uz konfrontāciju. Tā kādu dienu pratinātājs mani nosēdināja kabinetā un veda man priekšā jaunekli. Iepriekš mani brīdināja, ka neko nedrīkstu runāt. Ienācējs paklanīja galvu, es sapratu, ka dod zīmi, lai saku taisnību. Es lēnām pagrozīju galvu uz vienu pusi un otru pusi, rādot, ka visu noliedzu. Tad sāka uzstādīt jauneklim jautājumus, viņš tiešām stāstīja patiesību un daudzus faktus, kas bija taisnība. Tad prasīja man, vai pazīstu? Es noliedzu. Tad es teicu: „Nesaprotu! Kurš no mums ir traks? Vai es dzirdēdama? Vai viņš runādams?” Tā kā puisis teica, ka viņam liekoties, ka es esot redzēta persona un ka viņam esot noteikti bijusi darīšana ar mani, tikai viņš noteikt nevarot kādā situācijā. Tad es prasīju, vai drīkstu uzdot jautājumus. Man to atļāva. Tad prasīju, kā viņu sauc, vai viņam ir māsa? Vai māsa nav ārstējusies Cēsu sanatorijā? Vai viņš slimības laikā māsu ir apmeklējis? Vai apmeklējuma laikā par māsas stāvokli ir griezies pie sanatorijas personāla, respektīvi, pie virsmāsas. Uz to viņš atbildēja apstiprinoši. Pratinātājs klausījās ar lielu interesi. Kad es pateicu: „Redziet šī virsmāsa biju es”. Pratinātājs iesaucās: „Ābele! Varbūt jums atkal izdosies!” Es atbildēju: „Varde, kad tai min virsū, čīkst. Arī es čīkstēšu, kamēr vēl būs spēks čīkstēt!” Tad puisis redzēja, ka es turos, viņš teica, ka tā es neesot bijusi!

Ar ļoti daudziem paziņām bija norunāts, ko teiksim manā iekrišanas gadījumā: Kur iepazināmies? Kad pēdējo reizi redzējāmies. Kāda rakstura bija mūsu satikšanās? Ja liecības sakrita, tad uz acīti neveda. Bija izsaukta uz pratināšanu mana saimniece no Mazzalves. Es viņai par sevi nebiju neko nestāstīju, pat savu īsto vārdu ne. Un tā viņa palika ārpus lietas uz brīvām kājām. Es teicu, ka savai radiniecei Revolūcijas ielā arī neesmu neko stāstījusi. Rīgā uzturējos un ārstēju savās slimās nieres. Un tā viņa palika ārpus lietas. To pašu teicu par tēvu. Noliedzu, ka esmu tēvu satikusi un arī viņam neesmu nekādas ziņas ar vēstulēm, ne arī kā citādi sūtījusi. Arī tēvs palika ārpus lietas. Tāpat arī paziņa no Zvaigžņu ielas netika aiztikta, jo mūsu liecības sakrita. Tā savā lietā paliku viena, pateicoties savam radiniekam advokātam, kas mani sagatavoja.

Centrālcietumā biju vienā kamerā ar kādreizējo operdziedātāju Vilmu Briedi, kura bija bijušā Rīgas prefekta Jāņa Veides lietā. Veides lietā bija apvainoti apm. 90 cilvēki -  gan pieaugušie, gan pusaudži. Tur bija arestētas veselas ģimenes: Blektes māte ar meitām, Ķipuru tēvs, māte un nepilngadīgā meita Gaida. Un daudz, daudz citu. Veides lietu tiesāja veselu nedēļu, divās partijās. Briedi un Veidi notiesāja Lielajā piektdienā -  katru ar 25 gadiem. Tiesāja kara tribunāls. Atbalstītājus tiesāja daļu tribunāls ar dažādiem sodiem, sākot ar 10 gadiem, bet vairumam 25 gadi. Daļu Veides prāvā apsūdzētos nodeva „osobo saveščaņija” izskatīšanai, arī sodi bija 10 un 25 gadi. Neviens netika attaisnots.

Tad vēl bija prāva no Bauskas apkārtnes „Gudžes lietā”. Arī bija apmēram cilvēku 50. Tad vēl bija brāļu Strautiņu lieta, arī daudz cilvēku sodīja. Neviens netika attaisnots.

Es skaitījos vaininiece. Biju viena vienīgā un vēl otra sieviete, kas bija viena: Kaspars Rita, patiesībā mēs bijām kopējā lietā, bet tā kā mums izdevās izķepuroties bez citiem un to iepīšanas, palikām savā lietā vienas.

No sākuma manu lietu pēc izmeklēšanas nodeva čekas prokuroram, tad kara tribunālprokuroram, tas nepieņēma, atsūtīja čekas prokuroram atpakaļ. Tad man ziņoja, ka lieta nodota „osobo saveščaņijai”. Tad nu sēdēju Centrālcietumā un gaidīju spriedumu. Pēc apm. 3 mēnešiem tiku no dežurantes izsaukta koridorā. Tā man nolasīja spriedumu, ka esmu sodīta ar 10 gadiem soda lāgerī. Kad prasīju, kas sastāda šo „osobo soveščaņije”, man atbildēja, ka man tas nav jāzina! Uz jautājumu, vai man ir tiesības pārsūdzēt, atbildēja, ka spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Varēšot rakstīt apžēlošanas lūgumu biedram Švesņikam, kad būšot kādus gadus nodzīvojusi lāgerī. Tā biju notiesāta, neredzot ne prokuroru, ne aizstāvjus, ne tiesas sastāvu, ne tiesas zāles, ne lieciniekus.

Nu mani pārcēla uz notiesāto kameru. Notiesāto kameras ieslodzītiem, atšķirībā no izmeklēšanas kameras ieslodzītiem, bija jāiet dažādos aptīrīšanas darbos. Grīdu mazgāt, uzkopt dažādus kabinetus. Visnepatīkamāk bija uzkopt mazgadīgo kriminālistu kameras. Tie neatšķīrās neko no pīlēniem, kur gadījās, tur izmeta savu zarnu saturu. Laikam viņi zināja, ka politiskās notiesātās ir spiestas visu to savākt un satīrīt. Parasti uzkopšana notika laikā, kad kameras iemītniekus izveda 15 minūšu pastaigā. Tad nu centīšos aprakstīt, ko darīja mazie kriminālisti. Kad iegāju šai kamerā, degunā iesitās izkārnījumu un mīzalu dvinga. Šie zemdzīvnieki savas „rozes” nebija likuši paraškā, bet „rozes” bija apstādītas apkārt aplī uz grīdas apkārt parašai. Tad daļa bija uzkakātas uz galda un pie galda uz grīdas. Mums vajadzēja grīdu mazgāt, un tādēļ šīs „rozes” bija jāsavāc. Kad bijām visu sakopušas, tad arī nāca veprēni pēc pastaigas mājā, mūs apsaukāja un visādi ņirgājās. Nākošā dienā mums atkal bija jāizved apkopšanas darbi mazgadīgo kamerā. Bija 2 dežuranti. Viens no viņiem izveda puikas no kameras; otrs paņēma vienu puiku aiz krāgas, iegrūda kamerā, iegāza pa ģīmi un lika ar rokām visas „rozes” ielikt paraškā - gan tās, kas bija uz grīdas, gan tās, kas bija uz galda. Tad tāpat aiz krāgas iegrūda mazgājamā telpā mazgāties. No tās reizes vairāk „rozes” nestādīja. Lamāšanās gan bija vienmēr un tik jēli, ka nav iespējams aprakstīt.

Notiesāto kamerā biju neilgi, kādu nedēļu vai 10 dienas.

Tagad pastāstīšu, ko deva ēst. Rītos maizi un bezcukura tēju. Maize bija parastais ķieģelītis, tēju ielēja krūzītēs. Pusdienās deva zupu un biezputru. Zupa bija vārīta no mencu galvām, drusku putraimiem, iekšā bija nemizoti cūku pupu lielumā kartupelīši. Mencu galvas bija sadalījušās žokļos, acis brīvi peldēja virā un mazie kartupelīši deva sāļu, specialu garšu visam virumam. Kādreiz bija arī kāpostu galviņas ārējo lapu zupa. Lapas bija zaļas, gandrīz melnas, tārpu izēstas ar tām pašām mencu galvām un putraimiem. Šai zupai kartupeļu nebija. No kartupeļu zupas izzvejojām kartupelīšus, novilkām mizu un tad mums bija garšīgs kartupeļu ēdiens. Putra bija vārīta no dažādiem putraimiem klīstera biezumā, virsū putrai uzliets 1 tēkarote zivju eļļas, tauku vai margarīna. Vakariņās atkal viens kausiņš klīstera biezputras. Maizi deva 1 reizi no rīta uz visu dienu apmēram 600 gramus. No sākuma nevarēja ēst, bet pēc dažām dienām jau varēja.

Tā centrālcietumā pavadīju dienas līdz 10. aprīlim. Sāka jau nokust sniegs. Pastaigas laukumā gar sētmalu šur tur jau bija izlīdusi zālīte. Mani un Leimanis Mariju (jaunu meiteni) izsauca ar visām lietām no kameras. Abas mūs noveda pa trepēm lejā diezgan lielā telpā. Tur priekšā bija 11 vīrieši – latvieši, tad mums izdeva sausās paikas. Maizi, sālītas zivis. Pēc maizes daudzuma spriežot, ceļā būs jāpavada 3 dienas. Tad mūs nobrīdināja, ka šaus virsū bez brīdinājuma. Pavēlēja sastāties pa divi. Aiz durvīm mūs ielenca sargi ar vilku suņiem. Suņi rēja, un mums bija jāiet nopakaļ sargam, kas gāja pa priekšu. Mūs pieveda uz sliedēm stāvošam restotam pasažieru vagonam. Iekāpām.  Mūs ieslēdza kupejās, un tā vilciens tur stāvēja līdz vakaram. Saule bija uz rietēšanu, tad mūsu vagons tika pieāķēts un vilkts Rīgas virzienā. Bijām pieāķēti Maskavas vilcienam un ievilkti Rīgas stacijā. Jāpiezīmē, ka toreiz katram tālsatiksmes vilcienam sastāvā bija pasta vagons un restotais vagons apcietinātiem.

Tāda bija sistēma. Tad kopā ar pasažieru vagoniem mūs veda tālumā (uz Maskavu) Pie Zilupes mēs bijām dziļā naktī. Caur restēm izlasījām Zilupe. Tātad drīz mūs izvedīs no dzimtenes. Pēc Zilupes abas ar Mariju salikām rokas, noskaitījām „Mūsu tēvs” un tā iebraucām svešajā, ienīstamā zemē. Pa ceļam dzirdējām, ka no blakus kupejām sauc laukā un laiž atkal jaunus iekšā. Tā kā mēs gulējām uz augšējiem plauktiem, tad dienā varējām caur restoto logu diezgan labi vērot apkārtni. Liels bija mūsu brīnums, kad ieraudzījām dzelzceļa malā izgāztas nosprāgušas govis pa 2, 3 un vēl vairāk kopā. Visi šie lopi bija izgāzti ar visu ādu. Tā braucām vēl nākamo nakti un tad tikai iebraucām Maskavā.

Atkal no galvenās stacijas tikām dzīti atpakaļ un pēc tam saukti no kupejām pa grupām laukā. Tad mūs pa sliedēm dzina kājām uz priekšu, kamēr pieveda atkal pie restota vagona. Tur priekšā bija jau apcietinātie, un mēs sapratām, ka esam kopā ar kriminālistu sievietēm. Atkal bija te jāgaida. Tad mūsus abas ar Mariju izsauca un abas dzina pa dzelzceļu šķērsām garām vairākiem jau sastādītiem vilcienu sastāviem (pasažieru sastāviem). Bet jāsaka, ka visas sliedes bija noliktas ar cilvēku izkārnījumiem, un tā mēs laipojām pa tiem. Tad mūs pieveda pie Arhangeļskas sastāva apcietināto vagona un mums bija jākāpj iekšā. Bija jāgaida vairākas stundas, kamēr vilciens sāka kustēties. Atkal braucām visu nakti un vēl otru dienu. Otrā dienā izsauca no vagona Mariju. Es paliku viena ar kriminālistēm. Otrā dienā mani izsauca no vagona Ercevas stacijā. Biju izsēdināta viena pati. Man pakaļ uz staciju bija atnācis viens jauns sargs. Un tad nu mēs abi gājām pa ceļu kādu ½ kilometrus. Sargs man par lielu izbrīnu paņēma un nesa manu maisiņu ar mantām. Tad mēs gājām blakus garai, garai dēļu augstai sētai, kamēr nonācām pie vārtiem, kur mani nodeva sardzei. Mani ielika karantīnā uz veselu mēnesi, lai neievazātu lāgerī kādu sērgu. Karantīnā ar mani kopā bija dažādu tautību cilvēki -  gan vīrieši, gan sievietes. Bija arī 4 leišu meitenes. Viņas tūliņ nāca man klāt, un tā mēs bijām piecas. Tā kā bijām kopā ar kriminālistiem, tad mēs visas skatījāmies, lai mums nenozog mūsu maisiņus ar mūsu drēbītēm. Es toreiz slikti runāju krieviski. Mani izsauca uz lāgera slimnīcu Rīgas ārsts Gurvičs, kas bija notiesāts un strādāja lāgera slimnīcā. Viņš uzstādīja latīņu valodā vairākus jautājumus par zāļu devām un kā māsai jārīkojas attiecīgos gadījumos. Es visu atbildēju. Kā vēlāk uzzināju, viņš gribēja mani atstāt centrālā lāgera slimnīcā, bet nevarēja manu nepietiekošo krievu valodas zināšanu dēļ. Pēc mēneša mani no centrālā lāgera kopā ar lietuvietēm aizveda pa taigas dzelzceļu vagonā uz lāgera filiāli. Šādu filiāļu bija Ercevā ļoti daudz. Mēs braucām pa taigas dzelzceļu turp un atpakaļ. Apcietinātie nāca iekšā un tika saukti piestātnēs ārā. Še bija tikai apcietinātie. Pat vilciena mašīnists bija apcietinātais. Pie vakara biju aizvesta man nolemtā lāgerī un ievietota barakā. Vakarā mani uzmeklēja no Taurenes apcietinātais Vasiļuks. Ar to mēs runājām ilgi. Viņš man stāstīja par lāgera dzīvi. Es viņam par dzīvi un notikumiem dzimtenē. Tā es ļoti labi tiku informēta lāgera dzīvē. Otrā rītā mani aizveda uz otru lāgeri, kas atradās 3 km no tā. Tā sākās mana lāgera dzīve. Tiku iedalīta ceļa taisītāju brigādē, jo Dr.Gurvičs man bija iedāvinājis III veselības pakāpi. Tā dienu dienā gāju vispārējā darbā. Darbs man grūtību nedarīja, jo bērnībā daudz biju strādājusi fizisku darbu. Pārtika bija trūcīga.

Vēl neesmu aprakstījusi vienu tūlīt pēc apcietināšanas notikušu epizodi. Manā rokas somā atrada dzīvokļa atslēgu. Tā bija manas radinieces dzīvokļa no Revolūcijas ielas 101-50. Pati radiniece atradās uz laukiem, raka kartupeļus pie radiem. Mājās viņa solījās braukt pēc 2 nedēļām. Kad noskaidroja manu īsto personību, izmeklētājs uzstājās, lai pasaku adresi, kur atrodas dzīvoklis. Ilgi kalkulēju domās, vai teikt taisnību vai ne. Bija jau nakts. Papriekšu negribēju iegāzt radinieci, neteicu nekā. Tad sāka man draudēt. Jo viņiem esot skaidrs, ka dzīvoklī atrodoties personas, kam jāpamana mana pazušana un tādēļ man esot svarīgi iegūt laiku. (Dzīvoklis bija tukšs un nekā kompromitējoša tur nebija). Es aplēsu, cik ilgi varu izturēt. 2 nedēļas, kamēr radiniece atbrauks, nevarēju izturēt. Lai iegūtu laiku pārdomām, izšķīros nosaukt adreses, tikai nepareizās. Pirmo adresi nosaucu Miera ielā (numuru un dzīvokli neatceros). Šai dzīvoklī bija pierakstīta mana par naudu iegādātā pase. Es nezinu, kas tur dzīvoja. Pase bija izdota ar parakstu: pasu galda priekšnieks Kalniņš. (Vēlāk šie pasu pārdevēji iekrita un viņus tiesāja. Viņi par naudu bija pārdevuši lielu skaitu pasu. Man no viņiem pasi iegādāja Arvīds Kleinšmits, kas dzīvoja Rīgā (oficiālā dzīves vieta); bet patiesībā viņš dzīvoja uz laukiem pie radiem. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš izplatīja šīs pases un pēc dažiem mēnešiem pasu īpašniekus nodeva čekai. Arī mani viņš bija uzrādījis, tas ir, bija uzrādījis Revolūcijas ielas radinieces dzīvokli. Es viņam neteicu, kur dzīvoju un kur strādāju. Viņš bija vācu laika policists un iestājās čekas dienestā. Par Kleinšmita darbību uzzināju centrālcietumā no citām apcietinātām sievietēm. Varu piezīmēt, ka čekas aģenti man bija staigājuši līdzi visas tajās vietās, kur biju pēc ierašanās Revolūcijas ielas dzīvoklī. Man prasīja, kas man tur dzīvo? Kleinšmitu tiesāja ar pasu galda aferistiem kopā un notiesāja uz 25 gadiem,tas notika 8 mēnešus pēc mana aresta.) Tad nu, lūk, aizsūtīju- pareizāk, nosaucu pases pieraksta dzīvokli. Tika aizsūtīti turp čekas darboņi, kuri atgriezās pēc pusstundas Bija slēguši ar manu atslēgu dzīvokli. Dzīvokļa īpašnieks izsaucis miliciju. Un tā noticis skandāls un izskaidrošanās. Otru adresi nosaucu Vienības gatvē aiz bērnu slimnīcas. Tā kā tas atradās pietiekoši tālu, tad ieguvu stundu laika. Pa šo stundu man pratinātājs paskaidroja, ka ar varu piespiedīs man pateikt pareizo adresi, jo biju pateikusi, ka arī otrā adrese nav īstā. Tā kā dzīvoklī nebija nekā, ko par katru cenu vajag saglābt, tad nospriedu, ka nav vērts vairāk viņus muļķot. Pateicu pareizo adresi. Tas man izdevās savlaicīgi. Pēc dažām minūtēm darboņi atgriezās un gāzās pa durvīm kabinetā, grasījās ar mani izrēķināties Pratinātājs viņus apturēja un pateica Revolūcijas ielas 101 - 50 adresi. Cik ilgi bija tur uzturējušies, nezinu. Bija savākuši visas radinieces vecās vēstules un adreses. To bija daudz, jo radiniece vācu laikā uzkopa dzīvokļus pie paziņām. Tā kā viņa bija ļoti uzticama, tad viņa kopa dzīvokļus Ķuzes ģimenei, Ķuzes galvenā veikala vadītājam Karnītem un daudziem citiem. Šīs adreses man tika turpmākā izmeklēšanas laikā sauktas priekšā. Vēlāk daudz prasīja par daudziem paziņām. Es pazīšanos noliedzu. Tā kā man atklājās Kleinšmita loma, tad vairs viņu nesaudzēju, bet pateicu visu.

Lietas nobeiguma mani iepazīstināja ar liecībām un materiāliem. Kleinšmita liecības nebija. Prasīju, lai nolasa viņa liecību. Atbildēja, ka tādas liecības pie lietas nav. Tad es atļāvos pateikt: „Skaidrs, tas ir jūsu aģents!” Man uzbrēca, lai turot muti!

Tas būtu viss, ko atceros līdz lāgerī pavadītajam laikā. Tas ir viss, ko biju dzirdējusi un redzējusi, un piedzīvojusi.

2.burtnīca

1)      Lāgera iekārta un pārvalde

2)      Mežu izciršana un mežu piemērošana lāgerī ievietoto nodarbināšanai

3)      Kas apgādāja lāgera iemītniekus un kādā veidā tika pagarināts iemītnieku mūžs

4)      Izmaiņas pēc Staļina nāves

5)      Atbrīvošana

Es tiku izvesta no Rīgas centrālcietuma 19        11.aprīlī (savā dzimšanas dienā). Mani aizveda uz Arhangeļskas apgabala taigas rajonu pie dzelzceļa stacijas Erceva. Erceva atrodas apmēram pusceļā no Arhangeļskas līdz Vologdai.  Vologda ir dzelzceļu mezgla pilsēta. Tas ir ļoti plašs taigas apgabals, bez zemes ceļiem un bez šosejām. No Vologdas visu laiku braucām pa taigu, retumis bija redzami lauki un sādžas. Pati Erceva ir neliela pilsētiņa pie dzelzceļa stacijas. Še galvenais uzņēmums toreiz bija apcietināto lāgeru centrs ar ļoti lielu kokzāģētavu,ko apkalpoja apcietinātie. Galvenā satiksme bija vilciens. Ceļi ļoti slikti vai arī viņu nemaz nebija. No Vologdas līdz Ercevai un tālāk uz Arhangelsku gāja dzelzceļa civilā maģistrāle. Ercevas stacijā atzarojās lāgeru dzelzceļš, kas gāja iekšā taigā. Pielaižu, ka no katras civilo dzelzceļu stacijas gāja tādi paši dzelzceļi taigā lāgeru vajadzībām. Šos dzelzceļus taisīja un uzturēja kārtībā lāgeru iemītnieki. Ja ap dzelzceļu un lāgeri bija izcirsts mežs, tad dzelzceļa sliedes noņēma un uzbērumu izmantoja par taigas ceļu, kur brauca pajūgi un traktoru vilktas paštaisītas ragavas vai traktoru piekabes ar riteņiem. Viens šāds lāgeris bija arī 213, kur pavadīju 3 gadus. Adrese bija St. Ercevo, tad lāgera numurs un apcietinātā uzvārds un vārds. Tātad no stacijas Ercevas bija 213 šādi lāgeri. Lāgerus pie apcietināto dzelzceļa cēla no jauna. Izcirstos mežu apgabalu lāgerus slēdza un atstāja, un ļaudis (apcietinātos) pārcēla uz jaunu vietu, kur bija mežs. To es redzēju, kad biju iedalīta lauksaimniecības lāgera zirdzinieku brigādē un mums vajadzēja uz šiem atstātiem lāgeriem braukt pēc būvmateriāliem. Šos materiālus izlietoja jaunu lāgeru celšanai vai arī veco lāgeru papildināšanai.

Rīkojās šādi: visi darbi tika izvesti ar apcietinātiem. Vispirms izcirta dzelzceļa stigu. Tad vilka dzelzceļu. Smiltis uzbērumam piegādāja ar vilcienu atpakaļgaitā. Tāpat arī dzelzceļa gulžnus, sliedes. Apcietinātās brigādes strādāja pie celšanas. Meistari bija apcietinātie. Vilciena vadītājs apcietinātais. Konvoji -  viens bija brīvais, pārējie apbruņoti apcietinātie. Šie apcietinātie bija ar sodu līdz 5 gadiem, tas tur skaitījās mazs  sods. Šie cilvēki vairums sēdēja par darba disciplīnas pārkāpumiem vai kādu citu niecīgu pārkāpumu. Daudzi  starp šiem ieslodzītiem bija par armijā izdarītiem disciplīnas pārkāpumiem. Šos apsardzes cilvēkus turēja ārpus lāgera sētas uzceltās barakās. Ēda viņi atsevišķi, gulēja kopējā sardzes barakā. Barakas apkopa un ēdienu vārīja apcietinātie. Redziet, cik velnišķīgi! Apcietinātais uzmanīja apcietināto. Privātas mājas bija uzceltas apkārt lāgeram, pie mājām bija sakņu dārziņi, kūtiņas govij, bet vairums turēja kazas. Kazas, kā arī govis privātie ganīja kopā pa izcirtumiem. Valsts govis ganīja atsevišķi, un tās apkopa un slauca apcietinātie ar maziem sodiem. Lopu barību sagādāja apcietināto brigādes. Piena gan mēs neredzējām. Visvairāk vietējie audzēja kazas, kuras ganīja kopā lielā barā, bija baltas un arī pelēkas. Kazas bija ērtāki izbarot, jo sēja žagaru lapu slotiņas. To tur taigā varēja piegriezt un sasiet bez lielām pūlēm. Slotas sēja no bērziem, apsēm, sērmūgšiem, kārkliem nederēja tikai alkšņi. Arī mēs, apcietinātie, gājām siet slotas. Sasietās slotas sasēja pa 2 kopā un uzkāra uz kārts turpat ciršanas vietā. Kad bija izkaltušas, tās sakrāva kaudzē un ziemā deva lopiem. Privāto mājiņas bija mazas,  vienā galā kūtiņa, apkārt dārziņš kartupeļiem, kāpostiem, istabas galā atstāts taigas bērziņš vai arī vienkārši iemieta zemē kārts. Bērziņā un kārtsgalā bija strazdu būris. Turpat mājas galā vieta siena kaudzei. Es šais mājiņās tiku bijusi, kad strādāju ar zirgu un aru zemi. Es biju labi iemanījusies art un dzīt vagas kartupeļu stādīšanai. Tad ļoti bieži mājiņu īpašnieki, kas visi strādāja šādos vai tādos amatos lāgerī, darba priekšniekam bija pieprasījuši zirgu un cilvēku, un tad no rīta paņēma mani, zirgu arklu un, kad darbs bija padarīts, veda atpakaļ uz lāgeri. Es zirgu nodevu stallī, arklu atstāju pie staļļiem laukumā, un tad mani pašu atkal nodeva lāgerī. Man ļoti gribējās iet uz šo aršanu. Mājas saimniece parasti man deva pusdienu un, darbu beidzot, pienu un maizi, cik var apēst. Apcietinātie nedrīkstēja neko ienest lāgerī -  ne pienu, ne maizi, neko citu. Tādēļ neko līdz nevarēja dot. Jāsaka, biju pārsteigta par krievu saimnieču labsirdību. Viņas neizturējās pret mani kā  pret apcietināto, bet gan kā pret cilvēku. Piens bija kazu piens. Bet, kā krūzīte bija tukša, tā piedāvāja nākošo. Es ēdu, cik vien varēju apēst. Krievu sievietes bija ļoti sirsnīgas un labas.

Kā jau teicu, viss apkalpojošais personāls bija apcietinātie. Kancelejas darbinieki, medicīnas darbinieki, slimnīcas ārsti, māsas, agronomi, veterinārārsti, mežu izstrādāšanas speciālisti, materiālu krautuvju pārziņi, traktoru vadītāji, dzelzceļu uzraugi, lokomotīvju vadītāji, kokzāģētavu štelleri,kokmateriālu pieņēmēji, virtuves strādnieki un vadītāji, pirts un drēbju mazgāšanā, šūšanas darbnīcā, lāpīšanā, drēbju noliktavās visi šie ļaudis bija apcietinātie. Labi bija, ja vadošie bija labi cilvēki, bet bija arī tādi, kam dvēselēs sēdēja noziedznieka tieksmes. Tie tad, nonākuši priekšnieku vai brigadieru stāvoklī, pārējos apcietinātos dažādi terorizēja. Un tie tad bija tie, kas grūto dzīvi padarīja neiespējamu. Sūdzēties nevarēja, jo vienkārši šie sūdzētāju vai iegrūda atejā vai citādi iznīcināja. Šiem zemcilvēkiem nekas nebija ne svēts, ne dārgs.

Es tiku lāgerī nogādāta pēc kara. Ļoti daudzi brīvie lāgeru vadītāji bija kara laika oficieri un augstāku pakāpju virsnieki, kā majori, dažādi Tēvijas kara varoņi. No agrāk atsūtītiem latviešiem uzzināju, ka agrāk pašu apcietināto terors ir bijis daudzkārt briesmīgāks, jo pašreiz nomainīti iepriekšējie priekšnieki ar no armijas demoblizētiem oficieriem bija sākuši drausmīgo teroru likvidēt un sodīt. No sākuma lāgerī kopā bija vīrieši un sievietes. Kopā vienā lāgerī bija kriminālisti un politiskie. Jāsaka,ka kriminālistiem visur tika dota priekšroka. Tā, piemēram, ja darbā vajadzēja speciālistu, tad vispirms šis tika meklēts starp kriminālistiem un tad tikai starp politiskiem. Vēlāk, kad nomainīja vadību un tā iedzīvojās savās vietās un redzēja, ka politiskie savus darba pienākumus izpilda akurātāk, tad arī priekšniecība sāka politiskos uzskatīt par cilvēkiem, jo katram lāgerim bija ražošanas plāns un plāna pildītāji galvenokārt bija politiskie jeb, kā tur sauca, fašisti.

Mūsu lāgera priekšnieks cienīja cilvēku darbu un cilvēku, kas šo darbu darīja. Izdalīja brigādēs atsevišķi politiskos un atsevišķās brigādēs kriminālistus. Tad mums stāvoklis uzlabojās. Ieveda lāgerī produktu veikalu, še tad varēja šo to nopirkt no pārtikas arī vēlāk sāka nedaudz maksāt naudu, bet tas bija pēc ūsainā nāves (Staļina).

Tad tagad pastāstīšu, kādā veidā tika izcirsta taiga. Izraudzīto taigas gabalu ierobežoja ar 100 metru, varbūt vēl platākām stigām. Šīs stigas tika nolīdzinātas līdz zemei. Nebija ne ciņu, ne celmu. Tad šīm stigām pa vidu tika uzcelti sardzes torņi ar tādu aprēķinu, lai abi blakus esošie torņi varētu kuru katru vietu apšaudīt. Pāri šai stigai gāja 2 ceļi. Viens, pa kuru nāca iežogotā mežā tukšie pajūgi, kurus vilka buļļi, retāk zirgi. Otrs ceļš, par kuru veda vezumus ar kokmateriāliem uz krautuvi, kas atradās pie dzelzceļa. Pajūgus vadīja sievietes, kas apcietinātās uz 5 gadiem. Šādu pajūgu bija daudz, un visi gāja riņķa līnijā viens aiz otra. Pielādētie pajūgi gāja pa vienu ceļu, atpakaļ pa otru gāja uz mežu tukšie. Ceļi bija savstarpēji saistīti savā starpā. Ierobežotā meža gabalā ceļš sadalījās daudzās sloksnēs.

Šīs sloksnes sadalīja visu norobežoto gabalu vairākās daļās ar tādu aprēķinu, lai visus sagatavotos kokmateriālus varētu nokraut pie vagonetes ceļa, arī lielos baļķus. Katra vagonete sastāvēja no divām ar ķēdēm savienotām vagonetēm. Vagonešu galos bija stiprs āķis, uz šī āķa tad uzāķēja buļļa aizjūga dīsteli. Abas vagonetes ar ķēdi savienoja vienu ar otru. Ķēdes garums atkarājās no materiāla garuma, kādu lādēs vagonetēs. Katra ceļa galā strādāja 10 cilvēki, kādreiz arī mazāk. Cilvēku grupa tika novietota tā, ka lai viena grupa otru netraucētu. Grupā viens cilvēks bija apmācīts (uz vietas lāgerī), kādi materiāli no nolaistā koka jāsazāģē. Bija dažādā garuma un resnuma sortimenti. Baļķi 8 metri 6 metri, četrus metrus gari. Tad stutmalka, arī dažāda garuma, vijoļu materiāli un daudz dažādi citi sortimenti.  Vēl jāpiemin dzelzceļa gulžņi, kārtis un pašās beigās malka, kas tika gatavota 1 metru un 2metri gari. Viss koks tika attīrīts no zariem, skujas sadedzinātas. Kad pienāca tukšā vagonete, tad visi grupā strādājošie gāja gruzīt (lādēt) vagoneti. Varēja gruzīt ļoti smagus un lielus daudzumus. Vagonete bija ar 20 cm platu un iedobtu riteni apm. 10 cm dziļumā  Tādi riteņi bija katrai vagonetei  - 4. Visam pajūgam 8 gabali. Ceļa sliedes bija taisītas no stiprām koka kārtīm, kas bija piestiprinātas pie gulžņiem ar koka tapām. Tā kā vagonete ritēja pa kārtīm, tad arī vezumus varēja kraut ļoti lielus. Lai bullis nestigtu, tad sliežu starpa tika piepildīta ar skuju pildījumu (kapātas skujas). Ceļi un stigas tika sagatavotas, kamēr vēl cirtējus nelaida iekšā. Kad viss bija sagatavots, sargtorņi uzcelti, dzelzceļa sliedes gabals pie ieejas mežā piestiprināts pie sargu būves, tad veda apcietinātos mežā. Pie lāgera sardzes būdas pl.7 no rīta tika dots zvans, un visiem vajadzēja iet un sastāties pa divi un pa brigādēm. Brigadieris saskaitīja un sardzes vīram pateica, cik cilvēku brigādē. Tad sauca pēc brigādes numuriem, un sargs skaitot laida laukā pa vārtiem. Aiz vārtiem konvoji nostājās savās vietās, vecākais noskaitīja, ka iziešanu no brigādes soli pa kreisi vai soli pa labi uzskatīs par bēgšanu un šaus virsū bez brīdinājuma. Tādā veidā tika atlaistas visas brigādes un vestas uz darba vietām. Nonākušiem sagatavotā meža gabalā, visiem bija obligāti jānosēžas vai jānotupstas un jāsagaida visas brigādes. Tad sardzes priekšnieks deva pavēli sargiem ieņemt vietas torņos. Kad sargi bija ieņēmuši savas vietas, tika dots zvans un apcietinātie gāja uzmeklēt savas darba vietas un sāka strādāt. Pateikšu - katrai grupai tika izdoti darba rīki, tur tos sauca par instrumentiem; tie bija cirvi, zāģi (mūsu šķērszāģis un rāmju zāģi). Pārējo visu darīja ar cirvjiem. Darba rīkus uz māju katru vakaru nenesa, bet noslēpa mežā katra grupa atsevišķi. Uz māju nesa sabojātos un neasos darba rīkus, ko atdeva uz instrumentu galda, noliekot darba rīku pārzinim, kurš otrā rītā atdeva izasinātu un izlabotu darba rīku. Pēc darba dienas beigām deva zvanu. Pēc 1. zvana visi noglabāja darba rīkus un devās uz sardzes torni, sastājās pa 2 un brigādēs. Tur saskaitīja, ja  bija visi, deva zvanu un sargi ieņēma savas vietas pie brigādēm, sekoja atkal brīdinājums par nošaušanu un brigādes veda uz lāgeri. Tur atkal iztaustīja drēbes, vai nav kas neatļauts kabatās, sargs saskaitīja un laida iekšā pa vārtiem. Mājās izklīdām pa barakām. Vispirms noģērbām slapjās un netīrās drēbes. Slapjās nometām uz grīdas, tāpat slapjos apavus un zeķes, cimdus. Tad nomazgājāmies un pārvilkām mājas drēbes. Vai tās bija tās pašas lāgera lupatas vai arī kaut kas atsūtīts no dzimtenes, bet visas bija tīras. Tad gājām uz savām nāriņām un varējām atpūsties. Trūcīgās vakariņās gājām uz ēdnīcu, tur paēdām un gājām atpūsties. Katrai brigādei bija viens atstāts mājās, tas tad izmazgāja baraku, izkurināja, apgādāja siltu ūdeni un arī aukstu priekš mazgāšanās. Atnesa vārītu ūdeni dzeršanai, aiznesa slapjās drēbes uz kaltētavu, kā arī no rīta atnesa izkaltušās atpakaļ.

Parasti drēbes bija izkaltētas un vēl gluži siltas. Par to visu gādāja dieninieks. Noplīsušos cimdus un apavus apmainīja apģērbu noliktavā agri no rīta. Tā sākās atkal jauna diena. Diena beidzās atkal 7^os vakarā. Atpūtas diena bija tad, ja plāns bija izpildīts.  Bet, ja nebija izpildīts, bija jāstrādā arī atpūtas dienā.

Darbs brigādēs bija grūts. Procentus izstrādāt bija pagrūti. Es mežu ciršanas brigādēs netiku strādājusi, jo man bija III veselības kategorija. Strādāju ceļu taisīšanas brigādēs gan dzelzceļa, gan arī kāršu ceļa taisīšanā. Darbs pie kāršu ceļa arī bija grūts. No sākuma strādājām grupā 5 sievietes un viens vīrietis. Vīrietis tika pielikts sievietēm, lai pēc šablona saliktu kārtis un lai kārtis būtu noteiktā attālumā viena no otras. Vīrietim no izstrādātām % procentēm sarakstīja izpeļņā 120 %, bet mums, sievietēm, sadalīja atlikušos izstrādātos procentus, lai gan mēs padarījām visu smago darbu, piemēram, cirtām kārtes, cirtām špalas, uz ko lika virsū kārtis. Izcirtām ceļa vietu un citus smagus darbus. Mums piesūtītais vīrietis sēdēja un savienoja kārtis savā starpā, izurba caurumus kārtīs un iedzina koka tapas. Mēs bijām nostrādājušās, stiepdamas materiālus, bet šis kungs padarīja vieglāko un saņēma par to mūsu sastrādātos procentus. Mēs savā grupā bijām – es, divas igaunietes, viena osetīniete no Kaukāza un viena krieviete. Visas sarunājāmies un nolēmām vairs neņemt grupā šo vīrieti. To arī pateicām mūsu brigadierei, kura to pateica lāgera darba priekšniekam, tas piekrita, un mēs sākām strādāt sievietes vien. Pirmās dienas vakarā atnāca darba priekšnieks, brigadiere ar mēriem un šabloniem, visu izmērīja, nocenoja, un mēs bijām katra izstrādājusi 130 procentus un nopelnījušas papildus paiku. Un tā mēs strādājām 10 dienas. Tad darba priekšnieks mūs izdalīja katru, kas pratām vīrieša darbu, tādas mēs bijām 3, katru savā grupā, un vairs mūsu brigādē nesūtīja vīriešus. No sākuma mēs ļoti pārdzīvojām, ka mūs izšķīra, bet vēlāk labi vien bija.

Iemācījos vagonešu ceļu taisīt visos sīkumos. To bija ievērojis darbu priekšnieks un mani iecēla par visas cirsmas kāršu ceļu pārzini. Nu es biju vīrā! Man vajadzēja visus ceļus katru dienu izstaigāt un izvest remonta darbus. Darba bija maz, un tas bija viegls. Tā es izstrādāju paiku un dabūju arī drusku naudas, par ko varēju nopirkt drusku produktus, eļļu, margarīnu un saldu masu, līdzīgu ievārījumam, ko likt uz maizes. Tā es nostrādāju uz ceļa, līdz kamēr III kategorijas veselības dēļ mani aizveda uz lauksaimniecības lāgeri, bija iznācis likums, ka ar veselības III kategoriju nedrīkstēja nodarbināt meža darbos. Mani izsauca darba priekšnieks, lika priekšā, lai es brīvprātīgi atsakos no III veselības kategorijas un pieņemu II. Es tam nepiekritu, jo tad mani varēja likt visos smagos darbos. Un tā mani aizveda uz netālo lauksaimniecības lāgeri.

Ar mani kopā sūtīja no manas brigādes arī abas igauņu meitenes. Etapa vilcienā mēs turējāmies kopā. Bez mums vagonā atradās arī zaglenes un arī no citiem lāgeriem sievietes. Trīs zagļu meitenes apm. 20 gadus vecas gribēja mūs aplaupīt. Mēs sēdējam visas četras kopā un bez mums vēl bija 2 igaunietes no cita lāgera. Kad vilciens sāka kustēties, pie svešām igaunietēm piegāja zagļu meitenes un lika atvērt mantu kastītes. Es sākumu neredzēju, jo viņas sēdēja mums aiz muguras. Es redzēju, ka igaunietes bija iedevušas zaglēm no mājām atsūtītu kaprona zeķu pāri. Tad vilciens apstājās, zagles pārtrauca savu nelietību, jo koridorā stāvēja sargs un tas varēja dzirdēt. Kad vilciens sāka iet, tad zagles pienāca pie mums. Man lika atvērt mantu kastīti. Viena turēja rokā nazi un draudēja. Es viņai teicu, lai palūko pati atvērt. Tad vēl rādīja nazi, bet es teicu: „Ar to tu vari iet vardes durt! Es kasti vaļā netaisīšu”. Tad viņas  sāka lamāties. Es atkal teicu: „Pamēģini atvērt pati, tad redzēsim, kas notiks!” Viņas redzēja, ka nebaidos, aizgāja un lika mums mieru. Pastāstīšu, kāds bija līdzīgs gadījums lauksaimniecības lāgerī.

Tad bija stingri atdalīti kriminālisti no politiskiem. Katrai barakai bija ievesta sava pirts diena. Uz pirti gājām vairākas kopā, ņēmām līdz tīro veļu, dvieli, ziepes. Vienā reizē mūsu pirts laikā bija ielīdušas mazgāties 3 kriminālistes. Mums vienai pazuda tīrā veļa. Izmeklējāmies -  nav nekur. Divas kriminālistes bija jau izgājušas no pirts telpas, palikusi viena. Palīdzēja meklēt zudušo veļu. Visas bijām ļoti sašutušas. Es teicu: „Pirtī nav jālaiž citu baraku cilvēki, un, ja nāk, tad jāsit ar to, kas pie rokas gadās vienalga, kas tas nebūtu!” Krimināliste teica: „Čerez adnamu. Es pastrīpoju: Kāždu.” Tā tas palika. Brigādei vajadzēja iet uz ēdnīcu vakariņās. Parasti iedevu traukus kaimiņienei, un tā atnesa man vakariņas uz baraku. Atnākusi kaimiņiene stāstīja, ka ir sataisījušās vairākas kriminālistes mani dauzīt. Meklējušas pie brigādes ēdnīcā. Tad viena no mūsu brigādes sieviete teikusi: „Labāk ar viņu nesāciet, viņa, kad ņems, no jums tik spalvas paputēs!” Tās teikušas: „Vai tiešām viņa ir tik stipra?” Un  mūsējā atbildējusi, ka es esmu brigādes stiprākā sieva. Tad visas aizgājušas. Es nu gaidīju vairākas dienas, kad uzbruks. Gāju vienmēr ar citiem kopā, bet tā ir uzbrukuma nebija. Šie cilvēki ir tik gļēvi, ja redz, ka var dabūt pa mizu paši, tad liek mierā. Sit tikai tos, kas baidās. Tā reiz bija šāds gadījums: laikā, kad brigāde atradās darbā, barakā atradās tikai dieniniece un invalīde, kas viņai palīdzēja, un tie, kas bija attiecīgā dienā atbrīvoti no darba. Mūsu tīrās drēbītes katram pakārtas pie nāras uz naglas vai arī satītas maisiņā zem spilvena. Bija 3 gabalas zaglenes sataisījušās paņemt mūsu tīrās drēbes. Neskatoties uz dieninieces aizliegumu, iegājušas barakā un lasījušas uzkārtās drēbes un likušas uz rokas promnešanai. Dieniniece pieskrējusi pie durvīm, aizšķērsojusi ceļu zaglēm, paķērusi ķebli un sākusi sist, kamēr 2 bijušas nesamaņā, uz grīdas trešā bļaudama skrējusi uz vakti, saukusi palīgā, ka draudzenes nosistas. Kad lāgera dežurants atnācis, abas tās jau bija atžilbušās, viņš tās savācis un aizvedis pie lāgera priekšnieka. Visas trīs ieliktas karcerī. Tad lāgera priekšnieks izsaucis mūsu dieninieci. Tā izstāstījusi, kādēļ ir situsi. Priekšnieks ir nogrozījis galvu un teicis: „Otrreiz, ja tev gadās tāda situācija, nekad nesit pa galvu. Tu varēji kādu nosist, un tev būtu sods, bet vajag sist pa kājām.” No tā spriežu, ka visas lāgera nejēdzības bija apcietināto pašu izdomātas un nekrietnākie terorizēja pārējos. Pēc noziedznieku likumiem katrs pats varēja sevi aizstāvēt, bet citus aizstāvēt nedrīkstēja, tad draudēja izrēķināšanās. Tāpat nedrīkstēja parādīt, ka viņi ir zemāki.

Sieviešu kriminālistu starpā bija izplatītas ģimenes. Viena no sievietēm valkāja vīriešu drēbes, otra sieviešu drēbes. Tie bija vīrs un sieva. Nāras bija kopā un aizklājamas ar drēbi, un tur tad gulēja abas „salaulātās”. Vīrs apgādāja sievu ar produktiem un drēbēm, vai nu zagdams vai arī no brigādes sastrādātā. Sieva tika lutināta, un viņa nedrīkstēja bez vīra ziņas draudzēties ar citiem. Ēda abas kopā un arī gāja visur kopā.

Vēl noziedznieku starpā bija tāds likums, kur noziedznieks nospēlēja uz kārtīm visu un tad, ja viņam nebija vairs ar ko spēlēt, tad vinnētājs lika viņam ko izdarīt. Parasti spēlējot lika bankā kādu tuvu draugu vai arī vienkārši apņēmās kaut ko izdarīt. Paspēlētājam obligāti tas arī jāizpilda. Bija tāds gadījums blakus lāgerī: lāgera zonā strādāja kā ārste lāgera priekšnieka sieva. Divi kāršu spēlmaņi paspēles gadījumā apsolās šai ārstei ar lāpstu pārdurt krūtis. Un arī to izdara. Ienes zonā lāpstu. Noķer šo sievieti un iedzen lāpstu sievietei krūtīs. Pēc tam visi dalībnieki tika otrreiz tiesāti, dūrējam piesprieda nāves sodu, pārējiem gadus. Par šo gadījumu gāja apkārtraksts, kuru nolasīja visiem lāgera iepriekš sapulcētiem iemītniekiem. Bet lāgerī, kur tas tika izdarīts, visu acu priekšā esot izdarīts nāves sods. Bet cilvēks no noziedzniekiem tika nobeigts. Pēc noziedznieku likuma, ja viņš to nedarītu, tad spēles dalībnieki iedurtu lāpstu paspēlētāja krūtīs. Tādi ir noziedznieku likumi. Šādā veidā uz kārtīm varēja nospēlēt kuru katru.

Kamēr vīrieši ar sievietēm bija kopējā šlāgerī, tad katrs vīrietis, kas vēlējās, noskatīja sev  „sievu”, kas parasti bija no jaunām meitenēm. Tad nu centās meiteni visādā veidā iekarot. Inteliģentākie skatījās, vai viņš meitenei interesē vai ne. Bet rupjie vienkārši piespieda meiteni padoties. Tad nu neviens cits šai „sievai” nedrīkstēja tuvoties. Kad sieviete nonāca stāvoklī, tad vai nu pašas taisīja abortu vai dzemdēja. Grūtniecēm bija dekrēta laiks, kā arī zīdīšanas laiks. Zīdīšanas laikā visas līdz 6 mēnešiem turēja šim nolūkam iekārtotā lāgerī. Pēc tam bērnu atstāja uz vietas, bet māti parasti sūtīja uz citiem lāgeriem darbos. Reizi mēnesī atpūtas dienā mātes veda uz bērnu lāgeri pie mazā. Kad mazulim bija 2 gadi, tad bērnu sūtīja uz bērnu namu vai arī, ja piederīgie gribēja, varēja vest uz mājām un  audzināt. Sieviete turpināja palikt lāgerī. Bija arī tādas apcietinātās sievietes, kas laida pasaulē vienu bērnu pēc otra, jo  grūtniecei bija papildus paika un arī vieglāks darbs un atvaļinājumi. Par abortiem netiku dzirdējusi, ka kādu sodītu. Pretēji šīm „laulībām” attieksme pret vīru un sievu, kas laulību bija noslēguši, vēl brīvi esot, attieksme bija pavisam cita. Ja abiem laulātiem bija palaimējies nonākt vienā lāgerī, tad to vajadzēja noslēpt, jo citādi viens no viņiem tika aizsūtīts citur. No šā likuma ļoti daudz cieta mūsu baltiešu ģimenes. Tāpat nekas netika darīts mājās atstāto bērnu labā. Bērni auga savā vaļā. Man bija pazīstama ģimene, kuriem 4 bērni bija atstāti mazgadīgi, vecākais  -8. klasē. Tad nu šis vecākais gādāja par mazākiem. Un tā izaudzināja pusbadā savus brāļus un māsas. Tā ūsainais „bērnu draugs” gādāja par bērniem! Man jāsaka, ka šie pamestie bērni izauga īsti latvieši un vēlāk mūsu tautas lietas koki! Daudzi gan ieguva no pusbadus stāvokļa dažādas slimības un ar tām mokās visu dzīvi.

Ikvienam mākonim sudraba maliņa, ikvienai nelaimei laimīte galiņā! Ar šo stāstīšu, kā dzīve spēlējas ar cilvēku. Lauksaimniecības lāgerī man par brigadieri bija skaista vācu meitene Alma Riske, ļoti strādīga, diezgan inteliģenta. Viņa bija iesēdināta uz 10 gadiem par līdziešanu ar vāciešiem. Pie robežas saņemta. Alma bija augusi Ukrainā. Lāgerī  viņa sagājās ar Ukrainas puisi Karaput  Aleksandru vairākus  gadus. Šo stāstu viņa stāstija mums tai dienā, kad Almas Šaša atrada savus vecākus. Ukrainas bada laikos kādai ģimenei bija vairāki bērni, kuri mira badā. Ģimenes tēvam bija brālis, kas dzīvoja kādā pilsētā, kur ar pārtiku vairāk apgādāts. Tad nu šis brālis aizbrauc  pie badā cietējiem. Redzēdams drausmīgās bada briesmas, paņēma vienu brāļa  bērnu sev līdzi uz savu pilsētu. Šis ir tas pats Šaša Karaputs. Bērns ir tik mazs, ka vairāk viņš neko nezin, ka vien viņu sauc Saša Karaputs. Radinieki viņu atstāj vienu mājās, jo ir jāiet darbā. Pēc kādām dienām Saša atkal ir viens pats mājās. Saša atstāj dzīvokli, iziet uz ielas un iet uz savām mājām. Iet ,iet un pienāk vakars, pilsētai nav gala. Beidzot viņu atved milicijas iecirknī. Viņš pasaka, ko par sevi zina, ka viņš ir Saša Karaput. Cik vecs, nezina, kā sauc onkuli, nezina,kur dzīvo tēvs un māte . Viņu ievieto bērnu namā. Onkulis meklē gan viņu, bet nekādu pēdu nevar sadzīt. Vecāki pārliecināti, ka zēns gājis bojā, beidz viņu meklēt. Tā nu Saša aug bērnu namā. Bērnu namā ir auklīte, kura Sašu ļoti iemīl. Tā paņem bērnu pie sevis, adoptē, atstājot Sašam viņa paša uzvārdu. Saša ļoti mīl savu audžumāti un sauc viņu par māti. Tā Saša izaug liels. Nezinu, vai amatu viņš iemācās jau mājā jeb armijā, bet viņš ir traktorists. Nonāk Berlīnē. Viņš saņem no savas audžumātes vēstuli, kurā viņa žēlojas par pārtikas trūkumu. Saša izsaucas: „Mēs še lejam asinis, bet mūsu mātēm nav ko ēst!” Kāds no kareivjiem to pasaka vadībai. Sašu nodod tiesai un notiesā uz 10 gadiem, aizsūta uz Arhangelskas taigu lāgeri. Tur Saša tiek sūtīts vairākkārt no viena lāgera uz otru, kamēr nonāk mūsu lāgerī. Pie ielaišanas pa lāgera vārtiem tiek saukti uzvārdi, šai gadījumā: Karaput! Jāatbild ir ar uzvārdu vārdu un tēva vārdu un dzimšanas gadu. Uzvārds un vārds ir īstie, bet tēva vārds viņam iedots milicijā un dzimšanas gadu noteikusi bērnu nama ārstu komisija. To Saša arī nosaka. Bet lāgera apcietinātais, kas pieņem jaunatbraukušos, zina ka lāgerī ir vēl viens Karaput. Kad vakarā tas pārnāk no darba, tad tas Karaputam saka: „Vai tev nav atvests radinieks?” Tad tas aiziet pie Sašas un sarunājas. Saša pastāsta, ka viņam radu nav, ka audzis bērnu namā, kā nokļuvis apcietinājumā. Otrs Karaputs raksta uz mājām un pastāsta vecākiem par Sašu Karaput; tie savukārt ziņo saviem  radiniekiem, kuriem vairāk kā 20 gadus atpakaļ bez vēsts pazudis dēls. Šie radi gan netic, ka Saša ir viņu dēls, bet apstākļi ir tādi, ka var katru mēnesi nosūtīt paciņu un viņi sūta. Tā aiziet vairāki gadi sarakstes. Beidzot vecāki sataisās un atbrauc uz Arhangeļskas lāgeri. Lāgera priekšnieks iedod Sašam brīvdienas, izkārto telpu ārpus lāgera sētas un še Saša ar vecīšiem satiekas un ciemojas. Naktī arī turpar visi guļ: tēvs, tas Saša un māte, visi rindā. Vakarā Saša nevar saprast, kādēļ māte velk viņam kreklu uz vienu pusi, it kā ko meklēdama. Beidzot sāk kliegt :”Dēliņ, dēliņ!” Izrādās, māte ir atradusi dzimumzīmi, kas Sašam ir bijusi uz krūtīm. Tā liktenis atkal saveda vecākus un dēlu kopā. Jāsaka, Saša bija ļoti krietns cilvēks. Viņš atbrīvojās pirmais, palika turpat Arhangelskas lāgera tuvumā, sagaidīja Almas Riskes atbrīvošanos, tad brauca uz savu Ukrainu un apciemoja savus īstos vecākus, visus radus. Tad paņēma savu audžu māti pie sevis un kopā ar Almiņu vija savu ģimenes ligzdu.

Es nespēju saprast, ko darīja milicija, kad nemeklēja bērna vecākus un ļāva bērnam ieiet bērnunamā jeb vai vecāki nelasīja avīzes , bet uzvārds tak bija, varēja visos rajonos izmeklēt un izziņot, jeb Staļina milicijā nebija pienākums palīdzēt mazajam Sašam! Jā, arī šai gadījumā redzam režīma vienaldzību! Un jādomā: Saša bija maziņš, nederēja darbam Staļina darba lāgeros un tādēļ nebija vajadzīgs. Kad bija izaudzēts, tad derēja!

Lauksaimniecības lāgerī mūsu brigādē strādāja ļoti skaista krieviete Vasiļevska Marija. Viņa teica, ka viņa ir Ģenerālmaršala Vasiļevska sieva. Diezgan inteliģenta, zināja vācu valodu. Stāstīja ka notiesāta uz 10 gadiem. Esot strādājusi Kremlī par mašīnrakstītāju. Viņa pārrakstījusi dažādus rīkojumus un citus svarīgus dokumentus. Pie rakstīšanas kādreiz ielaidusi savā pārrakstā kļūdas, ko pamanījusi un ņēmusi rakstījusi par jaunu, bet kļūdaino iemetusi turpat papīrkurvī. Par to, ka nav bijusi pietiekoši uzmanīga un piesardzīga, nodota tiesai un piespriesti 10 gadi soda lāgerī. Tam gribas ticēt, viņa bija inteliģenta, skaista, ļoti mierīga, ieturēta. Ar Vasiļevski bija šķirta pēc notiesāšanas. Marija bija apm. 35 - 40 gadi veca. Viņa zināja stāstīt, ka sieviete, kura sašāva Ļeņinu, vēl dzīva un dzīvo Maskavas cietumā. Ļeņins nav ļāvis viņu nošaut, bet turēt apcietinājumā. Reizi gadā licis viņu iesēdināt mašīnā un aizvest uz jaunceltnēm, parādīt, kā ceļas Maskava.

Tai pašā lāgerī biju kopā ar Balvu pilsētas galvu Stukmani. Viņš bija ļoti slims ar reimatismu. Gulēja uz gultas lāgera slimnīcā. Es bieži gāju pie viņa. Izdarīju masāžas rokām kājām. Viņš bija ļoti garīgs cilvēks. Ļoti ticēja, ka Latvija atgūs patstāvību. Vienmēr stāstīja, ka sapnī redzējis, ka Balvu parks atkal esot bijis apkopts un zaļš, un pats stāstīja, ka tas nozīmē, ka Latvija būs brīva. Viņam bija liela ticība un cerība dzīvei. Tad ļoti daudzus Latvijas politieslodzītos pārsūtīja uz Karagandu. Arī Stukmanis bija nozīmēts uz braukšanu. Kopā ar citiem viņu neaizsūtīja, bet apmēram pēc mēneša viņu uz nestuvēm aizveda. Par tālāko likteni nezinu. Uz Karagandu toreiz tika aizsūtīts no Latvijas puišiem Vasiļuks, Zirnis un citi. Kā jau rakstīju, es tiku novietota lauksaimniecības lāgerī. Sauca Kruglica.

Kad kokmateriāli bija nocirsti, izcirtumos notīrīja zarus un atlikušos kokus sadedzināja un tos atstāja vietās, kur pļaut sienu. Zāles pašas iesējās un auga. Šādās pļavās auga gan savvaļas āboliņš, timotiņš un gan citas vērtīgas zāles, jo zeme bija pārklāta ar biežu sūnu un kūdras slāni. Šie izcirtumi tad noderēja par vietām, kur pļāva sienu. Jūlija, augusta mēneši bija siena pļaušanas mēneši. Šais mēnešos speciāli izveidoja siena pļaušanas brigādes. Iedeva izkapti un grābekli, un strīķi, pa 20 cilvēkiem brigādē un veda uz siena pļaušanas vietām. Bija vietas, kas atradās lāgera tuvumā, tos veda vakaros uz lāgeri. Bija arī vietas, kas bija izveidotas izcirstos mežu apgabalos, kur vecais lāgers bija tukšs un bija atstātas dažas barakas siena pļāvējiem. Tur tad ievietoja pļāvējas brigādes jūlija, augusta mēnešos, un tur apkārtnes izcirtumos tad gatavoja sienu. Tīras pļavas, kā tas ir pie mums (jeb pareizāk , kā tas agrāk Ulmaņa laikos bija pie mums), tur nav. Tā šais izcirtumos pa lietus dienām un agros rītos pļāva sienu. Kad uzspīdēja saule, tad sauso sienu sagrāba un sanesa kaudzēs. Nesa ar kārtīm, kā ar nesilkām(nestuvēm) uz kaudzes vietu un tur pie kaudzes nosvieda zemē. Kaudzē krāvējs krāva kaudzē jeb, pareizāk teikt, zārdā. Zārds bija garš atkarībā no siena daudzuma. 2 cilvēki nesa klāt sienu, 2 meta kaudzēs, pārējie ar grābekļiem sagrāba un taisīja gubas, ko, ar koka kārtīm tās pagrūžot zem gubas, pacēla un aiznesa pie zārda. Zārdus nostiprināja un par virsu pārsvieda bērzu meijas, lai vējš nenogāztu zārda virsu. Kaudzes atstāja uz lauka līdz rudenim, kad uzsala un uzsniga sniegs, tad tikai šīs kaudzes veda uz siena laukumu, no kurienes tad deva, kur tas bija vajadzīgs. Rudenī, kad zeme bija sasalusi un uzkritis sniegs, tad zirgus un cilvēkus norīkoja un veda sienu ar ragavām mājā. Es šādā brigādē braucu ar dažādiem zirgiem. Tādēļ tiku redzējusi visas siena pļaušanas vietas. Vasaras barakas sauca par taboriem. Taboros  ēdienu gatavoja uz vietas, ūdens arī bija, ko dzert un mazgāties. Pārtiku pieveda, bija arī veikala preces. Taboru apgādāja ar vislabāko, kas vien bija, un tabora veikalā arī bija vairāk kā centra veikalā. Mocīja mūs šausmīgais odu un knišļu, un dunduru daudzums. Apģērbties ar zeķēm un brunčiem nevarēja, jo dunduri ēda nost. Valkājām bikses. Tās karstās dienās aplipa ar dunduriem kā ar bišu spietu. Cauri drēbei nespēja izkosties. Uz sejas nēsājām tīklus, bet tur knišļi līda cauri. Tīkli bija slikti, jo grūti caur tiem bija elpot. Kad bija ļoti karsts, tad pļaut gājām naktīs, dienā gulējām. Tur bija baltās naktis. Tā sienu pļāva 2 mēnešus, tad mūs veda atkal no taboriem uz lāgeri. Sākās kartupeļu rakšana. Ar kartupeļiem bija apstādītas lielas platības, jo še audzēja kartupeļus visam lāgera rajonam.

Tie paši izcirtumi tika izmantoti kartupeļu lauku ierīkošanai. Rudenī, parasti pēc kartupeļu novākšanas, bija celmu laušanas un jaunu tīrumu veidošanas laiks. Celmus lauza ar koka bomiem, atcērtot celma saknes un izceļot celmu, pēc tam saknes. Novēla celmus tīruma malā gubā. Tad ar traktoriem laukus sašķīvoja, uzara, nākamā gadā iesēja auzas, un pēc tam pēc gada pēc vēlreizējas uzaršanas zeme bija piemērota kartupeļu stādīšanai. Kartupeļus glabāja pagrabos apcirkņos, kuros tika sabērti rudenī noraktie kartupeļi, kartupeļi tika šķiroti: sēklas kartupeļos, pārtikas kartupeļos,bojātos kartupeļus izmeta projām. Sēklas kartupeļi gāja sēklai, bet pārējie uz lāgeriem pārtikai. Pārtikas kartupeļus apēda lāgeru sardze un apkalpes personāls (apcietinātie). Mums, aiz sētas ieslodzītajiem, tie mūsu zupā nonāca reti. Audzēja lielā daudzumā burkānus un kāpostus. Pavasarī, kad zeme bija atlaidusies un nožuvusi,  tad zirgi un arkli bija sagatavoti lauku darbiem. Tad mūsu brigādei 20 cilvēkiem tika sadalīti katram pa zirgam un arklam, un sākās kartupeļu stādīšana. Mūsu brigādi sadalīja pa 2 un sūtīja pie zagļu brigādēm dzīt kartupeļu vagas. Lauks bija uzarts un noecēts ar traktoru. Mēs izdzinām vagas, zagļu brigādes sastādīja kartupeļus, un pēc tam mēs aizarām atkal ciet. Arājiem rakstīja augstos izstrādāto darba procentes; bija no svara lielāku lauku apstrādāt. Arī kāpostus stādīja tāpat, tikai dobēs ar kapli iztaisīja bedrītes priekš kāpostiem. Kāpostu dēsts tika sagatavots siltās lecektīs, kuras sildīja ar zirgu mēsliem. Vispirms kāpostu sēklas izsēja kastītēs siltumnīcā. Tā bija neliela, ko kurināja dienu un nakti ar malku. Kad dēsti bij jau saauguši līdz 2. Lapas  sākumam, tos piķēja iepriekš sagatavotās lecektīs, kas bija nodrošinātas ar sasietām niedru vai salmu segām, dienu segas ņēma nost, pa nakti sedza virsū. Tādējādi izaudzēja dēstus. Pie katra kāpostu lauka bija zemē izrakta bedre, kur ziemu tika no lāgera iegāzti ateju mēsli. Kad kāposti bija iesakņojušies, tad starp diviem kāpostiem tika iztaisīta ar kapli bedrīte; šai bedrītē tika iegāzi atejas mēsli, attiecīgi atšķaidīti ar ūdeni, lai nenoēstu kāpostus, un tad atkal aizlīdzināts ciet. Kāposti auga milzīgi. Burkānus mēsloja ar minerālmēsliem. Visas saknes apkopa un stādiīja apcietinātie. Viss darba spēks bija apcietinātie, kāpostu un kartupeļu noliktavu pārziņi bija apcietinātie, vienīgi agronoms bija brīvais, bet gan kādreiz bijis apcietinātais.

Kartupeļu un kāpostu noliktavas bija speciali būvētas, ko bija būvējuši apcietinātie. Kartupeļu noliktavas sadalītas apcirkņos ar ventilācijas trupām un ziemas apkurināšanas krāsnīm. Kāpostu noliktava bija ar zemē ieraktām milzu koka mucām 8-10 metri diametrā. Un tādas bija kādas 20, varbūt arī vairāk. Rudenī pēc kartupeļu novākšanas, tika novākti kāposti, salikti stirpā uz lauka un pēc tam ar traktoru vilkti uz kāpostu skābēšanu. Bet vispirms stāstīšu par kartupeļiem. Kartupeļus raka ar rokām, reizumis arī ar dakšu izceļot. Bet parasti ar zirga arklu izarot. Stingri kontrolēja, lai kartupeļus visus salasītu. Mūsu brigāde strādāja ar zirgiem, un tādēļ es arī tiku arusi rudenī un izcēlusi kartupeļus. Kartupeļu laikā tad tika atļauts apcietinātiem spainī vārīt kartupeļus un uz tīruma ēst. Tā kā mēs bijām zirdzinieki, tad mums nebija, kas vāra. Mēs izgudrojām citu recepti. Tukšā braucot, mēs iekrāvām vezumā sausus celmus un saknes - atvedām lauka malā, sakūrām ugunskuru un ugunī salikām akmeņus. Vienu sievieti atstājām pie ugunskura, un pārejās ar saviem zirgiem brauca, kur jau bija jābrauc. Kad atkal atbraucām, tad ķērāmies visas pie darba. Cits raka bedri, cits skaloja kartupeļus, cits plūca zāles un to visu nolika pie bedres. Tad ņēma nokarsētos akmeņus uz lāpstas, izlika ar tiem bedri, tad uz akmeņiem noskalotos kartupeļus un atkal akmeņus virsū, kādus koka gabalus uz tiem, zāli. Zālei virsū zemi un nomīdījām, lai nekur suta nenāktu laukā. Tad atkal braucām, kur jābrauc. Vienā šādā reizē bija ieradies lāgera priekšnieks. Mums kartupeļiem jau vajadzēja būt gataviem, un mēs grasījāmies pusdienot. Visas brigādes jau ēda savos spaiņos vārītos kartupeļus. Priekšnieks prasīja, kāpēc mums nav izvārīti kartupeļi, lai gan pats stāvēja uz bedres virsū. Brigadiere palūdza viņu iet sānis un sāka ar lāpstu rakt. Priekšnieks teica: „Interesanti, ko jūs te darāt?” Negāja prom. Kad bedre bija attīrīta no zemēm un kūpēja, tad viņš aptvēra, kas pa lietu. Sēdās pats un ņēma izsutušos kartupeļus un ēda. Mums bija no lāgera uz darbu paņemtas īkšķa garumā mazas zivtiņas. Tur tos sauca par kamskām. Kamskas bija sālītas. Tad mēs ēdām pašas un piedāvājām priekšniekam, un pašas smīnējām. Priekšnieks apēda 3 lielus kartupeļus, piekozdams zivtiņas. Teica, ka tik garšīgus kartupeļus nekad neesot ēdis. Pateica paldies un aizgāja. Mēs paēdām pāri palikušos kartupeļus, sadalījām mājā nešanai, jo izvārītos atļāva ienest arī lāgerī. Tā mēs bijām nodrošinājuši sev vakariņas un brokastis. Kartupeļu rakšanas laikā mēs bijām paēdušas. Tā rīkojās demobilizējies no armijas virsnieks majors. Viņš vērtēja cilvēkus pēc darba.

Kāpostus skābēja speciālā skābētavā zemē ieraktās mucās. No tīruma atvestos kāpostus nodarināja. Izdalīja nodarinātās lapas: daļu noskaloja un sagatavoja skābēšanai. Galviņas atsevišķi un baltākās lapas atsevišķi! Bija atsevišķa kāpostu ēvele jeb ar elektrību darbināta mašīna, kurā laida galviņas iekšā, un tā viņas saēvelēja. Muca bija iepriekš iztīrīta, ar baltām lapām izlikta. Pārbaudīta, ka nav caura.  Tad lika četriem sieviešiem uzvilkt speciālus kombinezonus, mucā šim gadījumam  sagatavotos gumijas zabakus un pa trepēm, kas kalpoja tikai šim gadījumam, kāpt mucā iekšā. Tur bija speciālas koka stampas, arī grābeklis, ar ko nolīdzināt iebērtos kāpostus un staigāt un stampāt,  šad tad uzmetot sāli un saēvelētus burkānus. Un tā, kamēr muca bija pilna. Tad noklāja ar baltām lapām, uzlika sloga dēļus un tīrus akmeņus. Tādā veidā piepildīja visas mucas. Nomazgātās melnās lapas lika atsevišķā mucā, arī samaltas, tās arī tika lietotas apcietinātiem pārtikā. Telpu kurināja, kāposti iznāca diezgan garšīgi. Ziemā no lielām mucām kāposti tika pārvietoti parastās mucās, uzlikts vāks, nostīpotas, un šis mazās mucas sūtītas tika pa lāgeriem, kad kāpostu bija daudz, tad ēdām baltos kāpostus, bet tiku arī ēdusi melno lapu kāpostus, sevišķi pirmos gadus mežu lāgerī.

Lāgerī pārtikā bija paredzēta gaļa un tauki. Gaļa bieži vien bija kāds kritis zirgs, roņu gaļa, mazās zivtiņas. Vēlāk diezgan bieži arī menca, ko pavārs eļļā izcepa, un tā bija diezgan piemērots ēdiens cilvēkam. No pirmajiem gadiem deva biezputru no rudzu miltiem ar uzlietu zivju eļļu un mazās sālītās zivtiņas, melno kāpostu zupu vārītu ar mencu galvām, bija vien jāēd, ja negribēji aiziet bojā.

Maizīte tā laikam bija vienīgā, ko pirka valsts par naudu mūsu uzturam.  Pārējais viss bija apcietināto pašu saražots.

Kad cilvēks no nepilnīgas barības noliesēja, tad viņš tika rādīts ārstu komisijai, un tad apcietinātiem deva atpūtu. Bija dažāda garuma atpūtas -  2 nedēļas, mēnesis un mēneši. Uz trim mēnešiem atpūtā sūtīja tikai meža cirtējus, no kuriem cerēja iztaisīt stiprus cilvēkus. Pārējiem bija mēnesis un 2 nedēļas atpūtas laika. Mūsu brigādei deva 1 mēnesi atpūtas laiku šķīdonī. Šķīdonī atpūtu deva arī zirgiem, un tad arī reizē mums. Deva vairāk maizes, darbā nebija jāiet, un tā mēs ļoti ātri atkopāmies. Tad sākās pavasara aršana un vagu dzīšana, kartupeļu vagošana, kāpostu vagošana, kamēr pienāca siena laiks. Bieži vien jau jūnijā laiks kļuva karsts, dunduri koda zirgus, tad mēs kartupeļus vagojām naktīs, bet dienās gulējām. Tā atceros vienu Jāņu nakti, kad visu nakti vagoju kartupeļus un dungoju līgo dziesmas, bet dzimtenē arī toreiz nelīgoja. Še bija tā saucamās baltās naktis.

Mūsu lāgerī bija arī zirgu audzētava lāgeru vajadzībām. Kumeliņus audzēja un ķēves jūdza arklos un ratos. Kad zirgi bija 2,5 - 3 gadi veci izauguši, tad tos reizi iejūdza staļļa pārzinis, bet tālāk vajadzēja braukt ar viņiem mums. Bija ārprātīgi grūti. Reiz man iedeva šādu jaunu zirgu. Iejūdzu, bet viņš negāja uz priekšu, bet skāpās atpakaļ. Nekā nevarēju saprast. Pēdīgi ņēmu pie galvas. Ar šausmām ieraudzīju, ka zirdziņam ar dzelzs laužņiem mutīte iepriekšējā dienā izrauta jēla. Staļļa pārzinis pavēlēja braukt  ar viņu. Es izņēmu laužņus no mutes un braucu bez laužņiem. Tā kā mēs braucām vesela brigāde, tad ievadīju viņu starp 2 veco zirgu pajūgiem. Bija gan bailes, ka nevarēšu noturēt, bet citas izejas nebija, to dienu nobraucu laimīgi. Otrā dienā braucu atkal. Šoreiz priekšējais pajūgs bija ar vecu zirgu, bet aiz manis brauca otra sieva ar tādu pašu jaunu zirgu. Visai pajūgu rindai bija jāapstājas. Aizmugures jaunais zirgs neapstājās, bet kāpa manās ragavās, garām man,  ielika priekškājas manu ragavu priekšas caurajā daļā uz zemes. Piespieda mani ar ilksi pie manām ragavām. Visa brigāde kliedza, domāja, ka zirgs man uzkāpis virsū. Es turēju savu zirgu, jo man bija bail, ka, ja mans zirgs sāks iet, nolauzīs aizmugures zirgam kājas. Es kliedzu, lai tur manu zirgu pie galvas, lai tas nevar iet uz priekšu. Divas sievietes saturēja manu zirgu. Pieskrēja konvojs, tas pārbijies domāja, ka esmu samīta, tas tad noveda no manām ragavām tajās iekāpušu zirgu, un tad varēju tikt no ilkss apakšas laukā. Šie cilvēki nezināja, ka zirgs cilvēkam virsū nekāpj. Laimīgi viss beidzās! Ja es nevarētu savu zirgu noturēt un tas sāktu iet, varētu pārlauzt  kājas, un mēs dabūtu jaunu sodu un maksātu par sabojāto zirgu. Te atkal tas pats: cilvēks bija mazvērtīgāks par kustonis. Zirgi ir ļoti jauki dzīvnieki, ja viņi pierod pie cilvēka, tad ir draugi. Turpat lāgerī es braucu ar ķēvi, ko neviens negribēja braukt. Viņa bija tramīga un necieta, ka viņai kas pieskaras pie pakaļkājām. Es to biju ievērojusi, un mums nebija nekādu domstarpību. Rītos es vienmēr ieliku kabatā maizes garoziņu. Viņa tikmēr ņēmās, kamēr dabūja to no kabatas laukā. Ļoti gribēja, ka pakasa aiz auss. Tā kā neviens viņu braukt neņēma, tad mēs bijām kopā. Reiz mūs norīkoja no baļķu krautuves vest baļķus, aizbraucām, bet brigadiere nezināja, kuri ir jāved. Toreiz bija 2 konvoji. Viens palika pie mums. Zirgi visi bija uz ceļa. Otrs konvojs ar brigadieri aizbrauca pēc darba priekšnieka. Konvojs paņēma manu zirgu. Pēc kāda laiciņa es redzu, ka pa kalnu lejā skrien mans zirgs. Ragavās sēž brigadiere, darba priekšnieks un konvojs. Pagriezienā tie visi trīs izkrīt no ragavām zemē, bet mans zirgs aulekšo uz mums. Palikusi bez vadības, mana ķēve skrien vēl ātrāk. Es redzu,  ja viņa ieskries pārējo zirgu vidū, viņa dabūs belzienu pati vai arī sadragās kādu citu. Izplētu rokas un paskrēju soļi seši viņai pretim. Ķēvīte pieskrēja man klāt, apstājās,  sakas sabruka viņai uz galvas, bet palika stāvot. Zirdziņš viss drebēja. Kad sāku saukt vārdā un glaudīt, tad viņa man laizīja vaigu un cepuri. Pie mums palikušais konvojs un brigādes sievas bija pārbijušās. Bet, kad redzēja, kā mēs mīlējamies, visi uzjautrinājās. Izrādās, ķēvītei bija kas piesities pie pakaļkājām un tādēļ viņa bija sākusi skriet. Pienāca brigadiere un darba priekšnieks ar otru konvoju. Tie arī bija redzējuši visu notiekošo. Brigadiere teica: „Dullā, tevi varēja samīt. Labi ka ķēve tevi pazina.” Tā man bija draudzene ķēvīte. Kad ķēvītei atskrēja kumeliņš, viņa negribēja nevienu laist pie kumeļa, glauda ausis un grasījās kost. Es varēju iet viņas steliņģī un glaudīt pašu un mazo. Staļļa pārzinis brīnījās par ķēvītes pieķeršanos man. Sniegā braucām uz izcirtumiem pēc vasarā sapļautā siena. Uz tuvākām kaudzēm varēja izbraukt 2reizes dienā, bet tālākām tikai 1reizi. 2 pajūgi brauca kopā. Brigadiere katram pārim pa gabalu parādīja kaudzes, kas jāņem. Tā kā no kaudzēm ceļš bija diezgan tāls un zem dziļā sniega nevarēja saredzēt celmus, tad mums vispirms vajadzēja iebrist ceļu pašām, kādreiz sniegs bija vairāk kā metru dziļš, un bieži vien celmi bija taisni izbristā ceļa vietā. Kaudze bija nostutēta ar stutēm. Tad mēs šās stutes nolikām abās pusēs pie celmiem - ragavas pacēlās, un tā mēs tikām celmiem pāri. Piebraukušas kaudzēm, vispirms novilkām vateņus. Tos uzklājām zirgiem mugurā, bet pašas ķērāmies pie kaudzes: attīrījām no kaudzēm sniegu, pameklējām garšīgāko sienu saviem zirgiem, aizmetām,  lai ēd, un tad viena deva sienu uz vezuma, otra ņēma uz vezuma pretim. Visu laiku, ja redzējām kaudzē āboliņu vai kādu citu gardumu,  to nometām priekš zirga. Kad vezumi bija piepildīti, tos sasējām ar bomi , lai siens nekaisītos. Virsū uzmetām priekš zirgiem atlasīto sienu, un abas braucējas vadījām pajūgu uz centrālo ceļu, viena veda zirgu pie galvas, otra koriģēja vezumu. Reizēm vajadzēja vezumu pagāzt,  lai tiktu pāri celmiem Kad viens vezums bija izvests uz ceļa, tad gājām pēc otra. Kad bijām uz ceļa, tad ņēmām no zirga mugurām siltos vateņus un vilkām sasvīdušajām mugurām virsū un gaidījām norādītā vietā citus braucējus. Gaidot ņēmām savas maizes gabaliņus, kas vateņu kabatās uz zirga muguras nebija sasalušas, ēdām un no tā paša devām saviem draugiem zirgiem. Reiz mana pāriniece bija igauņu meitene. Mums parādīja kaudzi ļoti tālu no iebrauktā ceļa. Mēs piedarījām vezumus, visu sakopām un braucām uz ceļu. Vezumi iznāca diezgan lieli. Braucot uz ceļu, viena vezuma ragavas aizķērās aiz celma, kas atradās mūsu iemītā ceļa vidū. Viena cēlām ragavas, otra dzinām zirgu. Vezums bija tik liels, ka ar vienu spēku nepietika, lai to paceltu uz sāniem. Otra nāca palīgā, vezumu gan divatā pacēlām, bet zirgs neklausīja un nebija, kas padzen zirgu. Tā mēs mocījāmies ilgu laiku. Tikmēr visi citi jau bija salasījušies uz ceļa. Bet mēs arvien mocījāmies. Sāka jau krēslot. Pēdīgi konvojs ar brigadieri nāca mūs meklēt un palīdzēja uzcelt vezumu, padzīt zirgu, un mēs varējām izkļūt uz ceļa. Mums brigādei līdz bija 3 gab. cirvju. Brigadiere šos cirvjus deva un pieteica, ka tiem, kam bija cirvis, tiem vajadzēja no kaudzes stutēm sagatavot malku, lai katrai sievietei būtu viena krāsnī liekama pagale. Šo pagali tad mēs ņēmām līdz un ienesām savās barakās. Ar tām kurināja baraku krāsnis. Malka, ko deva baraku apsildīšanai, bija vai nu zaļa vai sapuvusi, un tādēļ ne dega, ne sildīja. Tādā veidā mēs braucējas apgādājām savu baraku ar siltumu. Kad mēs atbraucām ar vezumiem siena laukumā, vispirms sagatavoto siena klēpi nolikām zirgam priekšā, atraisījām vezumus, un vajadzēja vezumus nobīdīt no ragavām neizjauktus, ja naktī  snieg sniegs, lai siens nekļūtu sniegains. Atbrīvotās ragavās piesējām bomjus, salocījām virves, zirgu sienu ielikām ragavās; braucām uz zirgu stalli. Izjūdzām,  ar siena vīkšķīti noslaucījām zirgu apsarmojušās muguras, novilkām sakas un citas zirgu lietas, uzkārām pie zirga steliņa uz vadža, ielaidām savu mīluli steliņā. Tad gājām ārā, no ragavām paņēmām sienu un katra ielikām savam zirgam redelēs. Tā pa siena vešanas laiku mēs pašas barojām savus mīluļus. Siena laukuma pārzinim gan tas nepatika, bet staļļu pārzinim tas bija ļoti patīkami, jo zirgi bija paēduši. Ja naktī bija putenis vai stipri bija snidzis, ceļš bija otrā rītā neredzams. Tad nu bija skaidrs, ka manai ķēvītei būs smaga diena. Viņa ar kājām ļoti labi sajuta ceļu un tādēļ konvojs ņēma viņu un brauca pirmais. Kad nobraucām pie kaudzēm, es brigadierei pieprasīju, ka nedrīkst ķēvītei likt pilnu vezumu. Jo viņa, tukšā braucot, bija jau piekususi. Tāpat atpakaļ braucot iekārtoju, lai viņa ar savu vezumu būtu rindas beigās. Tā es savu zirdziņu aizstāvēju. Kad siens bija savests siena laukumā, tad parasti zagļu brigādes otrā dienā sienu lika stirpās, stirpas augšas bija noapaļotas, lai ūdens neiet iekšā. No šīm stirpām sienu deva uz kūtīm, staļļiem, lādēja vagonos un veda uz mežu lāgeriem, ko pabarot mežu lāgeros esošos buļļus un zirgus. Kad siena vešana beidzās, tad mēs braucām pēc būvmateriāliem gan uz izcirtumiem, gan uz  dzelzceļa krautuvēm, gan arī uz tukšiem lāgeriem; reizēm bija jābrauc uz lielo kokzāģētavu Ercevas pilsētiņā.  Ercevā bija šā apgabala lāgeru centrs un milzu liela kokzāģētava, kas sagatavoja visāda veida zāģmateriālus. Zāģētava bija ļoti jaudīga. Lai būtu priekšstats teikšu: 3 automašīnas nepārtraukti veda laukā no fabrikas zāģu skaidas. Skaidas gāza smilšu vietā, taisot autoceļus. Mašīnas atpakaļgaitā izgāza zāģu skaidas, tās ar ceļu rulli un planētāju nolīdzināja, nopresēja un tā taisīja ceļus taigā.

Pēc kokmateriāliem  braucām arī uz pamestiem mežu lāgeriem.  Lāgera ēka tika pārvesta visa, izņemot jumta skaidas. Baļķus sanumurēja, un mēs krāvām vezumos un vedām uz vietām, kur cēla jaunās ēkas. Sevišķi rūpīgi bija jānojauc krāsnis, jo ķieģeļus nedrīkstēja sadauzīt. Šādos pamestos lāgeros bijām vairakkārt. Vedām  arī baļķus no meža un no krautuvēm. Reiz, kad mēs tikko bijām no mežu lāgera pārvestas uz lauksaimniecības lāgeri, mūsu brigādi norīkoja cirst kārtis jaunaudzē netālu no lāgera . Tur auga apšu un bērzu koki. Koki bija diezgan cieši saauguši un tādēļ ļoti slaiki un kārtīm piemēroti. Starp kokiem mēs ievērojām iedzītus koka mietiņus. Uz dažiem mietiņiem bija ar naglu piesisti dēlīši. Daļa dēlīšu bija nomelnējušas, daļa dēlīšu bija laika gaitā no mietiņa nokritušas, bet uz dažiem dēlīšiem bija atzīmēti skaitļi - pāri par tūkstoti, pirms skaitļa bija arī daži burti. Es nespēju saprast, kas tie ir par apzīmējumiem. Izrādījās, ka mēs bijām iesūtītas cirst kārtis lāgera kapsētā un numuri un mietiņi iezīmēja vietu, kur aprakts lāgerī mirušie  iemītnieki. Līķis tika ielikts koka kastē, aizvests un bez drēbēm un bez kastes ielikts bedrē. To parasti izdarīja paši apcietinātie. Kasti veda atpakaļ priekš nākošā. Šai jaunaudzē  bija bez gala daudz šo mietiņu. Pēc uzaugušo koku stāvokļa varēja spriest, ka koki bija auguši pēc cilvēka apbedīšanas -  tātad 15 - 20 gadu atpakaļ bija rakti mirušie. Tā gulēja Krievijas tauta, kas no nespēka bija miruši vergu gaitās.

Visgrūtākā darba diena man bija lauksaimniecības lāgerī naftas un benzīna bāzē kādā ļoti aukstā ziemas dienā. Temperatūra bija apm. 30^o zem nulles. Auksts bija un vēl ļoti liels vējš. Bija pienākusi dzelzceļa smēru vielas cisterna, kuru vajadzēja atbrīvot, jo citādi lāgeram par cisternas aizturēšanu būtu jāmaksā soda nauda. Parasti cisternas varēja iztukšot, attaisot cisternai apakšā šim nolūkam ietaisītu atveri. Bet atsūtītai cisternai šādas  atveres nebija. Cisternu vajadzēja izsmelt ar ķēdē iekārtu spaini. Tā kā laiks bija auksts, tad šī smērviela bija stipri sabiezējusi. Spainis bez bīdīšanas viņā nemaz negrima. Vajadzēja spaini ar koka palīdzību iestumt smēros un, kad spainis piepildījās, izvilkt un izliet silē, pa kuru smēri tecēja uz naftas bāzes smēru tvertni. Cisternai bija uz augšu apm. 60 cm tāds kā skurstenis pie tā vāks, kas attaisīts karājās pie skursteņa sienas Skursteņa malas bija 20 cm biezas. Viena sieviete stāvēja augšā uz skursteņa malas. Nebija ne režģa, ne arī kur atspiesties, ne pieturēties. Šai sievietei vajadzēja pilno smēru spaini aiz ķēdes izvilkt no cisternas. Otra sieviete stāvēja zem skursteņa, tai bija pilnais spainis jāizlej silē. Trešā sieviete stāvēja otrā pusē skurstenim uz cisternas; tā ar koku gremdēja tukšo spaini smēros. Bija liels vējš tajā pusē. Knapi varēja noturēties uz kājām no vēja grūdieniem. Sievietēm, kas stāvēja uz cisternas, bija stāvēšana ērta un varēja pieturēties pie cisternas skursteņa, bet tai, kas stāvēja uz skursteņa malas, mazākā kļūme un viņa varēja nokrist vai nu uz cisternas, vai arī no cisternas uz sasalušās zemes. Rokas sala, jo cimdi, velkot spaini laukā, bija apziesti ar smērvielu; šausmīgais vējš saldēja seju un pūta cauri vates pusmētelim. Katrs trijnieks strādāja apm. 15 minūtes un tad mainījās ar nākamo. Bija iekurta uguns, bet lielā vēja dēļ maz varēja pie tā sasildīties. Tādos apstākļos strādājām. Bijām piekusušas. Viena aiz otras sievietes atteicās kāpt uz skursteņa malas. Beidzot palikām 2 sievietes, kas kāpa uz skursteņa. Tā mēs mainījāmies , bet smēru vēl cisternā bija daudz. Tad arī mēs vairs nevarējām pastrādāt,  jo bijām piekusušas un bija bail, ka nenogāžamies uz sasalušās zemes. Brigadiere gan mūs lamāja, bet, tā kā neviens uz skursteņa nekāpa, tad arī mēs vairāk nekāpām. Bijām šausmīgi pārgurušas, nosalušas, ar smēriem aplipušas. Tādas mūs naktī atveda lāgerī. Otrā dienā bija nozīmēta cita brigāde, un vēlu vakarā tā cisternu izlēja. Jāpiezīmē, ka otrajā dienā nebija vēja un bija siltāks.

Visgrūtākos darbos mums  gribējās izdzīvot. Mums, latviešiem, lietuviešiem un igauņiem, bija sava morāle, ko mēs drīkstam un ko mēs nedrīkstam  nekādā gadījumā pielaist. Padomju pilsoņi, kas nebija redzējuši to brīvības periodu, ko mēs baltieši, tie atļāvās visu. Bija pat gadījumi, kad krievu kriminālisti paši sevi sakropļoja, lai nebūtu jāiet darbā.

Meža lāgerī biju ielikta par sanitāri. Man bija soma ar jodu, dažām saitēm, saite, ar ko nožņaugt asiņojošu, ievainotu roku vai kāju, nedaudz vates, daži vienkārši medikamenti. Šai amatā biju nostrādājusi nedaudzas nedēļas, kad uzradās  sanitāre krimināliste, un tā soma tika atdota viņai, lai gan viņa nezināja pašu vienkāršāko, bet viņa nebija politiskā jeb „fašiste”. Tā vienā dienā,  tikko bijām salaisti meža gabalā, ko izcirtām, pie manis pienāca  krievu cilvēks, kam 3 labās rokas pirksti karājās vēl cīpslās pie plaukstas. Teica: „Nu še,  pārsien!”  Asinis tecēja ļoti stipri. Kad prasīju, kā tas gadījās, atbildēja; „Es pats ar cirvi nocirtu.” Uzliku žņaugu, pārsēju, un tad gājām uz sargu torni pie vecākā konvoja, jo cietušais steidzoši bija jāved uz lāgera slimnīcu, jāamputē pirksti un jānosien asinsvadi. Žgutu drīkst turēt tikai 2 stundas, ja pa šīm divām stundām nevar nosiet asiņojošo asinsvadu, tad ir žņaugs jānoņem, kādas minūtes jāļauj asinīm tecēt un jāliek žņaugs no jauna  virsū. Konvoju iedeva un slimo nogādāja lāgera slimnīcā. Vēlāk dzirdēju, ka viņš sodīts ar 10 gadiem. Šis cilvēks bija bijis notiesāts uz 10 gadiem, 8 jau atsēdējis un tagad atkal bija jāsēž 10. Otrs līdzīgs gadījums bija vasaras beigās pirms manas atbrīvošanas. Ar savu brigādi strādāju tālajās pļavās, karstajās dienās pļaut bija grūti, tādēļ pļāvām naktīs, bet dienās gulējām. Bet, ja dienas bija saulainas, siens sauss, vajadzēja grābt sienu un mest kaudzēs. Es biju galvenā kaudzē krāvēja, un man tas prasīja lielu spēka atdevi. Lāgera priekšnieks mani bija ievērojis, jo, kad viņš atjāja uz pļavu, vienmēr sasauca visus pie kaudzes. Siena pļaušanai izbeidzoties, es biju ļoti novājējusi. Mūs aizveda atpakaļ uz lāgeri. Es kādas pāris dienas nostrādāju brigādē, tad mani izsauca uz medicīnisko daļu. Tur bija brīvā ārste, lāgera priekšnieks, un man pavēlēja pieņemt slimnīcu ar 10  slimnieku gultām, slimnīcā atrodošo inventāru un turpmāk strādāt slimnīcā. Varu piezīmēt , ka iepriekšējā slimnīcas pārzine bija aizgājusi no darba, bet viņas vietā bija ielikta jauna leišu māsa, kuru priekšnieks norīkoja strādāt brigādē, bet man bija jāstrādā slimnīcā. Es nebiju lūgusi, lai mani pārceļ. Domāju, ka to darīja lāgera priekšnieks pats. Tā es nokļuvu darbā slimnīcā, un tad pie viena pastāstīšu par saviem pienākumiem. Man bija jāpārzina  slimnīcas inventārs, jāuzrauga slimnīcā guļošie, jāizdara dažādas procedūras, jādod nozīmētie medikamenti un šprices, jāizdara pārsiešanas un citi slimo kopšanas darbi. Manos pienākumos ietilpa iet uz virtuvi un pagatavotos  ēdienus nogaršot,  bija jādod žurnālā paraksts par atļauju ēdiena izsniegšanai apcietinātiem. Tāpat bija jāpiedalās sanitārajās kontrolēs, kas kontrolēja utis un blaktis. Tā,  strādājot slimnīcā, dabūju kārtīgi paēst un arī naktīs atpūsties, jo gulēju slimnīcas pārsienamā istabā. Traucēja mani ļoti reti. Tā vienu reizi naktī mani izsauca uz zagļu baraku pie kādas jaunas meitenes. Temperatūra bija pāri 40⁰ grādiem. Iedevu aspirīnu. Otrā dienā ārsts viņu ievietoja slimnīcā; domāja, ka ir plaušu karsonis. Tā pagāja 2 dienas; temperatūra, neskatoties uz medikamentu lietošanu, nekritās. Atnāca ārsts vizītē, dzirdēdams, ka temperatūra turas, lika saukt slimo uz pārsienamo istabu. Lika izģērbties galīgi kailai un sākām apskati. Liels bija mūsu pārsteigums, ka ieraudzījām slimnieces sēžamvietas muskuli piepampušu un galīgi zili melnu, cietu, pie pieskaršanās sāpīgu. Ārsts tūlīt prasīja, ko viņa sev izdarījusi. Slimā bija kaut kur dabūjusi šļirci, petroleju, vēl šai petrolejā iespļāvusi, lai būtu baktērijas un šo maisījumu ielaidusi sev muskulī. Sastrutojums bija ļoti liels: viss muskulis ciets, ja ir strutas, tad var just zem ādas šķidrumu, bet tāda nebija. Vēl nogaidīja pāris dienas, un tad ārste nolēma taisīt operāciju. Es visu vajadzīgo novārīju, nosterilizēju un gaidīju ārsti. Atnāca ārste, iesaucu slimo, izģērbu, noguldīju uz kušetes, nodezinficēju vietu, kur jātaisa grieziens. Ārste ar jodkoku, apmērcētu jodā, novilka strīpu un tad lika man griezt. Tikko paspēju pārgriezt,  tā sāka gāzties strutas, biezas, smirdošas, pietecināju 2 šāles. Tad ārste paplašināja garāku grieziena vietu pa iezīmēto līniju. Izkrita vesels dūres lielumā sapuvis audu kamols. Āda un zemādas vesels muskuļu slānis palika pāri izkritušai bedrei. To piepildīja ar sterilu marli, ādu atvilka, cik iespējam tālu, lai strutas tiktu laukā. Pēc operācijas otrā dienā temperatūra nokritās, bet strutas no brūces tecēja lielos vairumos, visas pārsiešanas bij jāizdara man. Pagāja nedēļa, slimo pajūgā aizveda uz centrālo lāgera slimnīcu Ercevā. Pie viņas ciemos brauca mūsu lāgera zagles, kas bija bezkonvojnieces. Tās nāca pie manis ar slimās sveicieniem un teica, ka slimā likusi paldies teikt manām zelta rokām, jo tikai tagad viņa zinot to vērtību. Centrālā slimnīcā viņai esot ļoti sāpīgas pārsiešanas un ar viņas sāpēm neviens nerēķinoties. Es jau gan tīšām viņai sāpes nedarīju. Pēc kādiem 2 mēnešiem mani atbrīvoja un nezinu, vai slimnieces kāja atguva kustības un kājas funkcijas.

Turpat,  slimnīcā strādājot, vēl piedzīvoju lietu, kuras dēļ ļoti, ļoti uztraucos. Tur, kā jau agrāk teicu, galvenā noteicēja bija brīvā ārste. Viņa bija apm. 30 - 35 gadus veca. Sastrādājām mēs labi. Viņa bija diezgan labsirdīga, man pāri nedarīja. Nekādas pazemojošas vai  apvainojošas izturēšanās nebija; bet bija viena drausmīga nelaime. Ārste bija narkotiķe un lika sev špricēt morfiju. Es nedrīkstēju nevienam to teikt, bija jādara, ko liek. Viņa pati apgādāja morfiju. Mans uzdevums bija novārīt šprici un ielaist viņai vēnā. Vēnas viņai bija labi redzamas, tas man grūtības nesagādāja. Viņa man lika tā ielaist vēnā, lai neviens piliens nepaliktu ne adatā, ne špricē. Māsu skolā mēs bijām mācītas špricēt vēnā un speciāli tika uzsvērts, ka nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, lai vēnā iekļūtu gaisa burbulis, tas var izsaukt asins recēšanu vai arī pats nokļūt kādā mazā asinsvadiņā un izsaukt momentālu reakciju vai pat nāvi. Tā nu šprici sagatavoju pēc visiem likumiem, izlaidu gaisu, bet ārste gribēja par katru cenu, lai špricē būtu gaisa burbulis. Ja es šo burbuli biju izlaidusi laukā, viņa pati atkal ievilka, lai tas būtu. Es iedūru vēnā, šprici nolaidu uz leju, gaiss sakrājās pie virzuļa un es varēju droši laist, bet mana dakteriene, kad zāles bija ielaistas, ar brīvo roku uzspieda man uz īkšķa ar visu spēku, un gaiss žļurkstēdams iegāja viņai vēnā. Paldies Dievam! Nekas nenotika, bet izslēgts nebija, ka varēja notikt. Šai ārstei tomēr man ļoti jāpateicas, jo viņa bija tā, kas uzrakstīja priekšniecībai iesniegumu un mani ieskaitīja pašā pirmajā atbrīvošanas sarakstā.

Tad vēl gadījums,  par ko smēja viss lagera iemītnieku kontigents. Zagļu brigādes 6 sievas nebija izgājušas darbā. Lāgera priekšnieks katru dienu gāja uz lāgera kantori, kur viņam bija pieņemamā istaba. Tur viņš parakstīja atskaites un citus dokumentus. Bija ļoti auksta diena - ap 30⁰ zem nulles. Visas 6 zaglenes  izgērbušās plikas, atstājot kājās tikai apavus bez zeķēm, iet rindā uz priekšnieka kabinetu protesta gājienā. Priekšnieks, tādas ieraudzīdams, zvana uz dežurku pēc palīgiem. Atskrien palīgi, bet visiem riebjas šīm skaistulēm pieskarties. Tad viens iedomājies, ka jāpaņem no barakas segas. Un tad ar segām apseguši  skaistules un aizveduši uz karceri jeb izolatoru. Skaistules ir bijušas ļoti nosalušas un tādēļ bez kaulēšanās vilkušas pienestās skrandas mugurā un sēdējušas karcerī. Reiz viena zaglene bija uzkāpusi uz barakas jumta pašā korē. Baraka atradās laukuma malā pie dežūrtelpas, kur sēdēja vaktnieks. No rīta, kad brigādes bija tur salasījušās uz darbā iešanu, šī skaistule sāka izkliegt savu protestu pret lāgera kārtību, pārtiku, disciplīnu un citiem jautājumiem. Izbļaustījās, bet nost nekāpa. Tad tika atvests ugunsdzēsēju pumpis un tādējādi sieviete dabūta  lejā. Šīs visas bija Staļina audzēknes, un viņām nekas nebija ne svēts, ne dārgs un viņām nebija nekāda goda ne kauna.

Tagad uzrakstīšu,  par ko cilvēkiem deva klāt gadus pie jau piespriestajiem. Ja  strādājošs cilvēks negāja darbā vai regulāri nokavēja darbu, tad viņu nodeva tiesai. Tā sodīja šo „noziedznieku”  ar 2 - 5 gadiem lāgerī. Šos cilvēkus tad izlietoja kā palīgus konvojiem un sargiem, kas stāvēja sargu torņos un kas veda brigādes darbos. Viņus izmantoja arī darbos, kur vajadzēja strādāt ārpus lāgera zonas.

Lauku lāgerī biju kopā ar armijas sievieti, kura bija nogalinājusi savu kavalieri. Šis kavalieris bija sagājies reizē ar 2 sievietēm, šī tad bija viņu nodūrusi, par to viņai bija iedoti 10 gadi. Še pat sodu izcieta sieviete, kas Ļeņingradas blokādes laikā bija izvārījusi un apēdusi savu bērnu. Arī viņai bija 10 gadu  sods. Te, šlāgerī, sodu izcieta gruzīnu puisis, kas, pārbraucis no armijas atvaļinājumā, bija atradis savu sievu kopā guļam ar citu vīrieti, bija abus nodūris. Arī viņam sods bija 10 gadi. Ļoti daudz domāju:  arī man bija iedots sods 10 gadi. Bet es taču saglabāju cilvēka dzīvību,  arī par to bija 10 gadi, jo šis cilvēks nebija jāārstē. Ļoti „humāna likumdošana” un likumi.

Kad tiku čekā Rīgā pratināta, mans izmeklētājs, saņēmis noliedzošas atbildes, bieži teica: Ābele, Ābele, jūs nesaprotat, ka jūs pati sevi ievedat lielā nelaimē Es nevarēju saprast tad, ko tas nozīmē? Bet, kad biju aizvesta uz šlāgeri, tad uzzināju. Bija lāgerī sirma gruzīnu žēlsirdīgā māsa, kas bija lāgerī pavadījusi 25 gadus. Viņai pienāca termiņš, un viņu vajadzēja atbrīvot. Viņa pati nemaz nepriecājās, ka būs brīva, bet teica, ka ticēs tikai tad, kad tiks izlaista aiz vārtiem. Jautāta, viņa sāka stāstīt savu dzīvi. Apcietināta bijusi jaunībā un notiesāta bez tiesas (tāpat kā es) uz 10 gadiem. Pirmais sods bijis nosēdēts un priecājusies, ka tiks mājā. Viņu izsaukuši uz lāgera politisko daļu. Tur viņai nolasīts „osobo saveščaņijas” spriedums, ka viņa vēlreiz notiesāta ar 10 gadiem. Pēc šo 10 gadu nosēdēšanas viņai vēl reiz piespriesti 5 gadi. Tādēļ viņa nespēja ticēt, ka viņu atbrīvos. Bet otrā rītā viņu tomēr atbrīvoja. Izrādījās, ka „osobo saveščaņijas” notiesātos drīkst atbrīvot tikai tad, ja uz pieprasījumu saņem atbildi no „osobo saveščaņijes” par atbrīvošanu vai arī dara apcietinātam zināmu jaunuzlikto sodu par to pašu. Lūk, ko pratinātājs zināja, bet es to nevarēju iedomāties. Man gan jāsaka, ka es nekādas cerības, ka tikšu uz dzimteni, neloloju. Visas citas politiskās priecājās un skaitīja dienas un gadus, bet man likās, ka lāgers ir līdzīgs Dantes „Dievišķās komēdijas” 9. Riņķim, kur bija uzraksts: „Tu, kas še ieej, cerības atstāj ārā!” Lūk, Staļina velnišķā režīmā arī šāda mocība bija paredzēta ar likumu! Tad vēl kas. Notiesātais pēc atbrīvošanās varēja dzīvot tikai 100 kilometrus no galvaspilsētas vai rajona centriem. Kad es sāku domāt, kur šāda vieta ir Latvijā, tad neko nevarēju iedomāties. No Rīgas visapkārt  ja meklēja, tad visur mazāk par 100 kilometriem jau bija rajona pilsēta. Rajonā no pilsētas līdz otrai rajona pilsētai vienmēr bija mazāk par 100 kilometriem. Kad mani atbrīvoja, tad vairs šī drausmīgā  likuma nebija. Tikai Rīgā uz dzīvi nepierakstīja. Man pie atbrīvošanas prasīja, kur es dzīvošu, es izvēlējos Rīgu, uz to man strupi atteica, ka tur nevarēšot. Tā kā mani draugi no Rīgas bija man atsūtījusi telegrammu: ”Prasies uz Rīgu vai Rīgas rajonu”, tad sapratu, ka viņiem ir kāds nodoms. Domāju, kas gan ir Rīgas rajonā?  Nejauši atradu avīzi (ko biju saņēmusi ar paciņu, un tur bija sludinājums par Rīgas rajona Patērētāju biedrību Slokā.) Tad pateicu, ka vēlos dzīvot Slokas pilsētā, ko tad arī nozīmēja par manu turpmāko dzīves vietu. Tā kā Rīgas rajona milicijas daļa  visam rajonam ir viena, tad man bija iespējams pierakstīties manu pazīstamo jaunbūvē Berģu ciemā. Dzīvoju Rīgā pie saviem radiem. Bija arī tādi sodi, pēc kuriem apcietinātos nelaida uz dzimteni, bet nometināja izsūtījuma vietās uz visu mūžu. Ar „ūsainā” nāvi šis likums tika atcelts. Visu laiku, kamēr esmu iepazinusies ar Staļina režīmu un visām šā režīma zvērībām un necilvēcībām, nespēju saprast krievu tautas padevību Staļinam. Nonākuši lāgerī, krievi sodīja visu citu, tikai ne Staļina kliķes izstrādātos likumus. Viss, ko šī kliķe darīja, visi šie briesmu darbi tika piedēvēti citiem. Tauta verdziskā padevībā līda uz vēdera, lai tikai tiktu tuvāk šiem varas kalpiem un par to centās izkalpoties kādu labklājību. Cits citu par mazāko nieku nodeva, lai tikai iegūtu kliķes labvēlību. Tā atstāstīšu kāda jauna cilvēka stāstu, ko viņš stāstīja mūsu atbrīvošanas tiesas sēdē. Mēs visi bijām saaicināti zālītē, kur vajadzēja sākties tiesas sēdei. Ieradās tiesas locekļi, lāgera vadība un nosēdās pie galda. Mēs, atbrīvojamie, sēdējām kā izrādes skatītāji uz soliem. Izsauca tiesājamo priekšā, lāgera darba priekšnieks un lāgera priekšnieks nolasīja savu atsauksmi par apcietinātā uzvedību apcietināšanas laikā. Darba priekšnieks deva par apcietinātā darbu un uzlikto pienākumu izpildes novērtējumu. Lāgera priekšnieks uzsvēra, ka apcietinātais ir pāraudzināts un uzaicināja tiesu apcietināto atbrīvot.

Tad nu tiesas locekļi uzstādīja jautājumus apcietinātam. Tā jautājumus uzstādīja arī šim cilvēkam. Viņš bija tiesāts pēc 58-8.  panta. Tas ir terora akts. Tā ka notiesātais bija nosēdējis 9 gadus un vēl jauns, tiesa prasīja, kādā veidā ir viņš izdarījis terora aktu. Puisis teica, ka viņš nav neko izdarījis, uz to tiesas vīri uztraukti jautāja, vai tad viņš uzskatot, ka notiesāts bez vainas. Jauneklis teica, ka viņš nevar uz to atbildēt, lai viņam ļauj izstāstīt, kā tas notika. To viņam atļāva. Izrādījās tā: divi Ļeņingradas mākslas akadēmijas 2. kursa studenti saņēmuši uzdevumu uzgleznot Staļina ģīmetni. Tad nu abi arī gleznojuši. Viens no šiem bija mūsu puisis. Zīmējuši un strīdējušies savā starpā. Viens pastāvējis, ka uzzīmētais izskatās pēc ūsainā, otrs centās pierādīt, ka nav. Tad viens ieminējies, ka viņi nav redzējuši dzīvu Staļinu. Viens apgalvojis, ka ir redzējis. Otrs apšaubot teicis, ka tas nav tiesa, jo Staļins pa ielu nestaigā. Kāpēc nestaigā? Viņu kāds var nogalināt. Kas tad Staļinu var uzdrošināties nogalināt? Mūsu puisis ir teicis: „Kaut vai tāds pats students kā es!” Otrs ir aizgājis un pastāstījis sarunu attiecīgā iestādē, un šim puisim bija iedoti 10 gadi un pants -  terora akts. Tā kā to stāstīja atbrīvošanas tiesas sēdē, tad stāsta ticamību nav ko apšaubīt.

Tā mūs brigādē strādāja krievu sieviete, kura bija notiesāta ar 5 gadiem lāgera darbos. Šī sieviete vienmēr uzsvēra, ka viņa savai dzimtenei ir mazāk vērts kā viena kaza. Viņai bija 3 bērni, kuri palika mājā Šai sievietei ir bijis sakņu dārzs Viņa dārzā ir iestādījusi kāpostus. Kādu dienu viņa savā dārzā redz kaimiņienes kazu, ēdot iestādītos kāpostus. Viņa kazu izdzen no dārza. Abas bez šaubām izlamājas. Otrā dienā kaza atkal ēd kāpostus Dārza saimniece sviež kazai ar akmeni un to nosit. Kazas saimniece sūdzas tiesā, un tā dārza saimnieci notiesā ar 5 gadiem lāgerī. Bērni paliek bez mātes mājā. Un tiešām viņas apgalvojums, ka viņa savai dzimtenei ir mazāk vērta par kazu, ir pamatots.

Pienāca Staļina nāves diena. Mums lāgerī, kā tas visās kulturālās iestādes tolaik bija, bija arī radio centrāle un skaļruņi pa visām barakām. Tika ziņots jau par ūsainā veselības stāvokli. Diktore raudošā balsī ziņoja, ka stāvoklis smags jau kādas 2 dienas. Staļins karoti nolika. Un mums bija atpūtas diena. Kad to ziņoja, tad sēdējām barakās uz savām nārām. Krievietes lēja neviltotas asaras un žēloja lielo zaudējumu. Mums, latvietēm, igaunietēm, kaukāzietēm, lietuvietēm nāca smiekli. Viena igauniete pateica: „Sen viņam vajadzēja nosprāgt. Tad mēs te nesēdētu!” Krievenes to nosūdzēja, un tā dabūja sēdēt karcerī. Mēs brīnījāmies par to šausmīgo suņa dabu! Jo krievus sit, jo viņi  pazemīgi  līda uz vēdera varas priekšā. Bēru dienā vismaz mums visiem bija iedota brīvdiena. Līdz apnikumam klausījāmies sēru mūziku un komentārus no Kremļa laukuma. Viens bija skaidrs: mums ļaunāk iet vairs nevarēja. Varēja būt tikai labāk! Un Tā arī bija. Lāgeros darbu sāka aprēķināt naudā. Ieveda veikalus, kur varēja šo to nopirkt, kā taukus, margarīnu, reizēm sviestu, sieru, ievārījumam līdzīgu saldu masu, ko sauca par pavidlu, konfektes. Sākām paēst. Visu, ko nopelnīja, mums nemaksāja, atrēķināja lāgeram par „internāta” maksu. Ja bija vairāk par izmaksas summu, kas bija noteikta, to ieskaitīja atbrīvošanas fondā. Es no šā fonda šad tad sūtīju uz izsūtījuma vietu Tomskā savam tēvam. Tēvam bija ļoti smagi ar pārtiku, bija vecs, strādāja kolhozā, taisīja ratus un ragavas, bet nopelnīja maz. Retumis saņēmu vēstules, kurās viņš aprakstīja savu dzīvi. Sirds pilnīgi aiz sāpēm asiņoja. Tad dažus mēnešus nebija mums, latviešiem, nekādas ziņas, ne vēstules. Izrādījās, ka nebija latviešu cenzūras, kas izkontrolē pastu. Kad cenzūra sāka darboties, tad saņēmu reizē kādas 5-6 vēstules. Saņēmu sava tēva vēstuli, kas bija pēdējā, rakstīja latvieši par tēva nāvi, bija atrakstījis mans vīrs, tad vēstule no Rīgas draugiem un vēstule no māsas  Kolimā, kur viņa izcieta sodu. Viss tik ļoti sāpēja, ka dabūju nervu sāpes. Sāpēja galva, mugura, ļoti baidījos no paralīzes. Bet Dievs palīdzēja, viss izsāpēja un pārgāja. Varēju atkal strādāt.

Lāgerī mums, apcietinātajiem, apkalpe taisīja arī kratīšanas. Meklēja neatļautas lietas: nažus, adatas, šķēres, nedrīkstēja būt arī nekādi medikamenti, arī grāmatas stingri kontrolēja Ja kaut ko atrada,  tad visi to centās noslēpt. Adatas parasti iesprauda drēbju vīlēs, nažu asmenīšus kaut kur šķirbās, tāpat no drāts taisītās adāmadatas. Man bija atsūtīta no Rīgas medicīnas grāmata par sieviešu slimībām un gremošanas trakta slimībām krievu valodā, arī krievu -  latviešu vārdnīca. Reiz šādā kratīšanā man visu noņēma. Es pēc šīm grāmatām ar vārdnīcas palīdzību mācījos krievu valodu. Bija ārkārtīgas klapatas, kamēr to visu dabūju atpakaļ. Reizi dienā nāca pa visām telpām sardzes skaitītājs. Skaitīšanas sākums bija zvans. Tad visiem bija jāpaliek uz vietas. kamēr zvanīja otrreiz. Reiz bija aizmirsuši kaut ko pierakstīt. Tad visus iemītniekus izdzina ierindā lāgera vidū un tur turēja, kamēr atrada, ka tomēr  ir visi. Tāpat kontrolēja visus vezumus, ko veda no lāgera laukā, kā mēslu vezumus, virtuves atliekas, visādas saslaukas. Viss tika ar asiem durkļiem izdurts un izbadīts. Reiz viena zaglene bija ielīdusi saslauku vezumā un tādējādi gribēja tikt no lāgera nepamanīta laukā. Pie vārtiem lika visu brigāžu priekšā vezumu izgāzt un šī, aplipusi ar netīrumiem, tika izvilka no čupas laukā. Vīrieši kādreiz arī bēga, bet drīz vien tika aizturēti un atvesti atpakaļ, tad tiesāja otrreiz un parasti uzlika otru sodu tikpat lielu, kāds bija pirmais. No iežogotas zonas nebija iespējams kaut kāds bēgšanas mēģinājums. Vispirms sēta bija augsta dēļu vai koka blanku. Tad virs dēļiem novilktas dzeloņstieples, kas piestiprinātas pie metāla drāšu turētājiem, kas noliekti uz zonas pusi. Šie turētāji bija apm. 1 metru gari un drāts sapītas starp tiem vairākas kārtās. Visa sēta apgaismota ar elektrības spuldzēm. Tad zonas pusē 4 metru platumā uzirdināts noecēts lentveida laukums gar visu sētu. Uz zonas pusi šis uzecētais lauks vēlreiz iežogots ar 2 metrus  augstu dzeloņstiepļu sētu. Vēl gar šo sētu uz iekšpusi veda celiņš, par kuru pēc zināma laika staigāja sargs, kas skatījās, vai uzirdinātajā laukā nav cilvēka pēdas. Barakas no šīs lāgera daļas atradās kādus 5 metrus. Sargu torņi iebūvēti sētā un savstarpēji savienoti ar telefonu un signalizāciju, kura bija gan gaismas, gan skaņas veidā. Otrā pusē aiz sētas bija atkal uzartais noecētais laukums un vēl viena dzeloņdrāšu sēta, kas visa bija apgaismota. Tā kā izbēgšanas iespējas nebija nekādas. Un tad -  kur tur varēja bēgt? Tikai mežā, bet ko ēdīs un kā pārtikt? Cik tālu kājām aiziesi bez ceļiem. Uz ceļa un satiksmes līdzekļos viens divi noķers. Tādēļ bēgšanas mēģinājumi bija reti.

Bija arī tādi lāgera cilvēki, kas teica: „Lāgers ir manas dzimtās mājas!” Šie ļaudis parasti bija jauni, kas uz nozieguma ceļa bija nonākuši jau bērnībā. Viņa bērnība bija vai nu bērnu nams jeb klaidonībā pavadītais bērnības laiks, ko bija pavadījuši zagdami; kad bija tiesāti, tad, nonākuši šlāgerī,  viņi dabūja piepildīt vēderu ar lāgera ēdienu un ieģērbties lāgera skrandās un naktis pavadīt siltā barakā. Un te viņiem nebija nekā, par ko būtu jārūpējas. Vienīgās rūpes bija: kā izvairīties no darba, jo viņiem nebija ne mazākās gandarījuma sajūtas par labi padarīto darbu. Mums, Baltijas cilvēkiem, tas ir asinīs: vai par darbu maksā, vai ne, bet, redzot, ka darbs ir padarīts, vai tas ir uzarts lauks vai izcelts no zemes celms, vai noadīta zeķe vai cimds, vai izšūts skaists drēbes gabaliņš, ir prieks, ka tas ir iznācis labi un gribas, lai varētu to padarīt vēl labāk un skaistāk un īsākā laikā. Bieži vien parasti pabeigtais darbs tev pašam nemaz nepieder. Šādi cilvēki nespēj sabojāt otra darba rezultātus. Ir ieaudzēta asinīs cieņa pret darbu un viņa darītāju. Te nu man gribot negribot ir jādomā, ka mūsu paaudze ir noziegusies pret mūsu pēcteču paaudzi. Mēs viņiem neesam iemācījuši darba tikuma un cieņu pret padarīto darbu. Mātes un tēvi, strādādami kolhozā par kapeikām,  nevarēja ne paši paēst, ne pabarot bērnus. Bērni auga lielāko tiesu savvaļā, jo,  pārnākušiem  no kolhoza, bija jābaro lopi, jāapkopj dārzs, jāsagādā ēdiens ģimenei, arī jāsalāpa apģērbs. Vakars ir par īsu, lai ievirzītu bērnu normālā mājas dzīvē. Un bieži vien šie darbi rūķi, pārguruši no dienas darbiem, nespēja visus ar darbiem apgādāt. Šai postā visgodīgākā cilvēka roka un kāja paslīd, un tiek sīkumi paņemti no kolhozā sastrādātā. Tā, piemēram, cilvēks strādā ar traktora arklu kolhoza tīrumā, bet viņa paša lauciņš stāv turpat nearts. Viņš iebrauc un uzar arī sev un savam kaimiņam. Tāpat darina kāpostus. Visa diena ir nostrādāta, bet mājās nav kāpostu, ko izvārīt. Viņš paņem galviņu un izvāra. Tāpat kūtīs strādājošie paņem kabatā kombikormu vai pudelē izslaukto pienu. Tie visi ir sīkumi, un pie šiem sīkumiem mūsu tautu noveda Staļina režīms. Sīkumi attīstīja citus sīkumus, un rezultātā tas cilvēks, kas šos sīkumus neatzina, palika vēl nabagāks un nožēlojamāks kā viņš bija. Un pierada pie domas, ka tas tikai nieks - paņemt rauga gabaliņu, zeķu pāri vai pudeli kefīra vai sauju konfekšu; es tak še strādāju! Un tā, paši tā darīdami, izaudzinājām savus pēcnācējus! Bērni  zaudēja arī tikumu: neņemt bez īpašnieka atļaujas neko, pat pogu vai adatiņu! Latvijas laikos cilvēks, kas atļāvās sev bez atļaujas paņemt no otra cilvēka kaut vismazāko sīkumiņu, skatījās zaglis un par viņu runāja jau ar aizspriedumiem. Lielāku lietu ņēmējiem gāja visā dzīvē šis traips līdzi, viņu pat bērniem. Teica: tā ir zagļa meita vai zagļa dēls. Atceros, mana tēva māja bija valsts meža malā,  vienpus upītes bija valsts mežs, otrā pusē mūsu zeme. Upīte meta lielu līkumu un iznāca, ka mājai no 3 pusēm bija mežs. Mums nebija mājas atslēgas un, kur arī bija, neviens mājas neslēdza. Nebija gadījuma, ka kas būtu pazudis. Atslēgas tika ierīkotas 1940.gadā. Un tad sākām izjust, kas ir zagļu „tikums”. Ulmaņa laikos lielā ceļa malā tika noliktas piena kannas, tās tur stāvēja, kamēr piena vedējs tās savāca un aizveda uz pienotavu. Saimnieks turpat uzrakstīja un atstāja zīmīti, ko vajag atvest no veikala vai pienotavas -  sviestu vai krējumu. To piena vedējs iegādāja un atstāja turpat pie piena kannām. Nekas nepazuda! Šai ziņā mūsu tauta ir sabojāta, un tas ir tas briesmīgākais!

Nav vairs godīguma. Vai izdosies to ieaudzināt!?  Bez tā diez vai mēs varēsim Ulmaņa laika tikumiskā līmenī atgriezties. Vēl varu atzīmēt, ka mans tēvs vienu laiku bija ievēlēts par piensaimnieku biedrības kasieri. Viņa uzdevums bija Rīgā saņemt reizi mēnesī sabiedrības naudu par nodoto pienu, atvest un izmaksāt biedriem. Naudas sanāca 4 - 5 tūkstoši latu atkarībā no nodotā piena daudzuma. Tēvs brauca ar vilcienu,  starp mūsu mājām un dzelzceļa staciju atradās valsts mežs. Lielceļš gāja uz Drustiem, bet, ejot pa to, bija liels līkums. Tēvs vienmēr no stacijas nāca pa kājceliņu apm. 2,5 km. pa mežu. Tēvs gan teica, ka viņš stacijā nekad nekāpj no vilciena laukā uz stacijas pusi, bet uz meža pusi (toreiz no vagoniem varēja izkāpt uz abām pusēm) un tūlīt gājis mežā iekšā un uz māju katrreiz pa citu vietu. Viņš nekad nenervozēja. Nauda kādreiz atradās mājās 2 - 3 dienas, un tad tik bija noteiktā izmaksas diena. Tēvs par kasieri nostrādāja vairākus  gadus, bet nekad nebija nekādu mēģinājumu apzagt mūsu māju. Un tā zagšana sākās ar 1941. gadu. Un jādomā, ka zagļi nāca no plašās dzimtenes.

Atgriezīšos atpakaļ pie pēdējām lagerī pavadītām dienām. Pēc tiesas sēdes bija vēl jāpavada lāgerī dažas dienas, kamēr mums izgatavo atbrīvošanas dokumentus. Atnāca fotogrāfs, nofotografēja, fotogrāfija bija vajadzīga atbrīvošanas apliecībai.

Nometnes laikā.

 Kad viss bija gatavs, mums izdeva apliecības, uztura un ceļa naudu dzelzceļam līdz nozīmētai dzīves vietai - man līdz Slokai. Mūs aizveda līdz centra lāgerim Ercevā un no turienes vajadzēja braukt uz pasu galdu, kas atradās Konušovā. Kopā ar mani atbrīvoja arī 2 igaunietes. Tās bija sazinājušās ar mājām un no turienes dabūjušas zināt, ka uz mums izdotām apliecībām pases ir jāizdod kurā katrā Padomju Savienības pasu galdā. Viņām piederīgie ieteica neņemt pases Krievijā, bet braukt un izņemt pases Igaunijā. Es viņām piebiedrojos, un mēs braucām uz Vologdu, kur bija jāpārsēžas, tad mūsu dzelzceļa biļetes bija biļešu kasē jāpiesaka (jākompostrē), jāizdara biļetēs atzīme. Bija Jaungada brīvlaiks, kad skolās un augstskolās bija brīvdienas, un ļoti liels privāto cilvēku skaits pa Jauno gadu brauca uz mājām. Visa uzgaidāmā telpa bija viens vienīgs viļņojošs cilvēku pūlis un nebija iespējams piekļūt pie kases. Bet mums vilciens uz Ļeņingradu atgāja pēc 2 stundām. Tā kā pie biļešu kases nebija iespējams pietikt, tad mēs izmantojām stacijas miliciju. Aizgājām milicijā, uzrādījām spraukas  un lūdzām palīdzēt kompostrēt biļetes, jo mums bija uztura nauda izmaksāta tikai dažām dienām. Mums izdevās, un mēs varējām sēsties vilcienā. Tā mēs tikām Ļeņingradā. Ļeņingradā varējām jau brīvi nokompostrēt biļetes uz Tallinu un Rīgu. Ļeņingradā mums bija jāšķiras. Man bija jāpāriet uz Varšavas vakzāli. Uz turieni mani igauņu meičas pavadīja un tad šķīrāmies. Varšavas vakzālē man piesitās jauns puisis, jo dzirdēja, ka kompostrēju biļetes uz Rīgu. Nolēmām braukt kopā. Tā nu sēdējām un gaidījām. Man bija koka čemodāns un vēl maisiņš ar drēbēm. Puisis gribēja aiziet kaut ko nopirkt ēdamu. Es paliku pie mantām. Kad viņš bija aizgājis, pienāca milicis un man prasīja, vai es aizgājušo pazīstu? Protams, atbildēju, ka nepazīstu. Tikai zinu, ka viņš brauc  uz Rīgu, un esam norunājuši kopā braukt. Milicis mani brīdināja, jo esot gadījumi, ka šādi braucēji ņemot uzskatīt mantas un, kamēr otrs aiziet, pakas piesavinās un aiziet. Bet man teica, lai es ejot vien nopirkt pārtiku un viņš vērošot, kas notiks. Atnāca puisis un es gāju nopirkt bulkas. Kad atnāc, viss bija kārtībā. Kad pienāca vilciens, sēdāmies iekšā un braucām uz Rīgu. Rīgā iebraucu 1955.gada janvāra 1.dienā. Tā nu biju brīvs cilvēks!

Aizbraucu pie savas radinieces: tās pašas, pie kuras dzīvoju, kad nebiju arestēta. Apmeklēju savus draugus. Aizbraucu uz laukiem pie radiem un tad braucu uz Rīgu atpakaļ. Izrādījās, manām Igaunijas biedrenēm taisnība: pasi varēja izņemt Rīgas rajona milicijā.

Un tā kā Sloka arī bija Rīgas rajonā, tad varēja pierakstīties jebkurā vietā Rīgas rajonā. Maniem draugiem bija iemērīts apbūves gabals Berģu ciemā. Un toreiz uz apbūves gabalu jau izdeva mājas grāmatas. Šāda mājas grāmata bija izņemta arī maniem draugiem, tad mani varēja tūlīt pierakstīt Berģu ciemā, ko mani draugi arī izdarīja. Pie pasu izdošanas gan atkal bija smieklīgs piedzīvojums. Pasu dokumentus pieņēma jauns, gadus 24 vecs puisis. Mēs bijām liela rinda dokumentu iesniedzēju. Kad mana rinda pienāca, puisis izlasīja sprauku un prasīja: „Kādēļ man divi vārdi un uzvārdi?” Es atbildēju, ka man tā ir. Uz to viņš ņirdzīgi teica: „Redziet, pilsonīt, kad vadzītis pilns, tad viņš lūst!” Es viņam ļoti mierīgi aizrādīju: „Biedri darbvedi, jūs šeit esat nolikts, lai man izrakstītu pasi, bet ne vērtēt manu pilno vai tukšo vadzi. Par to esmu norēķinājusies citur!” Visi ļaudis smēja, bet mans jauneklis nodūra galvu un rakstīja dokumentus. Pierakstīties es pati negāju, bet gāja mans draugs. Tam puisim bija jautājis, kāpēc tad es pati nenākot pierakstīties? Droši vien tad būtu mani visādi nerrojis. Tas nu viņam neiznāca. Tā kā draugiem nebija vēl  nekas , uzcelts, tikai vasaras būdiņa, tad vajadzēja darīt tā, lai neviens to neatklātu! Sāku meklēt darbu. Ar darba meklēšanu arī gāja visādi. Izrādījās, ka žēlsirdīgās māsas diploms ir notecējis, jo man nebija dokumenta, ka esmu strādājusi par māsu. Tad man iešāvās prātā laba doma: rakstīt uz lāgeri un lūgt, lai man izsūta apliecību, ka tur strādāju slimnīcā. Kad mūs no lāgera vadīja laukā, lāgera priekšnieks teica, ja mums esot sarežģījumi ar darbā uzņemšanu, lai nekavējoties ziņojot, viņš izsūtīšot apliecības, jo mūs neņemt darbā nevarot. Tad iedomājos, ka mana dakteriene lieto morfiju, es Rīgā dabūju recepti un nopirku morfiju un viņai aizsūtīju, un reizē arī vēstuli lūdzu, lai izsūta arī sprauku. Tā mans diploms arī tagad derēja. Nu sāku meklēt darbu. Uzzināju ka tbc slimnīcā  Narvas ielā vajag med. māsas, aizgāju tur. Kā Dr. Segliņš uzzināja, ka esmu bijusi apcietināta - neņēma. Pie Dr. Segliņa strādāja kā ārste Dr. Bite. Ar viņu tiku kādreiz strādājusi Cēsu Tbc sanatorijā.  Dr.Bite mani sūtīja pie Dr. Elses uz 2. poliklīniku. Viņai Else bija kursa biedrene. Tur bija vajadzīga rentgena kabineta māsa. Aizgāju tur. Else bija priecīga, ka ir dabūjusi rentgena māsu, jo toreiz tādu māsu bija maz. Es viņai teicu, ka Dr. Bite mani sūta, viņa teica, ka Dr. Bite viņai sliktu cilvēku nesūtīs. Es tomēr palūdzu viņu mani uzklausīt un ja tad viņa būs ar mieru mani pieņemt, tad runāsim tālāk. Es izstāstīju, ka biju lāgerī, par ko mani arestēja, cik nosēdēju. Dr. Else man apķērās apkārt un teica: „Māsiņ, es vēl vairāk gribu jūs pieņemt darbā, nekā tad, ja es to nezinātu.” Un tā sāku strādāt 2. poliklīnikā. Man nebija nekādu dokumentu, ka esmu strādājusi šo darbu. Bija jātiek vēl galā ar rentgena staciju. Man vajadzēja iet pie Latvijas vecākā rentgenologa Mazūra, kurš pieņēma tagadējā Paula Stradiņa slimnīcā. Man bija ļoti bail, ka Mazūrs var man arī neļaut strādāt.  Aizbraucu uz slimnīcu un pieteicos pie Dr. Mazūra sekretāres -  sirmas dāmas Popovas.  Izstāstīju savas bēdas un gaidīju. Popova gan mani sadūšoja, lai es Mazūram visu skaidri pastāstu tāpat kā viņai. Nu es arī tā darīju. Mazurs teica, lai es strādājot, bet ar noteikumu, ka rudenī tikšot rīkoti rentgena kursi un man jāiet kursos un jāiegūst tiesības. To visu es izdarīju un 2. poliklīnikā nostrādāju gandrīz 30 gadus. Uz darbu bija jābrauc tālu. Ceļā aizgāja 1 stunda rītā un 1 stunda vakarā. Bet darbs bija. Alga bija maza, bet varēja strādāt 1,5 slodzes un iztikt varēja. Pati adīju, atvaļinājumā strādāju, atlaidu citus atvaļinājumā. Arī uz laukiem sienu pļaut varēju palīdzēt. Atvaļinājums bija 5 nedēļas. Darba laiks kabinetā bija 5 stundas+ 2,5 stundas= 7,5 stundas. Sanāksmēs un gājienos gan nepiedalījos. Uz sanāksmēm šad tad tiku gājusi, bet gājienā nevienā. Par to partijnieki uz mani skatījās šķībi. Pierakstīta arvien vēl biju Berģos, bet dzīvoju pie radinieces Rīgā. Mani tuvinieki man vēstules rakstīja uz Rīgu, Revolūcijas ielu, jo visi zināja, kur mani satikt.

Tikai pases adrese bija Berģos. Tā vienā dienā saņēmu uz Berģiem vēstuli, kas bija noteikti no Čekas safabricēta: ja jūs esat īsta latviete, tad atšifrējiet vēstules tekstu un izplatiet saviem draugiem un citiem īstiem Latviešiem. Un pateikts bija, ka to var atšifrēt pēc V.Lāča romāna Zītaru dzimtas.  Man nebija laika nodarboties ar muļķībām, bet mana radiniece bija saslimusi un viņa  paņēma un atšifrēja: tur bija rakstīts: pulcējieties zem baltsarkanā karoga. Vilis Lācis ir tautas nodevējs un arī par citiem valsts vīriem visādas ķengas. Mani paziņas visi zināja, kur es atrodos, kur strādāju. Pierakstīšanās adresi gan neviens nezināja. Tā varēja būt tikai čekas darboņu rakstīta vēstule, lai mani izprovocētu. Nelikos ne zinis un nemaz nereaģēju. Vairāk tas neatkārtojās.

Šāda provocēšana tika izdarīta, kad mani arestēja un es atrados Čekas pagrabā. Bijām vieninieku kamerā 9 cilvēki. Visiem bija jāguļ uz grīdas. Gulējām tā – tur, kur vienam kājas, tur nākošam galva un atkal pie kājām galva u.t.t. Citādi nevarējām sagulēt. Griezāmies uz sāniem visi reizē. Paraša arī bija kaktā, uz to arī gājām pēc iespējas mazāk. Tā kā daudzām no mums bija tikai viena veļas maiņa, tad mēs vienā reizē valkājām bikses un krūšturi, otrā reizē kreklu. Veļu mazgājām kamerā. Kad mūs veda mazgāties un uz tualeti, tad kārtīgi izmazgājām „parašku”. Saslapējām un saziepējām kreklu vai kabatas drānu un atstājām uz paraškas vāka, lai atmirkst. Un pēc tam izmazgājām. Kad veda uz tualeti, tad slapjo veļu zem krāna tualetē izskalojām un atkal uz parašas vāka izžāvējām, tā mums bija tīrs krekls, ko vilkt mugurā. Vislielākās briesmas bija, kad mums pielika vienu jaunu meiteni ar utīm, un tad nu bija arī jāutās. Nāca oktobra svētki. Svētku priekšvakarā atvērās durvis, un mūsu kamerā ielaida maza auguma krievu sievieti. Viņa apsēdās, visus nopētīja un tad griezās pie visiem, stāstīdama ka viņa ir no Ļeņingradas, ka Ļeņingradā ir sacelšanās un ka drīz mēs būsim brīvas, tad es teicu, ka lai sievas neklausās, ja ir sacelšanās, tad nekādā ziņā nekas nevar mainīties. Tad viņa visām sievām no rokas zīlēja. Stāstīja, kad ies mājā. Es smīnēju, tad piesējās man un teica, ka arī man zīlēšot. Tā kā citas gribēja zināt, ko man teiks, tad arī atļāvu roku. Man teica, ka es sēdēšot. Es smējos un teicu, ka es iešu vispirmā mājā. Tad vēl mēģināja man pielabināties. Es viņai noprasīju: „Kas tevi tādu muļķi laiž kamerā par spiegu? Pasaki viņam, ka tam smadzeņu vietā ir putra!” Tad viņa no manis atgāja pie otras sievietes, abas klusi sarunājās. Es tikai dzirdēju ka sveša uztraukti teica: „Tu teici, ka zināji bunkuru, kā man tu tā teici!” Svešā vēl gānīja komunistus un vēl valdību. Man bija bail, ka mūsu sieviete vēl ko neizrunā, es teicu: „Vai jūs izbeigsiet savu sarunu vai es klauvēšu sardzei un ziņošu. Es arī esmu atbildīga, ka jūs še gānāt vadību!” Tad apklusa. Otrā rītā šo viešņu izsauca no kameras. Vairāk man nenācās šos elementus sastapt. Pirms aresta, man strādājot vēl Dzērbenes pienotavā, gan nācās redzēt šāda veida tipus. Meļļu stacijā par priekšnieka palīgu strādāja tāds Kalniņš. Viņš dzīvoja blakus pienotavai pie savas civilsievas mātes. Šai sievietei vācieši bija nošāvuši vīru, viņai bija daudz mazgadīgu bērnu - 4 vai 5. Pati šī sieviete sastāvēja Dzērbenes ciema padomes aktīvā. Reiz agri šī civilsieva bija atskrējusi pie manis un lūdzās, lai eju uz viņu māju, jo Kalniņš mirstot. Es paķēru ampulas un šprices un skrēju arī uz kaimiņiem. Jā,  patiešām Kalniņš gulēja gultā nesamaņā, pulss bija ļoti vājš. Iešpricēju, nāca pie samaņas. Tā kā vairs dzīvībai briesmas nedraudēja, gāju mājā. Otrā dienā civilsieva bija atkal klāt. Lūdza, lai es atkal aizejot, šoreiz zāļu nevajagot. Nu aizgāju arī šoreiz. Kalniņš gulēja gultā, šoreiz sirds darbojās normāli. Lūdza apsēsties, viņš gribot parunāties. Slimais man ļoti atvainojās, lūdza piedošanu, ka viņš esot rakstījis par mani un vīru sūdzības uz Cēsīm Čekai. Es viņam teicu, ka mums nekā nav, par ko varētu rakstīt. Stingri apsolījās vairāk tā nedarīt. Tad pēc kāda mēneša es no mājām aizbēgu pie radiem. Kalniņam atkal bija bijusi lēkme, un viņš nomira. Otrs gadījums bija daudz vēlāk. Es jau biju atgriezusies no Krievijas mājās. Bija atgriezušies arī 1949. gadā izsūtītie. Starp tiem arī Elmāra Ķerseļa māsa, māte un mazā meitene. Ķerseļa māsa bija precējusies ar mežsargu Jansonu, ko arestēja un tiesāja kopā ar manu vīru. Vīram piesprieda 5 gadus par zināšanu un neziņošanu Jansonam 10 gadus. Jansons Krievijā gāja bojā. Tad Jansona sieva dzīvoja Dzērbenē, strādāja kolhozā, audzināja savu meitiņu. Dzērbenē dzīvoja arī Briedis Arvīds ar saviem dēliem un sievu, divi dēli bija dvīņi, viens vecākais dzīvoja mājās. Briedis gulēja paralizēts uz gultas. Ka vecais Briedis ir čekas bet ziņotājs, to mēs zinājām tūlīt pēc kara. Briedim 2 dēli- abi dvīņi izdarīja pašnāvību jau lieli izauguši. Palika tikai vecākais. Kādu dienu Briedis Jansona sievu izsauca pie sevis (tas bija tad, kad viņas ar meitiņu bija atgriezušās no izsūtījuma), Briedis lūdzis Jansonei piedošanu; atzinies, ka nodevis Jansones vīru, pat raudājis. Pēc kādām dienām ir nomiris. Tak laikam sirdsapziņa mocīja?

Tad par šo lietu vairāk nerunāja. Citādi tas bija ar „osoba saveščanijas” spriedumiem, tur ziņotāju liecībām ticēja un tās ņēma vērā. Vēl Čeka praksē lietoja mikrofonus. Tos nolika un arī tos pratinātāji izmantoja, bet ja apcietinātais pats minēto sarunu neapstiprināja, tad arī šo iespēju tiesā nelika pie lietas. Tā bij mikrofonā ierakstīta saruna, kur  es sarunājos ar vienu savu paziņu. Viņa  gribēja, lai iestājos par apkopēju kino „Gaisma”. Šī saruna notika dzīvoklī, kuru es diezgan bieži apmeklēju. Acīm redzot aparāts bija novietots  kaut kur koridorā vai arī kādā dzīvokļa daļā. Dzīvokļa iemītnieki nekad nebija prasīti vai pratināti, bet sarunu man pratinātājs atkārtoja. Es noliedzu.

            Tad pielika aizdomās turētam asti (sekotāju). Es šai ziņā biju muļķe, bet pēc aresta es zinu, ka man šī aste bija vilkusies līdzi 3 dienas pirms aresta, jo visas vietas kur es toreiz biju bijusi, bija zināmas, un man jautāja, kas man tur dzīvo. Kādreiz man radinieks advokāts pēc nodarbošanās atstāstīja par savu asti. Kādas 3 - 4 dienas viņš jutis, ka viņam seko. Viņš aiziet līdz ielas stūrim un strauji griežas atpakaļ un iet sekotājam pretim, stingri to apskatīdams. Tad sekotājs nomainās, un atkal viņš izdara tādu pašu manieri. Ja uz šā ielas stūra nav vietnieka, tad tas pats vēl iet līdz, bet, ja ir vietnieks, kas stājas vietā, tad nomainās cits. Tā viņš, redzēdams, ka katru dienu tas notiek, aiziet uz Stabu ielu, uz čeku. Tur viņš pieprasa sarunu ar attiecīgu operatīvās daļas vadītāju. Viņš tam saka: Es esmu atnācis un ja jums ir kādas aizdomas vai pamats pret mani celt apsūdzību, te es esmu! Bet novāciet tās „astes”, kas iet man aiz muguras! Un, ja jūs tās neesat nolikuši, tad tie ir noziedznieki, kas man ir bīstami, un arestējiet viņus. Pēc tam vairāk astes nav bijis. Tā mūsu brīvajā valstī maksāja valsts līdzekļus algās galīgi nevajadzīgiem ļaudīm. Turpretim noziegumus nespēj atklāt!

E.Prūse-Ābele

Pēcvārds

Mēs visi esam zvaigznes,

Vien mirdzam dažādi.

Katram savs ceļš pie laimes,

Cits nevar parādīt.

Mēs visi esam zvaigznes,

Vien spožums dažāds mums.

Lieks kopīgajā saimē

Nav neviens uzdevums.

Mēs visi esam zvaigznes,

Ap katru griežas pasaule,

No kuras nevar aizbēgt,

Bet veidojam to mēs.

(Nauris Gekišs)

Domājot par Elzas Prūses mūžu, nāk prātā zvaigznes. Viņa mirdzēja spožāk, bija sabiedrības dvēsele un izvēlējās cēlo medmāsas profesiju. Elzas māte un mana vecmāmiņa bija māsas. Kad dzīvoju „Meldros”, kaimiņmājās „Rogās” dzīvoja Strazdiņš Kārlis un Kristīne. Kārlis bija ciema kalējs, bet Kristīne bija Elzai tēva māsa. Anna (Elzas māsa) un Elza bieži viņus apciemoja un arī mūsmājās pabija. Māsu māja jau bija nacionalizēta un izsūtījuma laikā pat nolīdzināta ar buldozeru. Kad māsas atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, viņas pieņēma advokāta Oša ģimene un ļāva dzīvot savā Berģu vasarnīcā, jo pašiem bija liels 6 - istabu dzīvoklis Miera ielā Rīgā. Vēlāk māsas dabūja zemes gabalu pie Baltezera sanatorijas un uzcēla māju. Elza strādāja par māsu, bet Anna celtniecībā un vēlāk Baltezera sanatorijas virtuvē.

Pie savas mājas Baltezerā.

Kad pabeidzu Dzērbenes vidusskolu, māsas man piedāvāja padzīvot pie viņām. Savu bērnu viņām nebija. Tur pabiju 2 gadus, strādāju Carnikavā par pionieru vadītāju un mācījos LVU ģeogrāfos. Tajā laikā daudz par pagātni nerunāja, skatījos albumus, bet daudz piemirsies. Vēlāk apprecējos un pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Tantes bieži apciemoju.

Gāja laiks, un mainījās politiskā situācija. Mans pirmais vīrs negadījumā gāja bojā, es apprecējos otro reizi un pārnācu dzīvot uz Dzērbeni. Jau brīvi varēja runāt par valdības politiku, Latvijas okupāciju un atguvām savu sarkanbalto karogu. Lūdzu Elzas tantei uzrakstīt savas jaunības laika atmiņas. Viņa atbrauca uz Dzērbeni un parādīja mežabrāļu nošaušanas vietu un atdeva atmiņu kladi ar bildēm. Nošauts bija viņas brālis Pēteris, kas mežā bunkurā slēpās no padomju varas.

Ar veselību Elzai palika slikti, un mana māsa Velga pārcēlās uz dzīvi Baltezerā un rūpējās par māsām. Nomira Arvīds un Elza, un Velga kā pateicību par palīdzības sniegšanu vecumdienās mantoja Elzas mājas pusi. Vēlāk Baltezera kapos blakus Elzai un Arvīdam tika guldīta arī Velga. Tagad par māju rūpējas Velgas dēls Uldis, kurš, māju kārtojot, bēniņos atrada Elzas vēstules un dažādus vēsturiskus papīrus. Tie tika nodoti Dzērbenes novadpētniecības muzejā.

Viena zvaigzne norietēja, apgaismojot mūs ar savu vienkāršību, zinātkāri un labestības mirdzumu. Paturēsim Tevi gaišā piemiņā, Elzas tant!

Laima Liede

PIELIKUMI

1.pielikums

Čeka- pēc1917.gada oktobra apvērsuma Krievijā nodibinātā politiskā policija „Viskrievijas ārkārtējā komisija cīņai ar kontrrevolūciju, sabotāžu un spekulāciju” ar ļoti plašām izsekošanas, izmeklēšanas un sodīšanas pilnvarām.

Čerez adnamu- katru otro, krievu val.

Dežurka- iestādes dežūrdaļa.

Dīstele- dīsele, ilkss, kas piestiprināta pie ratu priekšas vidus daļas.

Flintes- šautene, novecojis.

Graudnieks- zemes nomnieks, kurš atdeva zemes īpašniekam daļu ražas, vēsturisks.

Gulžņi- sliežu ceļa balsti.

Kārkles- redeles, kur zirgiem, govīm vai aitām ieliek sienu.

Každu- katru, izkropļots, krievu val.

Lāgeris- nometne (karagūstekņiem, apcietinātajiem).

Osobaja soveščanije- tiesas veids Padomju Savienībā.

Paika- notiesāto pārtikas dienas deva, žargons.

Paraša, paraška- atejas mēslu tvertne (cietuma kamerā), žargons.

Rentnieks- cilvēks, kas nomā zemi, lauku saimniecību.

Sprauka- izziņa, žargons.

Sterva- maita, novecojis.

Špalas- sliežu ceļa balsti.

Štellers- gatera zāģu nostādītājs, regulētājs.

Šucmanis- Latvijā 2.pasaules kara laika personas, kas dienēja kārtības bataljonos un kārtības palīgpolicijā.

Tanku dūre- ieroču veids pretinieku bruņutehnikas iznīcināšanai.

Trīzuļa ritenis- trīša ritenis, rats ar profilētu rievu lokanas saites (virves, troses, ķēdes) kustības, virziena maiņai.

2.    pielikums

Elza ar ģimeni un draudzenēm 1926.gadā.

Elza Drustu skolā 3. no kreisās.

Drustu skolā 2. rindā 3. no labās, 1926. g.

.

Elza 2. rindā 1. no kreisās iesvētīšanas dienā.

Elzas vīrs Pēteris Ābele.

748 komentāri - Elzas Ābeles- Prūses atmiņas „Lāgera stāsti”